Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” jau sagaidījis pirmizrādi Valmieras teātra “Kurtuvē”.
Izrādes režisore, cēsniece Inese Mičule intervijā žurnālam “Ir” saka, ka iestudējumu sākusi vēl pirms pilna mēroga kara sākuma Ukrainā. Tagad sācies arī karš Izraēlā, nemierīgi ir arī daudzviet citur pasaulē. Izrāde raisa asociācijas un paralēles ar mūsdienu pasauli, ar šodien notiekošo arī tad, ja politika nav ikdienas interešu lokā. Tā ir par mums visiem – pasaulē, Eiropā, Latvijā.
Teātra kritiķi par iestudējumu jau rakstījuši un vēl noteikti rakstīs, viņu atsauksmes ir pat ļoti labas. Piemēram, teātra kritiķe Edīte Tišheizere jau minētajā žurnālā “Ir” izrādi novērtējusi ar piecām zvaigznītēm no iespējamām piecām. Henrieta Verhoustinska laikrakstā “Diena” raksta, ka “režisores Ineses Mičules veidotais Raiņa lugas “Jāzeps un viņa brāļi” iestudējums Valmieras teātrī savā jaudā ir saturiski un estētiski mērķtiecīgākais, kāds Latvijā redzēts”. Bet man, skatītājai, par jautājumiem, kurus uzdod izrāde, bija jādomā vēl vairākas dienas. Citiem vārdiem sakot, tā ir izrāde ar ļoti spēcīgu “pēcgaršu”, ar izrādi, kura raisa katarsi jeb šķīstīšanos, attīrīšanos, tas ir jēdziens, ko pirmo reizi lietoja sengrieķu filozofs Aristotelis. Jāpiebilst, ka interese par iestudējumu ir liela, šogad visas biļetes uz izrādi jau izpirktas.
Izrādes telpas un tērpu autori ir Reinis un Krista Dzudzillo, kuri ir arī dizaina autori “Sirdsapziņas ugunskura” telpām Cēsīs. Kā zināms, viņu veikumu šī ekspozīcijas iekārtošanā 2019. gadā Latvijas Dizaina gada balvas starptautiskā žūrija novērtēja ar godpilno 3. vietu. Viņu dizaina risinājumi parasti ir askētiski, lakoniski, skatuves telpa gandrīz tukša, nav klasisko dekorāciju, nav krāšņu Ēģiptes tērpu otrajā izrādes daļā, aktieri ir puskaili. Telpa un cilvēki, un viņu dusmas, naids, ļaunums, un rīcība. Emocijas un darbi.
Raiņa teksts nav pārrakstīts, mainīts, luga gan ir nedaudz saīsināta, tomēr izrāde ir vairāk nekā trīs stundas gara. Jau izrādes pirmajā daļā, kad brāļi grib nogalināt Jāzepu, iemet viņu ērkšķu bedrē, bet pēc tam nolemj nopelnīt un pārdot viņu verdzībā, gribot negribot nākas sev vaicāt: vai mēs ikdienā nedarām tāpat? Jāzeps nedara ļaunu, viņš mīl brāļus, tikai atšķiras no tiem, negrib būt gans, bet gan zemkopis. Vai mēs šodien mūsu Latvijā un citur pasaulē neesam tādi paši, noraidot tos, kuri atšķiras no mums, brīžiem pat alkstot viņu nāvi? Tiem, kuri ar kaut ko atšķiras no mums, var nedarīt neko ļaunu, pat tieši otrādi, var darīt labu, bet mēs viņus nepieņemam, noraidām tādēļ, ka viņi nav tieši tādi paši kā mēs, neesam viņu spogulis.
Izrādes otrajā daļā, kad Jāzeps ir ne tikai izdzīvojis, viņš ir paveicis to, par ko sapņoja, ir ieguvis slavu un atzīšanu, bet gandarījuma un prieka nav. Kad brāļi ierodas pie viņa lūgt palīdzību un maizi savām salkstošajām ģimenēm, Jāzeps grib atriebties. Viņam ir tāda iespēja, bet viņš lauž sevi, piedod brāļiem. Un vai viņi ir mainījušies?
Epizode, kad Jāzeps liek brāļiem sevi pazīt un saka, ka viņus sodīs, viņi skandē baisā un stindzinošā ritmā, ka tikai jūds var tiesāt jūdu, bet Jāzeps tāds vairs nav, nekad nav bijis, jo atšķīries no viņiem, kļūst baisi, ir sajūta, ka auksta vēsma noskrien pa muguru un jāsaraujas. Brāļi liekas nedzirdot Jāzepa sacīto, ka visi ir cilvēki.
Izrādes noslēgums ir vienkāršs un arī neatbildams. Kāpēc Jāzeps aiziet, mirst? Spožās gaismas stars, kas ietver viņu, pamazām dziest, viņš pazūd, izgaist. Kāpēc? Lai atdzimtu ar jaunu, tīru dvēseli bez naida un dusmām? Bet varbūt ļaunais un labais nevar pastāvēt vienā laikā un telpā? Varbūt piedot nozīmē mirt? Lai piedotu, vienmēr jāiziet cauri ļaunumam un nāvei? Un ko nozīmē piedot, vai vienmēr cilvēki saprot, ka ir darījuši ļaunu, un vai arī tad ļaunums ir jāpiedod, ja nesaprot un negrib saprast?
Asociācijas ar agresīvo un ļauno Krievijas politiku ir neizbēgamas. Mēs esam gatavi noliegt veselas tautas tiesības būt, jo tās varas politika ir ļauna. Noraidām šīs tautas un kultūras esamību, tiesības pastāvēt. Nereti mēs ne tikai negribam savā zemē runāt šīs tautas valodā – un tas ir saprotami -, bet esam gatavi to aizliegt jebkur un jebkurā veidā tāpat kā kultūru. Citiem vārdiem sakot – mēs cenšamies pasludināt par ļaunumu valodu un kultūru, ne cilvēkus, kuri nāk no tām un izdara noziegumus. Vai visi palestīnieši atbalsta “Hamās”, un vai visiem viņiem ir jāmirst? Vai noziedzīgi ir cilvēki vai valoda un kultūra? Joprojām sev to vaicāju. Un atbilde nav tik vienkārša un skaidra, kā to gribētos. Režisore Inese Mičule intervijā saka: “Piedošanas spēkam es ticu, bet to nav viegli izdarīt. Strādājot pie iestudējuma, daudz par to runājām. Konkrēts piemērs — vai es varētu piedot slepkavām, kas Bučā spīdzināja un nošāva neapbruņotus cilvēkus? Manī nebūtu spēka viņiem piedot. Esmu divu bērnu mamma. Ja viņiem kāds atņemtu dzīvību, tas būtu slieksnis, aiz kura nav piedošanas.”
Komentāri