Ielēkt biatlona augstākajā līgā

Aizvadītajā ziemas sezonā “Druva” sekoja mūsu novada biatlonistu startiem, bieži atzīmējot jaunās biatlonistes Esteri Volfu un Elzu Bleideli, kuras debitēja pieaugušo sacensībās.

Abām aizvadītā sezona ļoti piepildīta, Esterei 37 starti, Elzai – 27. Šogad abas piedalījās IBU junioru kausā, IBU kausā pieaugušajiem, junioru pasaules čempionātā, Eiropas čempionātā, pasaules čempionātā pieaugušajiem, arī junioriem un ieņēma stabilu vietu Latvijas komandā Pasaules kausa izcīņā. Tagad uz divām nedēļām atgriezušās dzimtajā pusē, lai atpūstos. “Druva” izmantoja iespēju, lai parunātu ar abām par aizvadīto sezonu.

Pavisam cits līmenis

Biatlonistes atzīst, ka šī tiešām bijusi gara un piepildīta sezona. Elza stāsta, ka kopš septembra mājās bijušas tikai dažas dienas Ziemassvētku laikā: “Tieši ilgā prombūtne laikam prasīja visvairāk, jo iepriekš bijām prom kādu mēnesi, tagad gandrīz visu sezonu. Mentāli nācās sevi uzturēt pozitīvā noskaņojumā, bija svarīgi, ka regulāri varēju sazvanīties ar ģimeni, tas palīdzēja noturēties.”

Arī Estere saka, ka pirms sezonas nav bijis zināms, ka būs tik daudz startu: “Interesantākais, ka arī sezonas gaitā nevarēja zināt, kur kurā nedēļas nogalē jāstartē. Bija situācijas, kad pasaka – jā­brauc uz Pasaules kausu, nākamajā dienā sēžos busiņā un braucam.”

Tā visu sezonu no vienas vietas uz nākamo, no vienas viesnīcas uz citu.

“Uz beigām jau gribas savu māju, savu gultu, bet patiesībā – nav tik traki,” piebilst Estere. “Viesnīcās dzīvojam kopā ar Elzu, mums izveidojusies ļoti laba sapratne, zinām, kad otru nevajag traucēt, protam labi sadzīvot. Man palīdzēja arī tas, ka uz dažiem IBU kausa posmiem kā trenere līdzi brauca mamma, kas deva māju sajūtu.”

Kā jau minēts, šajā sezonā abas debitēja pieaugušo biatlonā, sākumā startējot IBU kausā, tad Pasaules kausā, kas, kā abas atzīst, ir pavisam cits līmenis, biatlona augstākā līga.

Estere norāda, ka Pasaules kausā ir augstāks ne tikai sportiskais līmenis, bet visa sacensību organizācija, trases sagatavošana, viss: “Lai arī junioru kausos ir lielākas izredzes tikt augstākās vietās, man tomēr labāk patīk startēt Pasaules kausos, jo zinu, ka tur viss būs vislabākajā līmenī. Pat sliktos laika apstākļos trases mēģina sagatavot iespējami kvalitatīvāk.”

Elza akcentē to, ka Pasaules kausā startē plecu pie pleca ar labākajām pasaules biatlonistēm: “Viens ir vērot televīzijā, bet te esmu ar viņām kopā distancē. Atzīšos, tikai uz sezonas beigām sajutu, ka sniegumā tuvojos viņām, sākumā likās, ka esmu pāris līmeņu zemāk. Tiešām esmu priecīga, ka sanāca tik daudzviet būt, startēt, lai gan cerēju, ka rezultāti būs labāki, ņemot vērā gatavību pirms sezonas, paveikto treniņu ciklā.”

Jautātas, vai šī augstākā līga prasa īpašu psiholoģisko gatavību, jaunās biatlonistes saka, ka tam nevar sagatavoties, bet, lai kāptu augstāk, tam jāiziet cauri. Galvenā atslēga labam startam esot pārliecība par sevi un labs garastāvoklis.

Arvien svarīgākas kļūst sīkākās nianses

Biatlons aizraujošs ar to, ka ir neprognozējams, pat visstabilākajiem līderiem gadās melnās dienas, kad lodes lido garām mērķim un uzvarai vienās sacensībās var sekot vieta tālu aizmugurē nākamajās.

Biatlonā visu nosaka ne tikai slēpošanas ātrums, bet arī šaušanas precizitāte, un tieši tā šajā sezonā iegāza Latvijas labāko biatlonisti Baibu Bendiku. Viņa sašāva 70 procentus mērķu, savukārt E. Bleidelei šis rādītājs ir 81 procents, E. Volfai – 77.

Elza gan saka, ka tik labi nemaz neesot veicies: “81 procents neizklausās slikti, man likās, ka tas ir krietni zemāks. Sezona šau­šanas ziņā bija ļoti izaicinoša, jo tika pieļautas kļūdas. Divas dienas pirms debijas Pasaules kausā mana šautene tika pilnībā pārlikta, bet vajadzīgs laiks, lai ar to sadzīvotu. Tas bija nepieciešams, jo pirms tam šaušanā burtiski visu noteica veiksme. Sezona iemācīja, kā nevajag darīt, kā darīt citādi. Prieks, ka, startējot stafetēs, šajā sezonā šāvu ļoti labi, individuālajās distancēs tik labi neveicās, tur laba šaušana mijās ar vairākām kļūmēm pēc kārtas.”

Vai pieļautās kļūdas var uzreiz aizmirst, vai līdz nākamajai šau­tuvei tomēr domas maļas galvā, kāpēc tā? “Katrās sacensībās tas ir atšķirīgi, lai gan mums iemācīts, ka slēpojot par šaušanu domāt nedrīkst,” saka E. Bleidele. “Tad jādomā par slēpošanu, bet ne vienmēr tā izdodas, tas nāk ar pieredzi. Bet sezonas gaitā sadalīt domas varēju aizvien labāk, par šaušanu distancē domāju mazāk. Protams, par to nedomāt pavisam nevar, bet svarīgi to censties aizstumt prom. Protams, vieglāk pateikt, nekā izdarīt.”

Arī Estere atzīst, ka kļūdas nevar tik vienkārši aizmirst: “Ja pirmajā šautuvē bijuši vairāki sodi, saprotu, ka turpmāk nevaru kļūdīties. Apzinos, ka par to nevajag trasē domāt, koncentrēties šaušanai vajadzētu tikai šautuvē, to nedrīkst jau izniekot pa ceļam, bet ne vienmēr tas izdodas.”

Abas cer, ka izlasei tiks piesaistīts šaušanas treneris, jau tās dažas dienas, kad ar biatlonistēm strādājis treneris no Ukrainas, devušas daudz noderīga.

“Viņš demonstrēja arī video, lai parādītu, kā šaušanu veic citi sportisti, kādas tehnikas, nianses izmanto. To sacensībās nevar pamanīt, tāpēc vajag kādu, kas parāda,” saka Estere.

Biatlonistes saka, ka jāpiestrādā pie slēpošanas tehnikas, ātruma, arī te svarīgs treneris. Abas īpaši uzteic Ilmāra Briča devumu, kurš ar biatlonistēm strādā otro gadu.

Elza norāda, ka ir svarīgi, lai treneris ir kopā ar sportistiem visu laiku, gan treniņos, gan sacensībās: “Ilmārs Bricis sezonā bija kopā ar pieaugušo izlasi, IBU kausā, junioru sacensībās viņa nav. Kad ierodamies pie lielās izlases, trenerim nākas secināt, ka slēpojam nepareizi, tad iespējami ātrāk jācenšas mainīt stilu. Pieaugušo izlasē varbūt bija grūtāk mentāli, bet pluss, ka bija treneris, kurš var palīdzēt. Svarīgi arī pašai paskatīties, kā slēpo vadošās biatlonistes, mācīties no viņām. Šī sezona man deva daudz, sapratu, ka tagad ir darbs nākotnei, nākamajām sezonām.”

Jau rakstījām, ka Esterei Pasaules kausā īpaši svarīgs bija starts Rūpoldingas (Vācija) posmā, debitējot sieviešu stafetē, kur viņai uzticēts pirmais etaps, un, visiem par pārsteigumu, viņa stafeti nodeva augstajā 4.vietā.

“Tajā brīdī to pat īsti neaptvēru, bet pēc tam biju nedaudz šokā. Biju ļoti priecīga par šo stafeti, arī par jaukto 1+1 stafeti, kur kopā ar Renāru Birkentālu izcīnījām 10.vietu,” saka Estere.

E. Volfa tika arī pie pirmajiem Pasaules kausa ieskaites punktiem, kas debijas sezonā ir labs sasniegums. “Esmu patiesi priecīga, ka tas izdevās,” viņa saka. “Arī pasaules čempionātā nebiju tālu no punktiem. Vienmēr jau gribas augstāk, tā teikt, šoreiz tiku labāko 40 skaitā, tagad ir vēlme būt pirmo 30 vidū.”

Nākamā – olimpiskā sezona

Abas bieži startēja stafetēs, vairākas reizes šajā kvartetā trīs bija mūsu novada biatlonistes – E. Volfa, E. Bleidele, B. Bendika. Jautāju jaunajām sportistēm, vai starts stafetē ir lielāka atbildība.

“Es stafeti vairāk uztveru kā spēli,” saka Estere. “Protams, ir atbildība, bet man personīgi daudz lielāka atbildība ir individuālajās sacensībās. Stafetēs es izbaudu biatlonu.”

Elza atzīst, ka viņai stafetes liekas interesantākas: “Varbūt tā atbildība lielāka, bet tur ir papild­patronas, kas iedod zināmu vieglumu. Šajā sezonā man stafetēs tiešām veicās, tas uzlaboja noskaņojumu, un varēju izbaudīt biatlonu.”

Kādas ir sajūtas situācijās, ka atlicis viens nesašauts mērķis un pēdējā papildu patrona? “Tā sajūta nav patīkama,” saka E. Volfa. “Dusmojos uz sevi, ja nācies izmantot visas rezerves patronas, tas arī mentāli noslogo. Situācijā, kad paliek trīs mērķi un trīs rezerves patronas, ir liels cīniņš ar sevi.”

Stāstot par sezonas noslēgumu, abas saka, ka tā tiešām bijusi gara, svarīgi neielaist sevī to sajūtu, bet izdzīvot sezonu līdz galam.

E. Bleidele: “Šķiet, jau pēc pasaules čempionāta bija domas, ka biatlona ir par daudz, bet tad sapratu, lai arī gribas mājās, pēdējie trīs sezonas Pasaules kausa posmi ir jāizbauda. Nevar skaitīt dienas, jo pēdējais posms Oslo bija īsti biatlona svētki. Gan ar intrigu sieviešu sacensību kopvērtējumā, gan ar leģendāro brāļu Juhannesa un Tarje Bē atvadām no lielā biatlona.”

Arī Estere piebilst, ka pēdējais posms tiešām bijis lielisks: “Pašai jau gribējās iekļūt iedzīšanā, kas nesanāca. Kopumā tie bija svētki ar lieliskiem laika apstākļiem, visu, kas notika šajā posmā. Varēšu vienmēr teikt, ka esmu startējusi kopā ar leģendārajiem brāļiem.”

Sezona parādīja, ka sieviešu izlasē izveidojusies laba konkurence, uz četrām vietām bija sešas biatlonistes. Tas arī ļāva veikt rotācijas, nomaiņas, ja gadās kāda veselības ķibele. Nākamajā sezonā konkurence tikai pastirpināsies, jo Pasaules kausos Latviju varēs pārstāvēt tikai trīs biatlonistes, bet galvenais, nākamā ir olimpiskā sezona, un katra gribēs doties uz Itāliju, kur notiks Ziemas olimpiskās spēles. Arī Estere un Elza saka, ka tas ir sezonas galvenais mērķis. Var atgādināt, ka E. Volfai, ja izdosies tikt uz Itāliju, tās būs jau otrās olimpiskās spēles, pirms četriem gadiem Ķīnā viņa startēja kā distanču slēpotāja. “Neticami, bet, jā, man savos gados šīs būs jau otrās olimpiskās spēles,” smaidot piebilst E. Volfa, kurai aprīlī apritēs 20 gadi.
Tagad biatlonistes dosies uz Norvēģiju, lai, kā saka paši sportisti, – atslēpotos pēc sezonas, un tad arī tiks salikti treniņu plāni vasarai.

Ir prieks par Esteri

“Druva” sazinājās ar Esteres mammu treneri Ievu Cēderštrēmu, lai jautātu, kā viņa vērtē meitas sniegumu. Viņa vispirms norāda uz sacensībām bagāto sezonu: “Man ir sajūta, ka biatlonistes pārlēca veselai sezonai, bet laikam jau treneriem bija pārliecība, ka viņu laiks pienācis. Kad rudenī runāju ar Ilmāru Brici, vai sezona nebūs pārāk smaga, viņš teica, ka Estere gatava 40 startiem. Tobrīd neticēju, bet viņa pierādīja, ka ir. Estere ar savu sniegumu apliecināja, ka ir iederīga šajā kompānijā. Zināju, ka viņa ir stirpa, jaudīga, neatlaidīga, mērķtiecīga, bet, ka viņa šādi spēs konkurēt ar top biatlonistēm, tas pārsteidza. Arī Elza sevi parādīja ļoti labi, ceru, ka to novērtēs arī esošie un potenciālie atbalstītāji, jo bez viņiem būtu neiespējami panākt to, kas ir sasniegts. Varam teikt paldies Imantam Bērziņam no “Imbe­r­teh”, Vecpiebalgas uzņēmumam “Kalna Raskumi”, ikvienam, kurš neliedza atbalstu!”

Vērojot sacensības televīzijā, bija patīkami redzēt uzrakstu “Cēsis” uz abu biatlonistu cepurītēm, un, kā piebilst I. Cēder­štrēma, blakus tam ir brīva vieta kādam atbalstītājam.