Melānijas Vanagas muzejs ik rudeni aicina savējos, lai pastāstītu, kas pēdējā laikā izdarīts.
Arī šoreiz tā bija saruna par rakstnieces, kultūrvēsturnieces Melānijas Vanagas un Āraišu draudzes mācītāja Paula Fridriha Bērenta atstāto mantojumu, tā nodošanu nākamajām paaudzēm.
Šovasar pie muzeja, piesaistot “Leader” programmas finansējumu un kopā ar pašvaldības līdzfinansējumu, ieguldot 6864 eiro, uzstādīti pieci informatīvie stendi. To saturu sagatavoja muzeja vadītāja Ingrīda Lāce, bet māksliniecisko noformējumu veidoja Cēsu muzeja mākslinieks Dainis Andersons. Stendos ir fotogrāfijas un lasāma informācija par Melānijas Vanagas dzīvi, paveikto Amatas un Cēsu novada izpētē. Daudz interesantu faktu arī par Amatas skolu un tās vēsturi.
“Daudzi šovasar piestājuši, bijuši ieinteresēti ne tikai uzzināt par M.Vanagu, apmeklēt muzeju, bet izstaigājuši skolas apkārtni, pabijuši politiski represēto piemiņas vietā, arī Sibīrijas zemnīcā, kas ir līdzīga tai, kādā izsūtījumā dzīvoja rakstniece. Pabijuši pie Svētakmens,” stāsta muzeja vadītāja un uzsver, ka, izlasot stendos informāciju, ne viens vien vēlāk atzinis, ka ieinteresēts arī apskatīt muzeju.
Tikšanās reizē aktrise Zane Jančevska, kuru dzīve atvedusi uz Amatas pusi, lasīja fragmentus no M.Vanagas atmiņu grāmatām un priecēja ar tautasdziesmām, kuras dziedāja kopā ar pasākuma dalībniekiem.
Savulaik pētot Āraišu apkārtni, M.Vanaga izmantoja mācītāja P.F.Bērenta grāmatu “Āraišu baznīca un draudze savā 700 gadu gaitā”, kas izdota 1927.gadā. “Mācītājs neraksta tikai par draudzi, kas šodien ietver Amatas, Drabešu, Vaives pagastu, kādreiz draudze bija 300 kvadrātkilometru plašā teritorijā. Grāmatā par apkārtnes cilvēkiem, viņu ikdienu, par Āraišu apkārtni, skolu un vietu vēsturi,” atgādina I.Lāce. Vēsturnieks Edgars Žīgurs pēta grāmatā aprakstīto, gatavo tās mūsdienu izdevumu.
“Tas ir interesants un sarežģīts darbs. Dažkārt kāds vārds, vieta jāmeklē dažādos avotos, lai saprastu, kas grāmatā minēts,” atzīst E.Žīgurs. Viņš gatavo komentārus, lai mūsdienās cilvēki saprastu gan vecvārdus, gan ikdienas darbu aprakstus, vietvārdus. Daudz laika veltīts, meklējot arhīvos, novadpētniecības materiālos.
“Apkārtnē ir daudz ezeru, arī pirms simts un vairāk gadiem bijuši strīdi par makšķerēšanas tiesībām. 18.gadsimta kartē ezeru nosaukumi daļēji sakrīt ar mūsdienu nosaukumiem, bet Lielais Lazdiņš tolaik saukts par Viekšnaku, Mazais Lazdiņš par Puraišu, turpat blakus ir Puraišu mājas. Pie “Ziemēniem” tagad ir aizaudzis ezeriņš, kas saukts par Vērsīti,” stāsta vēsturnieks un piebilst, ka datorā, vecās kartes uzliekot uz šodienas kartēm, var labi redzēt, kā mainījusies Āraišu baznīcas apkārtne, kur bija lauki, kā veidojās kapsētas.
Leģendas par Āraišu Zviedru priedi zina katrs āraišnieks. “Arī Bērents apraksta, ka Zviedrijas karalis Kārlis XII Āraišos atpūties un uzrakstījis vēstuli uz Zviedriju. Kur tas bija, vai pie iestādītās priedītes vai Kārļa kalnā? Zviedrijas arhīvā ir karte, kur atradies zviedru karaspēks. Ceru saņemt kopiju. Ir skaidrs, ka karalis no Cēsīm caur Āraišiem tālāk devās uz Nītauri, Koknesi,” 1701.gada vasaras notikumus atgādina E.Žīgurs.
Vietas, kas minētas grāmatā, E.Žīgurs lokalizējis, noteiktas GPS koordinātes. Šī informācija nākotnē noderēs gan tūrisma organizatoriem, gan ikvienam interesentam. “Kur Āraišos ir Pērkonkalns? Līdz šim neesmu atradis, kaimiņu draudzēs ir. Atrast vietas, gūt skaidrojumus man palīdzējuši novadpētnieku materiāli. Diemžēl daudzi, kas bija pieejami Bērentam, vairs nav saglabājušies,” saka vēsturnieks.
Āraišu mācītāja atstātā mantojuma pētniecība turpinās. Āraišnieki lolo cerības, ka draudzes 800. jubilejā nāks klajā pirms simts gadiem izdotā grāmata ar mūslaiku komentāriem. “Bērentam grāmata iznāca divus gadus pēc baznīcas 700. jubilejas, jo bijusi tehniska aizķeršanās. Mēs ceram, ka mums nebūs,” bilst muzeja vadītāja.
Padomdevēja E.Žīguram ir Rūta Vanaga, kura ir apkārtnē zinošākā par dažādu laiku notikumiem, atceras dzimtas, kas te dzīvojušas. “Āraišnieki tura godā savu vēsturi. Kad iznāca M.Vanagas grāmatas, tās sūtīju novadniekiem uz Ameriku un citur,” pastāsta Rūta un piebilst, ka padomju laikā uz Āraišiem bija atbraukusi Bērenta meita. Diemžēl satikusi ienācēju, kura par šo vietu neko nezināja, un tā ciemošanās beidzās. Rūta labi pazina Melāniju, tikšanās, sarunas bija interesantas.
Savukārt cita Rūta Vanaga, Melānijas Vanagas vedekla, stāsta, ka Āraišus, Amatu iepazinusi no vīramātes stāstiem. “Man tie ir tuvi, te vienmēr braucu ar prieku,” atklāj R.Vanaga. Abas Rūtas Vanagas uzsver, ka nav radinieces, bet viņas vieno Āraiši un M.Vanaga.
“Atskatoties, kas padarīts, satiekas savējie. Mums visiem šī vieta – muzejs, pagasts, novads – ir svarīga. Ne tikai šodien, arī nākotnē,” uzsver I.Lāce.
Komentāri