Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Zemessardzes veterāna jubilejas pārdomas

Andris Vanadziņš
16:05
10.01.2025
145
Nestro2

Andrejs Nestro atceras, ka Zemessardzes pirmsākumā nebija ne ieroču, ne tehniskā nodrošinājuma, bet vīriem bija stingra apņēmība cīnīties, lai komunisma sērga Latvijā vairs neatgrieztos. FOTO: Andris Vanadziņš

Ziemassvētkos, Zemessardzes 27.kājnieku bataljona veterāns un viens no zemessardzes dibinātājiem Vidzemē, cēsnieks Andrejs Nestro svinēja 90 gadu jubileju.

Jaunībā viņš Rīgas Elektro­me­hāniskajā tehnikumā apguva automātiku un telemehāniku, ilgus gadus strādāja uzņēmumā “Med­te­hnika”, taču, Latvijai atgūstot neatkarību, bez šaubīšanās iesaistījās Zemessardzes izveidē.

“Jau pašā 90. gadu sākumā trijatā – Jēkabs Blaus, Mārtiņš Berķis un es – ķērāmies pie Zemes­­­sardzes izveides. Kā jau tolaik, nebija gandrīz nekā, ne ieroču, ne tehniskā nodrošinājuma, bet bija stingra apņemšanās, ja reiz esam tikuši brīvi no padomju varas, jādara viss iespējamais, lai tā sērga te neatgrieztos. Tolaik jau Latvijā vēl bija krievu armijas daļas, situācija ļoti nedroša. Apzinājāmies, ka vēl neesam nopietns militārs spēks, tomēr gatavība cīnīties bija. Man pašam bija medību bise un divas vēl no krievu laikiem nelegāli glabātas pistoles, zināju uzticamus vīrus, kuriem arī noslēpti šaujamie. Kur­zemē jau dažam bija pat x stundai noglabāts ložmetējs,” stāsta Andrejs Nestro, piebilstot, ka viņam trūka arī nepieciešamo militāro zināšanu. Taču trīs gadi padomju armijas dienestā parādīja, kāda nedrīkst būt militāra struktūra. “Idiotisms, cilvēku pazemošana, vardarbība bija krievu armijas ikdiena, un vienīgais, ko spēja radīt šāda sistēma, bija lielgabalu gaļa. Latvijas armijai, Zemes­sardzei bija vajadzīgi motivēti, prasmīgi un zinoši karavīri, un pirmajos gados bija stingri jāseko un jāravē ārā padomiskās domāšanas un ārpusreglamenta attiecību izpausmes.

Deviņdesmito gadu sākumā Zemessardze bieži bija vienīgais spēks, kas spēja aizsargāt uzņēmējus, lauksaimniekus no reketa. Atceros, reiz sauca mūs palīgā, jo kādā kafejnīcā Cēsīs pie Līvu laukuma lauzās iekšā bandīti. Aizbraucām divatā, bet tur pilns pagalms ar zēniem treniņtērpos, kuri nāca mums virsū. Man bija automāts, izšāvu gaisā, tad noguldījām visus zemē un nodevām tolaik vēl milicijai. Bet tur iegāju izmeklētāja kabinetā un skatos, bandas vadonis sēž milicim uz galda un abi čomiski runājas… Skaidrs, kāpēc cilvēki palīdzību pirmām kārtām meklēja Zemes­sardzē. Un mums jau ar pirmajiem gadiem bija ļoti laba sakaru sistēma, spējām ātri sapulcināt vīrus un reaģēt. Pieda­lī­jāmies arī no cietuma izbēgušu noziedznieku notveršanā. Tieši pateicoties labai sakaru sistēmai un tam, ka zemessargi lieliski pārzina savu tuvējo apkārtni, uzdevumu veicām sekmīgi. Palie­l­i­noties zemessargu skaitam, biežāk nācās pievērsties disciplīnas jautājumiem, jo pārbaudījumu ar varu vai varenības apziņu, ko rada piešķirtais ierocis, ne katrs spēj izturēt. Bija gadījums, kad lauku ballītē Latgalē viens izšāva ar automātu griestos, “lai ieviestu kārtību” vai pat vicināja ieroci ģimenes strīdā, vai vienkārši dzērumā plātījās ar šaujamo. Katru gadu par pārkāpumiem ap simts vīru patriecām no Zemes­sardzes, tas bija smags taču vajadzīgs attīrīšanās posms. Vietā nāca jauni, labi motivēti puiši jau ar citu dzīves uztveri, man prieks, ka daļa no viņiem vēlāk izvēlējās militāru karjeru. Kad nodibināja Zemes­sardzes Vidzemes brigādi, kļuvu par štāba priekšnieku. Tad jau iekšējās drošības situācija valstī stabilizējās un pamatā koncentrējāmies uz militāro spēju attīstību, mācībām. Brauca Eiropas valstu instruktori, ASV Nacionālās gvardes virsnieki, ļoti daudz un pamatīgi mācījāmies. Tagad, redzot, kā augušas zemessargu militārās zināšanas, prasmes un spējas, ir gandarījums par to, ko paveicām pirms vairāk nekā 30 gadiem!”

Andreja Nestro iesaistīšanās Zemessardzes veidošanā nebija nejaušība, drīzāk loģisks dzimtas tradīciju turpinājums. Viņa vecāki un arī krustvecāki pirmās brīvvalsts laikā bija aizsargi. Arī Andreja dēls savu pirmo militāro pieredzi guva Zemessardzē, tagad kļuvis par Nacionālo bruņoto spēku virsnieku ar plašu starptautisku pieredzi. Militāru karjeru izvēlējies arī mazdēls, kurš studē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.

“Puišiem dienests armijā ir ļoti noderīgs. Briedumam, disciplīnai un arī gatavībai aizstāvēt savu valsti. Dzīvojot blakus tādam kaimiņam kā pašreizējā Krievija ar tās diktatorisko režīmu, mums jābūt gataviem sevi aizstāvēt. Karš Ukrainā nesis daudz posta šai zemei, taču vienlaikus ievērojami augušas viņu armijas un teritori­ālo aizsardzības spēku, kas ir mūsu Zemessardzei līdzīgs veidojums, kaujas spējas. Un mums ir, ko analizēt un mācīties par mūsdienu kara taktiku, dronu pielietojumu. Krieviem jau cara laikos karavadonis Suvorovs uzskatīja, ka šaujampulvera deva ir vērtīgāka par karavīra dzīvību. Nekas daudz viņiem šajos gados nav mainījies, truli dzen ierindu pēc ierindas drošā nāvē. Ne velti 2. pasaules kara laikā vācu ložmetējnieki juka prātā, jo tādus līķu kalnus viņi nebija pieredzējuši. Arī tagad katrs Ukrainā iekarotais kvadrātkilometrs Krievijai ir simtu dzīvību cenā! Bet es domāju, ka šis režīms Krievijā ilgi nenoturēsies, tam ir jāsabrūk,” rezumē Andrejs Nestro.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
129

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
623
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
240

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
28
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi