Zemessardzes veterāna jubilejas pārdomas

Ziemassvētkos, Zemessardzes 27.kājnieku bataljona veterāns un viens no zemessardzes dibinātājiem Vidzemē, cēsnieks Andrejs Nestro svinēja 90 gadu jubileju.

Jaunībā viņš Rīgas Elektro­me­hāniskajā tehnikumā apguva automātiku un telemehāniku, ilgus gadus strādāja uzņēmumā “Med­te­hnika”, taču, Latvijai atgūstot neatkarību, bez šaubīšanās iesaistījās Zemessardzes izveidē.

“Jau pašā 90. gadu sākumā trijatā – Jēkabs Blaus, Mārtiņš Berķis un es – ķērāmies pie Zemes­­­sardzes izveides. Kā jau tolaik, nebija gandrīz nekā, ne ieroču, ne tehniskā nodrošinājuma, bet bija stingra apņemšanās, ja reiz esam tikuši brīvi no padomju varas, jādara viss iespējamais, lai tā sērga te neatgrieztos. Tolaik jau Latvijā vēl bija krievu armijas daļas, situācija ļoti nedroša. Apzinājāmies, ka vēl neesam nopietns militārs spēks, tomēr gatavība cīnīties bija. Man pašam bija medību bise un divas vēl no krievu laikiem nelegāli glabātas pistoles, zināju uzticamus vīrus, kuriem arī noslēpti šaujamie. Kur­zemē jau dažam bija pat x stundai noglabāts ložmetējs,” stāsta Andrejs Nestro, piebilstot, ka viņam trūka arī nepieciešamo militāro zināšanu. Taču trīs gadi padomju armijas dienestā parādīja, kāda nedrīkst būt militāra struktūra. “Idiotisms, cilvēku pazemošana, vardarbība bija krievu armijas ikdiena, un vienīgais, ko spēja radīt šāda sistēma, bija lielgabalu gaļa. Latvijas armijai, Zemes­sardzei bija vajadzīgi motivēti, prasmīgi un zinoši karavīri, un pirmajos gados bija stingri jāseko un jāravē ārā padomiskās domāšanas un ārpusreglamenta attiecību izpausmes.

Deviņdesmito gadu sākumā Zemessardze bieži bija vienīgais spēks, kas spēja aizsargāt uzņēmējus, lauksaimniekus no reketa. Atceros, reiz sauca mūs palīgā, jo kādā kafejnīcā Cēsīs pie Līvu laukuma lauzās iekšā bandīti. Aizbraucām divatā, bet tur pilns pagalms ar zēniem treniņtērpos, kuri nāca mums virsū. Man bija automāts, izšāvu gaisā, tad noguldījām visus zemē un nodevām tolaik vēl milicijai. Bet tur iegāju izmeklētāja kabinetā un skatos, bandas vadonis sēž milicim uz galda un abi čomiski runājas… Skaidrs, kāpēc cilvēki palīdzību pirmām kārtām meklēja Zemes­sardzē. Un mums jau ar pirmajiem gadiem bija ļoti laba sakaru sistēma, spējām ātri sapulcināt vīrus un reaģēt. Pieda­lī­jāmies arī no cietuma izbēgušu noziedznieku notveršanā. Tieši pateicoties labai sakaru sistēmai un tam, ka zemessargi lieliski pārzina savu tuvējo apkārtni, uzdevumu veicām sekmīgi. Palie­l­i­noties zemessargu skaitam, biežāk nācās pievērsties disciplīnas jautājumiem, jo pārbaudījumu ar varu vai varenības apziņu, ko rada piešķirtais ierocis, ne katrs spēj izturēt. Bija gadījums, kad lauku ballītē Latgalē viens izšāva ar automātu griestos, “lai ieviestu kārtību” vai pat vicināja ieroci ģimenes strīdā, vai vienkārši dzērumā plātījās ar šaujamo. Katru gadu par pārkāpumiem ap simts vīru patriecām no Zemes­sardzes, tas bija smags taču vajadzīgs attīrīšanās posms. Vietā nāca jauni, labi motivēti puiši jau ar citu dzīves uztveri, man prieks, ka daļa no viņiem vēlāk izvēlējās militāru karjeru. Kad nodibināja Zemes­sardzes Vidzemes brigādi, kļuvu par štāba priekšnieku. Tad jau iekšējās drošības situācija valstī stabilizējās un pamatā koncentrējāmies uz militāro spēju attīstību, mācībām. Brauca Eiropas valstu instruktori, ASV Nacionālās gvardes virsnieki, ļoti daudz un pamatīgi mācījāmies. Tagad, redzot, kā augušas zemessargu militārās zināšanas, prasmes un spējas, ir gandarījums par to, ko paveicām pirms vairāk nekā 30 gadiem!”

Andreja Nestro iesaistīšanās Zemessardzes veidošanā nebija nejaušība, drīzāk loģisks dzimtas tradīciju turpinājums. Viņa vecāki un arī krustvecāki pirmās brīvvalsts laikā bija aizsargi. Arī Andreja dēls savu pirmo militāro pieredzi guva Zemessardzē, tagad kļuvis par Nacionālo bruņoto spēku virsnieku ar plašu starptautisku pieredzi. Militāru karjeru izvēlējies arī mazdēls, kurš studē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā.

“Puišiem dienests armijā ir ļoti noderīgs. Briedumam, disciplīnai un arī gatavībai aizstāvēt savu valsti. Dzīvojot blakus tādam kaimiņam kā pašreizējā Krievija ar tās diktatorisko režīmu, mums jābūt gataviem sevi aizstāvēt. Karš Ukrainā nesis daudz posta šai zemei, taču vienlaikus ievērojami augušas viņu armijas un teritori­ālo aizsardzības spēku, kas ir mūsu Zemessardzei līdzīgs veidojums, kaujas spējas. Un mums ir, ko analizēt un mācīties par mūsdienu kara taktiku, dronu pielietojumu. Krieviem jau cara laikos karavadonis Suvorovs uzskatīja, ka šaujampulvera deva ir vērtīgāka par karavīra dzīvību. Nekas daudz viņiem šajos gados nav mainījies, truli dzen ierindu pēc ierindas drošā nāvē. Ne velti 2. pasaules kara laikā vācu ložmetējnieki juka prātā, jo tādus līķu kalnus viņi nebija pieredzējuši. Arī tagad katrs Ukrainā iekarotais kvadrātkilometrs Krievijai ir simtu dzīvību cenā! Bet es domāju, ka šis režīms Krievijā ilgi nenoturēsies, tam ir jāsabrūk,” rezumē Andrejs Nestro.