Ēriks Dreibants. FOTO: no Ērika Dreibanta personīgā albuma
“Tā ir dāvana mums un dāvana Latvijai,” par tikko no tipogrāfijas iznākušo grāmatu “Pavāru māja Līgatnē” pauž Pavāru mājas saimnieks Ēriks Dreibants.
Grāmata ir veltījums gan pašai Pavāru mājai, gan tās cilvēkiem, sākot no pavāriem un produktu audzētājiem, beidzot ar dizaineriem un arhitektiem. Tāpat grāmatā varēs atrast Pavāru mājas viesu iecienītāko ēdienu receptes. Par ieceri radīt šo grāmatu un citām pavāru dzīves niansēm saruna ar ĒRIKU DREIBANTU.
-Kā radās ideja par šādu grāmatu?
-Laiku pa laikam man jautā: “Ērik, kad tev būs sava pavārgrāmata?” Uz to nekad īsti neatbildu, jo man nekad nav šķitis interesanti veidot tikai savu recepšu krājumu grāmatu. Vienmēr ir licies, ka tur klāt jābūt kādam stāstam.
Kad Līgatnē iegādājos tagadējo Pavāru māju, ēka un apkārtne bija pamesta novārtā. Gan pats, gan ar ģimenes palīdzību, gan iesaistot kolēģus, izdevās šo vietu atjaunot tā, lai te varētu uzņemt viesus. Te jāsaka, ir milzīgs prieks, ka man ir paveicies ar draugiem: stikla mākslinieku Arti Nīmani, ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni, keramiķi Eviju Vītolu un citiem. Pavāru māja tapa kopdarbā. Tas šķita lielisks stāsts, ar kuru dalīties. Un pats nams ir vēsturisks – celts 1897.gadā. Sapratām, ka ir daudz lietu, ar ko piepildīt grāmatu – ēkas vēsture, apkārtne, Gaujas Nacionālais parks, cilvēki, kuri saistīti ar Pavāru māju, un protams, arī ēdienu receptes.
-Cik ilgs laiks pagāja no idejas līdz nodrukātai grāmatai?
-Jāsaka, nebija nekādas steigas. Kad nav mērķa visu izdarīt iespējami ātrāk, tad darbs rit pavisam citādi. Ar Ilzi Poli, grāmatas redaktori, aptuveni pirms pusotra gada vienojāmies, ka varam šo projektu uzsākt. Tolaik abi bijām vienisprātis, ka grāmatu varētu veidot, sekojot gadalaikiem, proti, nosacīti to sadalot četrās daļās. Tā arī ir, izdalīti četri gadalaiki, četras sadaļas receptēm tieši saistībā ar tiem. Tāpat arī negribējām pavasara ēdienu gatavot decembrī, pērkot Spānijas zemenes. Doma bija tāda, lai recepti varētu lietot laikā, kad tajā vajadzīgie produkti ir viegli pieejami. Piemēram, lācenes arī bildējām un izmantojām attiecīgajā ēdienā laikā, kad tās Latvijā nogatavojušās.
-Vai grāmata jau pieejama interesentiem?
-No 18.novembra tā ir tirdzniecībā. Jau dzirdam patīkamas atsauksmes, ka grāmata ir ļoti kvalitatīva arī noformējuma ziņā. Daudzi atzīst, ka, redzot grāmatu attēlos vai video sociālajos tīklos, nevar apjaust, cik patiesībā tā ir kvalitatīva. Daudzi darbā atrod arī ko sev jaunu.
-Kā izdevumam izraudzījāties ēdienu receptes?
-Jā, vienmēr jau nākas izšķirties, kuras receptes izmantot, kuras ne. Galvenā doma, kas palīdzēja izvēlēties, bija akcents uz Pavāru mājas viesu iecienītākajiem ēdieniem. Viesiem ļoti garšo Pavāru mājas maize, tad nu grāmatā ir atrodama arī maizes recepte, lai ikviens mājās varētu pamēģināt to atkārtot. Tā kā kopumā grāmatā var iepazīt ēdienus, par kuriem esam saņēmuši lielākos komplimentus. Grāmatas pircējiem Pavāru mājā ar lielāko prieku tajā ierakstām ko īpašu, kādu novēlējumu vai veltījumu.
-Vai grāmatā ir kāda recepte, kas īpaša jums pašam?
-Viena no viesu ļoti iemīļotām receptēm, kas katru gadu atgriežas rudens ēdienkartē, ir ozolzīļu deserts. Tā pamatā ir ozolzīļu kafija, no kuras top saldējums, karamele, klāt liekam ceptus čipsus. Viss ir no ozolzīlēm. Deserts radās tad, kad Armands Roze, kurš rada šo kafiju, aicināja to piedāvāt viesiem restorānā. Bija skaidrs, ka cilvēkiem kā dzēriens tas nav ļoti iemīļots, tāpēc nospriedām, ka šī kafija ir lieliska izejviela citiem ēdieniem. Degustējām ozolzīļu kafiju, radās doma – var taču pielikt saldo krējumu un pagatavot saldējumu vai, pievienojot cukuru, savārīt karameli. Tā radās deserts, kurš nu ir kļuvis par vienu no visiecienītākajiem mūsu “Pavāru mājā”.
-Daudzus gadus darbojoties ēdināšanas nozarē, kas ir tas iedvesmas avots, dzinulis, kas ļauj atkal meklēt jaunas garšas, doties jaunos ēdienu ideju meklējumos?
-Tas ir vienkāršs, bet reizē ļoti grūts jautājums. Ēdināšanas nozare, protams, pamatā ir bizness. Bet pāri tam – tas ir mans dzīvesveids. Nemitīgi sekoju visām aktualitātēm, pētu un izzinu, kas jauns. Jebkurā profesijā jau ir tā – ja tevi tas interesē, tad dzinulis darboties nevar nekur pazust. Gribas darboties, darbošanās ir harmoniska un organiska.
Piemēram, pirms mūsu sarunas pie manis atnāca Zigmārs Ronis, kas mums piegādā savu bērzu sīrupu. Viņa radītais produkts ir unikāls, mēs to izmantojam regulāri, pie mūsu maizes pasniedzam nerafinētu rapšu eļļu un bērzu sīrupu. Katra iepazīšanās ar kādu zemnieku, amatnieku rada progresu jaunu garšu, jaunu ēdienu nianšu atklāšanā. Tas viss slāņojas cits uz cita.
-Jūsu ēdienkartē svarīga arī produktu izcelsme, un Pavāru mājā uzsvars arvien ir uz vietējo ēdienu izcelšanu.
-Te gan gribu atzīmēt, ka tā nodalīt latvisku ēdienu no citu tautu ēdieniem nemaz vairs nevar. Drīzāk gribas teikt, ka mēs ēdam ziemeļnieciski. Arī Pavāru mājā dominē ziemeļeiropai raksturīgie ēdieni un garšas. Protams, vietējie zemnieki, ar ko sadarbojamies, ir iespējami tuvākie – Līgatne, arī Priekuļi. Ir arī produkti, ko tuvējie zemnieki neaudzē, piemēram, sēnes, kuras iepērkam no kuldīdzniekiem. Ir arī tādi produkti, kas nāk no tālām vietām, piemēram, Grenlandes garneles.
-Ir svētku gaidīšanas laiks. Vai arī Pavāru mājā tas ir kas īpašs?
-Mums visu laiku ir kas īpašs. Ēdienkarti mainām līdz ar gadalaikiem. Patlaban ir sezonas ēdienkarte ar Latvijai raksturīgiem dārzeņiem. Ziemas ēdienkarte ir svētkiem piemērota un aktuāla tieši šim laikam.
-Jums ļoti tuva ir arī dabas tēma – labprāt vērojat putnus, sikspārņus. Vai darāt to joprojām?
-Jā, tā ir. Tas arvien ir aktuāli. Viesi, kas atbrauc uz Pavāru māju, var priecāties par putnu barotavām ziemā, vasarā – kādām citām aktivitātēm, kas saistās ar putniem. Pavāru mājas sienas rotā mākslinieces Ievas Jurjānes zīmēti putni. Arī mūsu smilšakmens pagrabos, kas ir izplatīti visā Līgatnē, ziemo sikspārņi. Esam te visi līdzās.
-Kā plānojat aizvadīt Ziemassvētkus, Jauno gadu?
-Svētku laikā nestrādājam – Ziemassvētki un Jaunais gads ir izteikti ģimenes svētki, restorāns ir ciet. Ja būsim virtuvē, tad katrs savā mājas virtuvē, gatavojot maltīti ģimenes locekļiem. Svarīgākais šajos svētkos ir atcerēties, ka ir jārod laiks, lai būtu kopā ar saviem tuvākajiem.
Senāk, kad biju jaunāks, strādāju visos svētkos, tikai vēlāk sapratu, ka nevēlos tā turpināt un nevēlos tādu likteni saviem kolēģiem. Ir jāatceras, ka ir jāatrod mirklis, kad apkārtējā dzīve mazliet apstājas un laiks rit tikai ģimenei. Ko nu katra ģimene izvēlas darīt, tas ir individuāli – vai nu visiem kopā cept piparkūkas, spēlēt galda spēles, vai darīt ko citu. Galvenais šajā svētku laikā būt kopā ar savējiem.
Komentāri