Ceturtdiena, 3. aprīlis
Vārda dienas: Daira, Dairis, Daiva, Daivis

Grāmata, kas piepilda – ne vien vēderu, bet arī prātu un garu

Anna Kola
06:39
14.12.2024
221
Eriks

Ēriks Dreibants. FOTO: no Ērika Dreibanta personīgā albuma

“Tā ir dāvana mums un dāvana Latvijai,” par tikko no tipogrāfijas iznākušo grāmatu “Pavāru māja Līgatnē” pauž Pavāru mājas saimnieks Ēriks Dreibants.

Grāmata ir veltījums gan pašai Pavāru mājai, gan tās cilvēkiem, sākot no pavāriem un produktu audzētājiem, beidzot ar dizaineriem un arhitektiem. Tāpat grāmatā varēs atrast Pavāru mājas viesu iecienītāko ēdienu receptes. Par ieceri radīt šo grāmatu un citām pavāru dzīves niansēm saruna ar ĒRIKU DREIBANTU.

-Kā radās ideja par šādu grāmatu?

-Laiku pa laikam man jautā: “Ērik, kad tev būs sava pavārgrāmata?” Uz to nekad īsti neatbildu, jo man nekad nav šķitis interesanti veidot tikai savu recepšu krājumu grāmatu. Vienmēr ir licies, ka tur klāt jābūt kādam stāstam.

Kad Līgatnē iegādājos tagadējo Pavāru māju, ēka un apkārtne bija pamesta novārtā. Gan pats, gan ar ģimenes palīdzību, gan iesaistot kolēģus, izdevās šo vietu atjaunot tā, lai te varētu uzņemt viesus. Te jāsaka, ir milzīgs prieks, ka man ir paveicies ar draugiem: stikla mākslinieku Arti Nīmani, ainavu arhitekti Ilzi Rukšāni, keramiķi Eviju Vītolu un citiem. Pavāru māja tapa kopdarbā. Tas šķita lielisks stāsts, ar kuru dalīties. Un pats nams ir vēsturisks – celts 1897.gadā. Sapratām, ka ir daudz lietu, ar ko piepildīt grāmatu – ēkas vēsture, apkārtne, Gaujas Nacionālais parks, cilvēki, kuri saistīti ar Pavāru māju, un protams, arī ēdienu receptes.

-Cik ilgs laiks pagāja no idejas līdz nodrukātai grāmatai?

-Jāsaka, nebija nekādas steigas. Kad nav mērķa visu izdarīt iespējami ātrāk, tad darbs rit pavisam citādi. Ar Ilzi Poli, grāmatas redaktori, aptuveni pirms pusotra gada vienojāmies, ka varam šo projektu uzsākt. Tolaik abi bijām vienisprātis, ka grāmatu varētu veidot, sekojot gadalaikiem, proti, nosacīti to sadalot četrās daļās. Tā arī ir, izdalīti četri gadalaiki, četras sadaļas receptēm tieši saistībā ar tiem. Tāpat arī negribējām pavasara ēdienu gatavot decembrī, pērkot Spānijas zemenes. Doma bija tāda, lai recepti varētu lietot laikā, kad tajā vajadzīgie produkti ir viegli pieejami. Piemēram, lācenes arī bildējām un izmantojām attiecīgajā ēdienā laikā, kad tās Latvijā nogatavojušās.

-Vai grāmata jau pieejama interesentiem?

-No 18.novembra tā ir tirdz­niecībā. Jau dzirdam patīkamas atsauksmes, ka grāmata ir ļoti kvalitatīva arī noformējuma ziņā. Daudzi atzīst, ka, redzot grāmatu attēlos vai video sociālajos tīklos, nevar apjaust, cik patiesībā tā ir kvalitatīva. Daudzi darbā atrod arī ko sev jaunu.

-Kā izdevumam izraudzījāties ēdienu receptes?

-Jā, vienmēr jau nākas izšķirties, kuras receptes izmantot, kuras ne. Galvenā doma, kas palīdzēja izvēlēties, bija akcents uz Pavāru mājas viesu iecienītākajiem ēdieniem. Viesiem ļoti garšo Pavāru mājas maize, tad nu grāmatā ir atrodama arī maizes recepte, lai ikviens mājās varētu pamēģināt to atkārtot. Tā kā kopumā grāmatā var iepazīt ēdienus, par kuriem esam saņēmuši lielākos komplimentus. Grāmatas pircējiem Pavāru mājā ar lielāko prieku tajā ierakstām ko īpašu, kādu novēlējumu vai veltījumu.

-Vai grāmatā ir kāda recepte, kas īpaša jums pašam?

-Viena no viesu ļoti iemīļotām receptēm, kas katru gadu atgriežas rudens ēdienkartē, ir ozolzīļu deserts. Tā pamatā ir ozolzīļu kafija, no kuras top saldējums, karamele, klāt liekam ceptus čipsus. Viss ir no ozolzīlēm. Deserts radās tad, kad Armands Roze, kurš rada šo kafiju, aicināja to piedāvāt viesiem restorānā. Bija skaidrs, ka cilvēkiem kā dzēriens tas nav ļoti iemīļots, tāpēc nospriedām, ka šī kafija ir lieliska izejviela citiem ēdieniem. Degustējām ozolzīļu kafiju, radās doma – var taču pielikt saldo krējumu un pagatavot saldējumu vai, pievienojot cukuru, savārīt karameli. Tā radās deserts, kurš nu ir kļuvis par vienu no visiecienītākajiem mūsu “Pavāru mājā”.

-Daudzus gadus darbojoties ēdināšanas nozarē, kas ir tas iedvesmas avots, dzinulis, kas ļauj atkal meklēt jaunas garšas, doties jaunos ēdienu ideju meklējumos?

-Tas ir vienkāršs, bet reizē ļoti grūts jautājums. Ēdināšanas nozare, protams, pamatā ir bizness. Bet pāri tam – tas ir mans dzīves­veids. Nemitīgi sekoju visām aktualitātēm, pētu un izzinu, kas jauns. Jebkurā profesijā jau ir tā – ja tevi tas interesē, tad dzinulis darboties nevar nekur pazust. Gribas darboties, darbošanās ir harmoniska un organiska.

Piemēram, pirms mūsu sarunas pie manis atnāca Zigmārs Ronis, kas mums piegādā savu bērzu sīrupu. Viņa radītais produkts ir unikāls, mēs to izmantojam regulāri, pie mūsu maizes pasniedzam nerafinētu rapšu eļļu un bērzu sīrupu. Katra iepazīšanās ar kādu zemnieku, amatnieku rada progresu jaunu garšu, jaunu ēdienu nianšu atklāšanā. Tas viss slāņojas cits uz cita.

-Jūsu ēdienkartē svarīga arī produktu izcelsme, un Pavāru mājā uzsvars arvien ir uz vietējo ēdienu izcelšanu.

-Te gan gribu atzīmēt, ka tā nodalīt latvisku ēdienu no citu tautu ēdieniem nemaz vairs nevar. Drīzāk gribas teikt, ka mēs ēdam ziemeļnieciski. Arī Pavāru ­mājā dominē ziemeļeiropai raksturīgie ēdieni un garšas. Protams, vietējie zemnieki, ar ko sadarbojamies, ir iespējami tuvākie – Līgatne, arī Priekuļi. Ir arī produkti, ko tuvējie zemnieki neaudzē, piemēram, sēnes, kuras iepērkam no kuldīdzniekiem. Ir arī tādi produkti, kas nāk no tālām vietām, piemēram, Grenlandes garneles.

-Ir svētku gaidīšanas laiks. Vai arī Pavāru mājā tas ir kas īpašs?

-Mums visu laiku ir kas īpašs. Ēdienkarti mainām līdz ar gadalaikiem. Patlaban ir sezonas ēdienkarte ar Latvijai raksturīgiem dārzeņiem. Ziemas ēdienkarte ir svētkiem piemērota un aktuāla tieši šim laikam.

-Jums ļoti tuva ir arī dabas tēma – labprāt vērojat putnus, sikspārņus. Vai darāt to joprojām?

-Jā, tā ir. Tas arvien ir aktuāli. Viesi, kas atbrauc uz Pavāru ­māju, var priecāties par putnu barotavām ziemā, vasarā – kādām citām aktivitātēm, kas saistās ar putniem. Pavāru mājas sienas rotā mākslinieces Ievas Jurjānes zīmēti putni. Arī mūsu smilšakmens pagrabos, kas ir izplatīti visā Līgatnē, ziemo sikspārņi. Esam te visi līdzās.

-Kā plānojat aizvadīt Ziemas­­­­svētkus, Jauno gadu?

-Svētku laikā nestrādājam – Ziemassvētki un Jaunais gads ir izteikti ģimenes svētki, restorāns ir ciet. Ja būsim virtuvē, tad katrs savā mājas virtuvē, gatavojot maltīti ģimenes locekļiem. Svarīgākais šajos svētkos ir atcerēties, ka ir jārod laiks, lai būtu kopā ar saviem tuvākajiem.

Senāk, kad biju jaunāks, strādāju visos svētkos, tikai vēlāk sapratu, ka nevēlos tā turpināt un nevēlos tādu likteni saviem kolēģiem. Ir jāatceras, ka ir jāatrod mirklis, kad apkārtējā dzīve mazliet apstājas un laiks rit tikai ģimenei. Ko nu katra ģimene izvēlas darīt, tas ir individuāli – vai nu visiem kopā cept piparkūkas, spēlēt galda spēles, vai darīt ko citu. Galvenais šajā svētku laikā būt kopā ar savējiem.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Aizrauj mūžam jaunais džezs

07:34
30.03.2025
67

Ik gadu 30. aprīlī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā džeza diena. Tās mērķis ir novērtēt  džeza mūzikas lielo ietekmi un veicināt starpkultūru dialogu. Džezs, kura sākumu datē ar pagājušā gadsimta 20.gadiem, simts gados no izklaides žanra attīstījies par plaša diapazona mūziku, kas ietekmējis daudzus populārās un akadēmiskās mūzikas žanrus. Jau sesto gadu savu džeza lasījumu […]

Ja var, tad jādara

06:30
29.03.2025
39

Cēsu Politiski represēto biedrība vadību uzticējusi Jānim Vidriķim. Viņa ģimeni 1949.gada 25.martā izsūtīja, Jānis dzimis svešumā, Latvijā atgriezās, kad bija četri gadi. -Represēto noskaņojums ir mundrs. Ir svarīgi likteņbiedriem satikties, atceres reizēs pieminēt savējos. Ir jāstāsta, ko tauta pārdzīvojusi, to smagumu, ko pārdzīvoja ģimenes, kuras izsūtīja. Līdz 2014.gadam dzīvojām mierīgi, nespējot iedomāties, ka šodienas realitāte […]

Deguna formas korekcija kā ceļš uz harmonisku izskatu

20:18
28.03.2025
25

Deguna forma ir viens no nozīmīgākajiem sejas vaibstiem, kas ietekmē kopējo izskatu un sejas proporcijas. Daudzi cilvēki izvēlas veikt deguna plastisko operāciju jeb rinoplastiku, lai uzlabotu ne tikai vizuālo estētiku, bet arī pašsajūtu un pašpārliecinātību. Šī operācija ļauj koriģēt gan iedzimtas, gan traumu rezultātā iegūtas nepilnības, panākot harmonisku un dabisku sejas izskatu. Pateicoties mūsdienu plastiskās […]

Guntra no stipru sieviešu dzimtas

06:08
28.03.2025
54

Viņai bija seši gadi, kad 1949.gada 25.martā kopā ar vecākiem unvecvecākiem meitenei no Jaunpiebalgas sākās ceļš uz Sibīriju Cēsniece Guntra Brigita Ģipsle sagaida smaidīga un mundra. Ikdienas pastaigas, mājas darbi, savs laiks kādai filmai, un diena piepildīta. “Daudz domāju. Kas tik nav piedzīvots. Pie visa jāpierod. Daudz ko atceroties, birst asaras, tās jānoslauka, un jādzīvo […]

"Esam te jauniešu dēļ"

06:52
25.03.2025
116

Šodien (21.03.2025.) Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā notiek salidojums “Turpinājums”. Skola, kura ar šādu nosaukumu svin piecu gadu jubileju, sevī apvienojusi labāko no Priekuļu tehnikuma, kam aprit 115 gadi, Cēsu arodskolas, kurai aprit 105 gadi, Jāņmuižas Profesionālās vidusskolas un Ērgļu arodvidusskolas. “Druvas” saruna ar iestādes direktoru Artūru Sņegoviču par skolas darbu, apvienojot pārbaudītas vērtības izglītībā […]

Uzzināt, izjust un saprast

07:47
24.03.2025
21

Par Ukrainas karu stāsta fotomāksla un mūzika Laikā, kad pasaule grīļojas, māksla un mūzika ir spēka, ticības un mīlestības avoti. Divās izstādēs Pasaules latviešu mākslas centrā ikdienas domas, rūpes un emocijas paliek pilsētas kņadā. Te uzrunā sāpes un cerība, labestība un ticība, ka karš Ukrainā beigsies. Tāds vēstījums bija arī ukraiņu mūziķes, bandūras virtuozes Darjas […]

Tautas balss

Vecs koks nav jāpārstāda

14:41
02.04.2025
15
G. raksta:

“Izlasīju, ka vienu veco koku no Cēsu stacijas laukuma pārstādīs citur, lai tas neiet bojā. Tas nu gan man liekas par traku! Vai tiešām nav naudu, kur likt! Labāk iestādīt jaunu kociņu, lai paliek nākamajām paaudzēm. Iedomājieties, kāda izskatītos pilsēta, ja arī pirms simts gadiem visi būtu lēmuši kokus saglabāt un jaunus nestādīt,” bija neapmierināta […]

Smiltis pieputina visu apkārtni

14:00
27.03.2025
25
Garāmgājēja raksta:

“Skatījos, kā pagājušajā nedēļā Cēsīs, Bērzaines ielā, liela automašīna ar rotējošu slotu no ielas malas tīrīja ziemā sakrājušās smiltis. Putekļi cēlās gaisā lielā mākonī. Droši vien apkaimes mājas un dārzi pieputēja ne pa jokam, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas tobrīd bija mašīnas tuvumā. Agrāk pavasarī smiltis no brauktuves Cēsīs tīrīja mitrā laikā, kad tās neput, […]

Raiņa un Piebalgas ielas krustojumā jāuzmanās

14:00
27.03.2025
41
14
Ģimnāzijas ielas apkaimes iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Raiņa un Piebalgas ielas satiksmes aplī, gan autovadītājiem, gan gājējiem vairāk jāuzmanās. Savā izremontētajā skolā Ģimnāzijas ielā pagājušajā nedēļā atgriezās ģimnāzisti, tagad īpaši rītos kustība te ļoti liela. Turklāt laiks kļūst aizvien siltāks, jaunieši brauc ar skūteriem, velosipēdiem, kuru ziemā gandrīz nav, tāpēc situācija saspringta. Arī skolēnu vecākiem vajadzētu bērniem atgādināt, ka pa iet­vi […]

Karogi aizēno laukumu

13:44
23.03.2025
24
1
Lasītāja V. raksta:

“Nesaprotu, kāpēc tiem, kas atbild par Cēsu noformējumu, tik ļoti patīk karogi. Pil­sētas centrs mazliet atgādina skatus no vēsturiskām filmām, kur rāda pagājušā gadsimta 30.gadu Vāciju un Padomju Savienību. Turklāt, domāju, karogi ap Vienības laukumu aizēno pieminekli, skatu uz apkārtējām ēkām. Tās it kā pazūd,” pārdomās dalījās lasītāja V.

Varētu labot, bet vieglāk izmest

13:43
22.03.2025
43
Cēsniece raksta:

“Videi draudzīgai ikdienai nemaz ne tik sen visos medijos runāja, ka būs atbalsts amatniekiem, kas labo dažādas sadzīves lietas, arī apavus un tamlīdzīgi. Cēsīs gan nejūtam, ka būtu tāds atbalsts un šādi pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Ja šuvējas, kas uzņemas apģērbu arī labot, var atrast, apavu meistars jāmeklē ar uguni. Salabot fēnu, mikseri vai kādi […]

Sludinājumi