Ceturtdiena, 7. novembris
Vārda dienas: Helma, Lotārs, Pērle
casibom jojobet giriş jojobet Casibom holiganbet giriş casibom giriş Casibom casibom casibom giriş CASİBOM holiganbet Casibom Giriş casibom casibom güncel giriş casibom güncel Casibom Casibom holiganbet holiganbet casibom güncel giriş

Vieta, kur gūt stiprinājumu

Iveta Rozentāle
06:52
05.11.2024
70
Intervija Gaujasl

Vineta Fišere. FOTO: no albuma

1.novembrī apritēja četri gadi, kopš Cēsīs, “Gaujaslīčos”,  atvērts dienas centrs cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas, bet novembra beigās apritēs gads, kopš te piedāvāja pirmās nodarbības senioriem.

Kopienas centru “Gaujas­līči” apsaimnieko nodibinājums “Lat­vijas Evaņģēliski luteriskās Baz­nīcas Diakonijas centrs”. Katru vasaru centrā organizē Veselības dienu, kas vienmēr plaši apmeklēta, rīko nometnes bērniem.

“Druva” sarunājās ar kopienas centra “Gaujaslīči” vadītāju Vinetu Fišeri par dienas centra nozīmi senioru un bezpajumtnieku dzīvē, kā arī izvēli darboties sociālajā jomā.

-Diakonijas centra darbs Cēsīs sākās ar dienas centra atvēršanu cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas.

-Jā, toreizējā pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Iveta Sietiņsone teica, ka ir vajadzīgs dienas centrs, kur šiem cilvēkiem uzturēt esošās prasmes un attīstīt jaunas. Ar tādu domu sākām te saimniekot. Sākumā gan telpas nebija apkurināmas, tikai zālē bija krāsniņa, ko bezpajumtnieki arī paši kurināja, lai būtu siltāk. Taču arī tas bija labāk, nekā sēdēt ziemā ārā uz soliņa.

Pirmajā reizē, kad šie cilvēki atnāca apskatīties, kas un kā te būs, neviens negribēja runāt, visi cits uz citu skatījās caur pieri. Tagad ir sava komūna, cits par citu zina un, ja sakārto savu dzīvi, turpina uzturēt kontaktu, cits citu apciemot. Es jau no pirmās dienas mūsu apmeklētājiem skaidroju, ka visi esam vienādi, visi darbojamies kopā: gatavojam ēst, pie galda kopīgi pusdienojam, rūpējamies par apkārtni. Jā, bija jāmācās, kā ir – kopīgi pie galda sēdēt, kā pasmelt no zupas trauka tā, lai pietiktu ne tikai pašam, bet visiem pārējiem arī un pēc pusdienošanas aiznest un nomazgāt savu šķīvīti. Un, ka pie galda apsēžas, vispirms novelkot virsdrēbes.

Tad, kad telpas izremontējām, paplašinājāmies, arī šie cilvēki jau bija novērtējuši, ko nozīmē siltas telpas, silts zupas trauks un tēja. Ir labi, ka viņiem ir iespēja redzēt un piedzīvot, ka var arī citādi. Reizēm mēdzu teikt, ka viņi ir mani sāpju bērni, dažkārt strīdamies, kāds grib izvirzīt savus noteikumus. Atgādinām, ka šeit dzēruši nenākam, te alkoholu nelietojam nemaz. Ir tie, kas mēdz teikt – kā tu mani mācīsi nedzert, ja es visu mūžu esmu dzēris. Es atbildu, ka viņš var pieliet pilnu puncīti, tikai ne dienas centrā. Daudziem ir labā vēlme, griba – nedzert, censties, darīt -, bet miesa ir vāja. Un tajā pašā laikā varam arī ļoti normāli parunāties, redzu, ka cilvēks pats saprot problēmu, pašam ir grūti ar sevi sadzīvot, un tad kaut kā aiztaisa acis, uzliek masku, lai neparādītu citiem to, no kā pašam kauns. Tik liela ir atkarība, tā jau kļūst arvien spēcīgāka, un arvien grūtāk no tās ir atbrīvoties. Bet ir centra apmeklētāji, kas, sakārtojuši dzīvi – atraduši darbu, dzīvesvietu -, pasaka paldies, ka bija iespēja te būt grūtā periodā, ka ar atbalstu esam bijuši kā atspēriena punkts.

-Pirms gada sākāt rīkot arī regulāras tikšanās un nodarbības senioriem.

-Gads pagājis ļoti ātri. No tiem divpadsmit, kas atnāca pirmajā reizē, deviņi turpina nākt regulāri. Turklāt, kad viņi pastāsta vienaudžiem, ko dara, arī citi seniori ieinteresējas. Dažs  netic, ka tiešām te var nākt un darboties bez maksas, vai nav kādi kritēriji, piemēram,  invaliditātes grupa vai kas cits, un ir pārsteigti, ka tas ir iespējams. Jā, mēs lūdzam uzrakstīt iesniegumu, ko iesniedzam Sociā­­lajā dienestā, bet piedalīties drīkst jebkurš. Par dienas centru uzzina arī Veselības dienā, telpas ir atvērtas, pasākuma dalībnieki iepazīst dienas centra nodarbības un atgriežas jau uz tām.

Senioriem pirms nodarbībām vienmēr ir brīdis tējai, lai nesteidzīgi parunātos, kā katram pa nedēļu ir gājis. Vienmēr no viņiem dzirdu – cik labi, ka varam satikties, cits uz citu paskatīties un parunāt. Turklāt Gaujaslīčos ir labi, te ir priežu attīrīts gaiss un miers. Nodarbības ierasti notiek otrdienās, bet kopš vasaras sākuma arī ceturtdienās, jo senioriem atbilstoši viņu spējām ir ļoti svarīgi izkustēties. Otrdienās ir dejas sēdus, bet ceturtdienās nodarbība fizioterapeites vadībā. Taču daudziem patīk arī galda spēles, daļa šahu spēlē kā lielmeistari un ieiet īstā azartā. Protams, ir arī radošās nodarbības – gan dekupāža, reizēm floristikas nodarbības, kad visas telpas smaržo pēc ziediem. Seniorēm ļoti patīk. Un ir seniores, kas lieliski zīmē, lai gan pirms gada, kad piedāvājām pamēģināt, teica, ka nekad nav zīmējušas, neizdosies. Bet tagad jau varēsim rīkot vairāku dalībnieču personālizstādes, izdevušies skaisti darbi. Kundzes pašas par to ir pārsteigtas. Tas ir apliecinājums, ka arī šajos gados var ko jaunu iemācīties. Un vēl svarīgi, ka radošās nodarbes palīdz trenēt sīko motoriku, smadzeņu darbību, trenēt atmiņu, un seniori smej, ka tā viņi mūk no demences. Tā kā vakara nodarbībās seniori klausās vai skatās kādu materiālu par māksliniekiem un citām spilgtām personībām, tad, uzzinot vairāk par Emīlu Dārziņu, noslēgumā braucām arī uz viņa muzeju.

Nepārtraukti domājam, kā paplašināt nodarbību piedāvājumu. Tagad esmu uzrunājusi mākslas terapeiti, kas, iespējams, varētu vadīt nodarbības divas reizes mēnesī. Redzu, cik senioriem svarīgi ir sanākt kopā. Jā, daļa ikdienā ir brašāki un dodas ārpus mājas, bet citi vairāk dzīvojas mājās. Te mēs varam cits citu atbalstīt un stiprināt. Nāk ne tikai cēsnieki, brauc arī no Priekuļiem.

-Vai ir doma vēl paplašināt dienas centra piedāvājumu?

-Līgums ar pašvaldības Sociālo dienestu mums noslēgts uz gadu, līdz gada beigām. Piedāvājumu daudzums ir atkarīgs arī no pašvaldības finansējuma un tā, vai Sociālais dienests to saredz kā vajadzību. Bezpaju­mtniekiem, īpaši ziemā, šāds pakalpojums ir ļoti vajadzīgs, tāpat redzam, ka tāds tas ir arī senioriem. Bet vēl domāju, ka nodarbības būtu noderīgas arī māmiņām ar maziem bērniem, lai viņām, ja nepieciešams, būtu kāds, kurš bērniņu pieskata, kamēr viņa konsultējas ar psihologu un citiem speciālistiem, apgūst praktiskas iemaņas, piemēram, kā garšīgi pagatavot ēdienu no tā, kas ir pārtikas pakās. Līdzīgi kā senioriem varētu rīkot atvērto durvju dienu, kad iepazīstinātu māmiņas ar tādu iespēju.

-Kas jūs atveda līdz centra vadīšanai?

-Man tas patīk. Es sociālo darbu sāku ar no alkohola atkarīgajiem, cilvēkiem, kas nāk no ielas, kā arī bijuši ieslodzījumā un ieguvuši invaliditāti.14 gadus strādāju Jūrmalā, tomēr kļuva arvien smagāk, piekusu un aizgāju. Tad vadīju dienas centru pieaugušajiem Rīgā, kur pārsvarā strādāju ar senioriem, līdz diakonija piedāvāja vadīt centru bezpajumtniekiem Cēsīs. Ja citiem tas šķiet par grūtu, man tā nav. Tikai, kad sapratu, ka iespēju izmanto septiņi bezpajumtnieki, gribēju centru vairāk piepildīt, un tā radās pasākumi senioriem. Redzu, ka kundzītēm acis spīd pēc nodarbībām, kāda koncerta vai ekskursijas.

Tiešām paldies senioriem, ka viņiem patīk tas, ko piedāvājam, man patīk tie paldies, ko viņi pasaka. Kādreiz jau arī vīri pasaka paldies. Ja centra apmeklētāji jūtas labi, tas dod gandarījumu. Dzirdu arī no viņiem domu, cik labi, ka ir Gaujaslīči. Jāteic jau, ka rokas nolaižas bieži vien, jo ir likumi, ir sociālais dienests, ir darba devējs un ir klients, katram ir savs redzējums un prasības. Tam vajag izturību. Reizēm  ir tādas normas, kas neatbilst reālajām iespējām, un tad rodas jautājums, vai tie, kas tās izdomā, vispār zina, kā izskatās tas, ko viņi prasa.

-Kāpēc jums sociālais darbs ir tuvs?

-Sociālajā darbā nonācu nejauši. Mācījos Kristīgajā akadēmijā, mani interesē teoloģijas jautājumi. Bet esmu arī praktisks cilvēks, neesmu vairs jauna, domāju, kur varēšu izmantot iegūtās zināšanas. Apguvu padziļinātas zināšanas sociālajā darbā. Un te nu es esmu.

-Kāda ir galvenā atziņa, kas gūta šajos gados?

-Man tas darbs patīk. Joprojām. Redzu, ka cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks. Mēs esam radīti sabiedrībai, kopībai, komandai. Neesam vienpatņi. Jā, man arī reizēm patīk būt vienai, bet, kad kādu laiku esi viens, gribas bariņā, kad atkal ir par daudz, tad vienam atpūsties. Bet ir jābūt komunikācijai, un tā ir visiem. Vient­u­lības problēma senioru vidū ir ļoti liela, bērni ir aizbraukuši, radi ir kaut kur citur. Un tad viņi paliek vieni. Cilvēkam ir nepieciešamība būt vajadzīgam un atrasties kustībā, un te tas ir iespējams. Lūgšanās bieži vien izskan, ka šeit esam cits citam par atbalstu un cits no cita gūstam atbalstu, enerģiju un piepildījumu.

    Komentāri

    Atbildēt

    Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

    Saistītie raksti

    Ja ir ceļotprieks, iespējas var atrast

    10:57
    05.11.2024
    28

    Iepazīt pasauli, izraudzītajā valstī strādājot īstermiņa darbus, lai par iekrāto varētu apceļot šo zemi. Tādu iespēju atradusi Zane Jēkabsone. “Pēdējos piecus sešus gadus esmu pavadījusi ceļojot. Divus gadus dzīvoju Jaunzē­landē, tad kādu laiku padzīvoju Itālijā, šogad atgriezos no gandrīz gada Kanādā, bet šajā vasarā biju Norvēģijā,” stāstu par savu aizraušanos ar pasaules apceļošanu un citu […]

    Grozu pīšana kā dzīvesveids un vaļasprieks vienlaikus

    07:33
    03.11.2024
    36

    Oktobra izskaņā Straupes Tautas namā norisinājās rokdarbu meistarklases, kur bija iespēja apgūtgrozu pīšanas prasmes. Par to, kā šis arods ienācis viņas dzīvē un cik viegli vai sarežģīti ir pīt skalu grozus, sarunājos ar amatnieci, zemgalieti INTU BENDRUPU. -Grozu pīšana nemaz nav tik izplatīta nodarbošanās. Kā sākāt ar to darboties? -Pēc profesijas esmu agronome. Daudzas prasmes […]

    Ūdenspīpes smēķēšana nav nevainīga izklaide

    09:58
    01.11.2024
    25

    Ūdenspīpi bieži vien izmēģina Austrumvalstu ceļojumu laikā, un tā nereti ir arī dažādu pasākumu sastāvdaļa. Izklaidējoties draugu lokā, ūdenspīpi bieži vien neuzskata par īstu smēķēšanu, un ballītēs to mēdz lietot pat cilvēki, kas ikdienā nesmēķē. Tomēr uzskats, ka ūdenspīpes dūmi ir mazāk kaitīgi nekā cigarešu dūmi, ir maldīgs. Ūdenspīpes smēķēšanas prakse ir tradicionāls ieradums Indijā, […]

    Mākslā apvieno modernās tehnoloģijas un dabas izjūtu

    07:11
    31.10.2024
    134

    Nācis no Madonas puses, Rūdolfs Balcers savas jaunās mājas veido Skujenē un sauc šo pagastu par piemērotāko vietu dzīvei un savai radošajai darbībai. “Esmu pārvākšanās procesā. Kādu laiku jau dzīvoju pie draugiem Skujenē, tagad iekārtoju pats savas mājas,” teic Rūdolfs. Viņa profesija saistīta ar programmēšanu – pirmie darbi bijuši mājaslapu un lietotņu izstrāde, vēlāk sācis […]

    Kā rūpēties par lilijām dārzā?

    13:41
    30.10.2024
    27

    Lilijas ir eleganti un izturīgi ziedi, kas var piešķirt dārzam krāšņumu un krāsainību. Lai lilijas zeltu un saglabātu savu skaistumu, ir svarīgi rūpēties par tām pareizi. Šajā rakstā apskatīsim būtiskākos liliju kopšanas aspektus dārzā. 1.Pareizā vieta stādīšanaiLilijas vislabāk aug saulainās vietās. Tām nepieciešamas vismaz sešas stundas saules gaismas dienā, lai tās varētu pilnvērtīgi attīstīties un […]

    Rudenī un ziemā pieaug gaisa kvalitātes riski

    19:39
    29.10.2024
    27

    Šis gads Latvijā kopumā ir izcēlies ar vairākiem sliktas gaisa kvalitātes uzplaiksnījumiem. Pavasarī ciemos “atpeldēja” putekļu mākoņi no Sahāras, savukārt nupat rudenī, pēc ilgstoši siltā un sausā laika, mūsu valsti sasniedza kārtējais piesārņojums no dienvidaustrumiem. Lielākoties tie bija putekļi no stepju reģioniem Ukrainā un Krievijā, kā arī nepilnīgas sadegšanas materiāli no mežu ugunsgrēkiem šajās valstīs, […]

    Tautas balss

    Makšķerēšana ir prieks, ne bizness

    19:30
    06.11.2024
    5
    Makšķerēšanas entuziasts raksta:

    “Lasu, ka ezeros ielaiž zivju mazuļus, lai būtu daudzveidība un zivju bagātība, lai brauktu makšķernieki. Tajā pašā laikā nosaka licencēto makšķerēšanu, lai cilvēks maksā. Ne jau katrs brauc pēc lielā loma, daudziem ir prieks pabūt uz ezera, izjust dabu, mazliet azarta. Ja nelaistu papildu zivis, nebūtu jāmaksā licence, cik nu daudz noķertu, noķertu, būtu pat […]

    Viens pieliek, citi paņem

    19:30
    06.11.2024
    3
    K. raksta:

    “Cik pie pensijas pieliek, tik paņem citi maksājumi. Būs vairāk jāmaksā transporta nodoklis, palielinās akcīzes nodokli degvielai. Vēl dārgāka noteikti būs arī pārtika. Pensiju indeksācija jau netiek līdzi jau tagad. Ja maizes klaips maksā vairāk par eiro, ko dod 30 eiro mēnesī vairāk! Vai tad valdība kaut kā nevar apstādināt to trako pārtikas cenu skrējienu? […]

    Kas par daudz, tas par skādi

    19:29
    06.11.2024
    6
    2
    M. raksta:

    “Cēsīs, Vienības laukumā, plivinās slapjie karogi, vējš tos sagriež grīstēs. Tas neizskatās jauki. Domāju, vispār tik daudz karogu nevajadzētu turēt ikdienā. Tāds noformējums tomēr ir svētku daļa. Kā tad rotāties, svinot valsts svētkus. Pilsētas sejas veidotājiem vajadzētu apsvērt, kā citādi ikdienā padarīt centru krāsainu, kaut, manuprāt, pietiktu ar puķu kārtojumiem siltajā sezonā un egli ap […]

    Jāatgādina par atstarotājiem

    19:29
    06.11.2024
    5
    Cēsnieks L. raksta:

    “Kā iestājas tumšais laiks, sāk līt, tā atkal ceļmalās un ielās parādās “tumšie” gājēji. Nu jau tik daudzus gadus atgādina, vakara un agrās rīta stundās ejot pa ielu, ceļu, cilvēkam pie apģērba jābūt pamanāmiem atstarojošiem elementiem, vislabāk veste. Nereti domājam, ja iela apgaismota, tad jau automašīnu vadītāji mūs, gājēju, redz, bet tā bieži nav. Ja […]

    Pase pārāk dārga

    19:28
    06.11.2024
    4
    Lasītāja raksta:

    “Prasīt par pasi 50 eiro, tas tiešām ir par traku. Tā pensionāriem ir ļoti liela summa, taču bez pases viņi nevar iztikt, jo citādi nav iespējams iegādāties ārstu parakstītās zāles. Manuprāt, pase ir dokuments, kas apliecina pilsonību, piederību. Vai to vispār nevajadzētu apmaksāt no valsts budžeta? Neesam jau daudz pilsoņu,” sprieda lasītāja.

    Sludinājumi