Vieta, kur gūt stiprinājumu

1.novembrī apritēja četri gadi, kopš Cēsīs, “Gaujaslīčos”,  atvērts dienas centrs cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas, bet novembra beigās apritēs gads, kopš te piedāvāja pirmās nodarbības senioriem.

Kopienas centru “Gaujas­līči” apsaimnieko nodibinājums “Lat­vijas Evaņģēliski luteriskās Baz­nīcas Diakonijas centrs”. Katru vasaru centrā organizē Veselības dienu, kas vienmēr plaši apmeklēta, rīko nometnes bērniem.

“Druva” sarunājās ar kopienas centra “Gaujaslīči” vadītāju Vinetu Fišeri par dienas centra nozīmi senioru un bezpajumtnieku dzīvē, kā arī izvēli darboties sociālajā jomā.

-Diakonijas centra darbs Cēsīs sākās ar dienas centra atvēršanu cilvēkiem bez pastāvīgas dzīvesvietas.

-Jā, toreizējā pašvaldības Sociālā dienesta vadītāja Iveta Sietiņsone teica, ka ir vajadzīgs dienas centrs, kur šiem cilvēkiem uzturēt esošās prasmes un attīstīt jaunas. Ar tādu domu sākām te saimniekot. Sākumā gan telpas nebija apkurināmas, tikai zālē bija krāsniņa, ko bezpajumtnieki arī paši kurināja, lai būtu siltāk. Taču arī tas bija labāk, nekā sēdēt ziemā ārā uz soliņa.

Pirmajā reizē, kad šie cilvēki atnāca apskatīties, kas un kā te būs, neviens negribēja runāt, visi cits uz citu skatījās caur pieri. Tagad ir sava komūna, cits par citu zina un, ja sakārto savu dzīvi, turpina uzturēt kontaktu, cits citu apciemot. Es jau no pirmās dienas mūsu apmeklētājiem skaidroju, ka visi esam vienādi, visi darbojamies kopā: gatavojam ēst, pie galda kopīgi pusdienojam, rūpējamies par apkārtni. Jā, bija jāmācās, kā ir – kopīgi pie galda sēdēt, kā pasmelt no zupas trauka tā, lai pietiktu ne tikai pašam, bet visiem pārējiem arī un pēc pusdienošanas aiznest un nomazgāt savu šķīvīti. Un, ka pie galda apsēžas, vispirms novelkot virsdrēbes.

Tad, kad telpas izremontējām, paplašinājāmies, arī šie cilvēki jau bija novērtējuši, ko nozīmē siltas telpas, silts zupas trauks un tēja. Ir labi, ka viņiem ir iespēja redzēt un piedzīvot, ka var arī citādi. Reizēm mēdzu teikt, ka viņi ir mani sāpju bērni, dažkārt strīdamies, kāds grib izvirzīt savus noteikumus. Atgādinām, ka šeit dzēruši nenākam, te alkoholu nelietojam nemaz. Ir tie, kas mēdz teikt – kā tu mani mācīsi nedzert, ja es visu mūžu esmu dzēris. Es atbildu, ka viņš var pieliet pilnu puncīti, tikai ne dienas centrā. Daudziem ir labā vēlme, griba – nedzert, censties, darīt -, bet miesa ir vāja. Un tajā pašā laikā varam arī ļoti normāli parunāties, redzu, ka cilvēks pats saprot problēmu, pašam ir grūti ar sevi sadzīvot, un tad kaut kā aiztaisa acis, uzliek masku, lai neparādītu citiem to, no kā pašam kauns. Tik liela ir atkarība, tā jau kļūst arvien spēcīgāka, un arvien grūtāk no tās ir atbrīvoties. Bet ir centra apmeklētāji, kas, sakārtojuši dzīvi – atraduši darbu, dzīvesvietu -, pasaka paldies, ka bija iespēja te būt grūtā periodā, ka ar atbalstu esam bijuši kā atspēriena punkts.

-Pirms gada sākāt rīkot arī regulāras tikšanās un nodarbības senioriem.

-Gads pagājis ļoti ātri. No tiem divpadsmit, kas atnāca pirmajā reizē, deviņi turpina nākt regulāri. Turklāt, kad viņi pastāsta vienaudžiem, ko dara, arī citi seniori ieinteresējas. Dažs  netic, ka tiešām te var nākt un darboties bez maksas, vai nav kādi kritēriji, piemēram,  invaliditātes grupa vai kas cits, un ir pārsteigti, ka tas ir iespējams. Jā, mēs lūdzam uzrakstīt iesniegumu, ko iesniedzam Sociā­­lajā dienestā, bet piedalīties drīkst jebkurš. Par dienas centru uzzina arī Veselības dienā, telpas ir atvērtas, pasākuma dalībnieki iepazīst dienas centra nodarbības un atgriežas jau uz tām.

Senioriem pirms nodarbībām vienmēr ir brīdis tējai, lai nesteidzīgi parunātos, kā katram pa nedēļu ir gājis. Vienmēr no viņiem dzirdu – cik labi, ka varam satikties, cits uz citu paskatīties un parunāt. Turklāt Gaujaslīčos ir labi, te ir priežu attīrīts gaiss un miers. Nodarbības ierasti notiek otrdienās, bet kopš vasaras sākuma arī ceturtdienās, jo senioriem atbilstoši viņu spējām ir ļoti svarīgi izkustēties. Otrdienās ir dejas sēdus, bet ceturtdienās nodarbība fizioterapeites vadībā. Taču daudziem patīk arī galda spēles, daļa šahu spēlē kā lielmeistari un ieiet īstā azartā. Protams, ir arī radošās nodarbības – gan dekupāža, reizēm floristikas nodarbības, kad visas telpas smaržo pēc ziediem. Seniorēm ļoti patīk. Un ir seniores, kas lieliski zīmē, lai gan pirms gada, kad piedāvājām pamēģināt, teica, ka nekad nav zīmējušas, neizdosies. Bet tagad jau varēsim rīkot vairāku dalībnieču personālizstādes, izdevušies skaisti darbi. Kundzes pašas par to ir pārsteigtas. Tas ir apliecinājums, ka arī šajos gados var ko jaunu iemācīties. Un vēl svarīgi, ka radošās nodarbes palīdz trenēt sīko motoriku, smadzeņu darbību, trenēt atmiņu, un seniori smej, ka tā viņi mūk no demences. Tā kā vakara nodarbībās seniori klausās vai skatās kādu materiālu par māksliniekiem un citām spilgtām personībām, tad, uzzinot vairāk par Emīlu Dārziņu, noslēgumā braucām arī uz viņa muzeju.

Nepārtraukti domājam, kā paplašināt nodarbību piedāvājumu. Tagad esmu uzrunājusi mākslas terapeiti, kas, iespējams, varētu vadīt nodarbības divas reizes mēnesī. Redzu, cik senioriem svarīgi ir sanākt kopā. Jā, daļa ikdienā ir brašāki un dodas ārpus mājas, bet citi vairāk dzīvojas mājās. Te mēs varam cits citu atbalstīt un stiprināt. Nāk ne tikai cēsnieki, brauc arī no Priekuļiem.

-Vai ir doma vēl paplašināt dienas centra piedāvājumu?

-Līgums ar pašvaldības Sociālo dienestu mums noslēgts uz gadu, līdz gada beigām. Piedāvājumu daudzums ir atkarīgs arī no pašvaldības finansējuma un tā, vai Sociālais dienests to saredz kā vajadzību. Bezpaju­mtniekiem, īpaši ziemā, šāds pakalpojums ir ļoti vajadzīgs, tāpat redzam, ka tāds tas ir arī senioriem. Bet vēl domāju, ka nodarbības būtu noderīgas arī māmiņām ar maziem bērniem, lai viņām, ja nepieciešams, būtu kāds, kurš bērniņu pieskata, kamēr viņa konsultējas ar psihologu un citiem speciālistiem, apgūst praktiskas iemaņas, piemēram, kā garšīgi pagatavot ēdienu no tā, kas ir pārtikas pakās. Līdzīgi kā senioriem varētu rīkot atvērto durvju dienu, kad iepazīstinātu māmiņas ar tādu iespēju.

-Kas jūs atveda līdz centra vadīšanai?

-Man tas patīk. Es sociālo darbu sāku ar no alkohola atkarīgajiem, cilvēkiem, kas nāk no ielas, kā arī bijuši ieslodzījumā un ieguvuši invaliditāti.14 gadus strādāju Jūrmalā, tomēr kļuva arvien smagāk, piekusu un aizgāju. Tad vadīju dienas centru pieaugušajiem Rīgā, kur pārsvarā strādāju ar senioriem, līdz diakonija piedāvāja vadīt centru bezpajumtniekiem Cēsīs. Ja citiem tas šķiet par grūtu, man tā nav. Tikai, kad sapratu, ka iespēju izmanto septiņi bezpajumtnieki, gribēju centru vairāk piepildīt, un tā radās pasākumi senioriem. Redzu, ka kundzītēm acis spīd pēc nodarbībām, kāda koncerta vai ekskursijas.

Tiešām paldies senioriem, ka viņiem patīk tas, ko piedāvājam, man patīk tie paldies, ko viņi pasaka. Kādreiz jau arī vīri pasaka paldies. Ja centra apmeklētāji jūtas labi, tas dod gandarījumu. Dzirdu arī no viņiem domu, cik labi, ka ir Gaujaslīči. Jāteic jau, ka rokas nolaižas bieži vien, jo ir likumi, ir sociālais dienests, ir darba devējs un ir klients, katram ir savs redzējums un prasības. Tam vajag izturību. Reizēm  ir tādas normas, kas neatbilst reālajām iespējām, un tad rodas jautājums, vai tie, kas tās izdomā, vispār zina, kā izskatās tas, ko viņi prasa.

-Kāpēc jums sociālais darbs ir tuvs?

-Sociālajā darbā nonācu nejauši. Mācījos Kristīgajā akadēmijā, mani interesē teoloģijas jautājumi. Bet esmu arī praktisks cilvēks, neesmu vairs jauna, domāju, kur varēšu izmantot iegūtās zināšanas. Apguvu padziļinātas zināšanas sociālajā darbā. Un te nu es esmu.

-Kāda ir galvenā atziņa, kas gūta šajos gados?

-Man tas darbs patīk. Joprojām. Redzu, ka cilvēkam ir vajadzīgs cilvēks. Mēs esam radīti sabiedrībai, kopībai, komandai. Neesam vienpatņi. Jā, man arī reizēm patīk būt vienai, bet, kad kādu laiku esi viens, gribas bariņā, kad atkal ir par daudz, tad vienam atpūsties. Bet ir jābūt komunikācijai, un tā ir visiem. Vient­u­lības problēma senioru vidū ir ļoti liela, bērni ir aizbraukuši, radi ir kaut kur citur. Un tad viņi paliek vieni. Cilvēkam ir nepieciešamība būt vajadzīgam un atrasties kustībā, un te tas ir iespējams. Lūgšanās bieži vien izskan, ka šeit esam cits citam par atbalstu un cits no cita gūstam atbalstu, enerģiju un piepildījumu.