Mīlēt savu darbu – būt skolotājai

Vecpiebalgas vidusskolas pedagogu komandai šajā mācību gadā pievienojusies Ketija Černika. Jaunā skolotāja māca priekšmetus, kas bērniem nereti šķiet grūti – matemātiku un fiziku.

“Jūlijā pārcēlos uz dzīvi Vecpiebalgā. Jau iepriekš domāju, ka meklēšu darbu skolā. Janvārī biju uz pārrunām ar skolas direktori,” pastāsta Ketija. Viņa ir gados jauna, novembrī paliks 25, bet darbs skolā nav svešs, ir pieredze skolotāja profesijā. Taču satraukums tomēr bijis.

“Neslēpšu, sākumā baidījos, kā būs, jo būs jāmāca ceturtās klases skolēni. Tagad mācu 4. un 7. klasi matemātikā un 8. un 9.klasi fizikā. Man bija bažas par darbu ar jaunākās klases skolēniem, par sapratni ar vecāko klašu jauniešiem biju droša, zināju, ka labi tikšu galā. Vienmēr izdevies atrast kopīgu valodu ar lielākajiem skolēniem,” dalās Ketija. “Jau pirmajā dienā, strādājot ar ceturtklasniekiem, sapratu, ka viss izdosies – bērni ir burvīgi, man ļoti patīk strādāt ar viņiem.”

K.Černika atzīst, ka jaunieši novērtē jaunu pedagogu ne vecuma dēļ, bet gan pēc domāšanas veida. “Viņi ļoti novērtē skolotāja pieeju, zināšanas – novērtē to, ka skolotājs iet līdzi laikam, izmanto digitālās tehnoloģijas, mākslīgo intelektu un citus mūsdienīgus rīkus.” Liela priekšrocība veiksmīgās attiecībās ar skolēniem esot arī sociālajiem tīkliem – skolēni ar lielu interesi uzzina, ka pedagogs izmanto, piemēram, “Fa­cebook” vai “TikTok” vietnes.

Skolotāja uzdevums ir ne tikai iemācīt attiecīgo mācību vielu, priekšmetu, uzskata K.Čer­nika. Skolotājs ikvienam skolēnam ir arī dzīves skolotājs – viņš var iemācīt ētikas normas, morāles vērtības, veidot izpratni par vietu sabiedrībā. “Mūsdienu jauniešu aizraušanās ar tehnoloģijām arī jāprot izmantot lietderīgi. To lietošana nav trūkums, tikai jāsaprot, kur ir robeža. Modernās tehnoloģijas var būt lielisks rīks mācībām. Jautājums arī, kā skolotājs šim procesam pieiet,” viedoklī dalās Ketija. “Svarīgi katram skolotājam būtu mācīt to, kā pareizi izmantot tehnoloģijas.”

Ketija atklāj, ka darbā ar jauniešiem ir prasīga, tomēr vienlaikus cenšas bērnu domas un rīcību nepakļaut stingrai kārtībai. “Ļauju bērniem kļūdīties, viņus par to nebaru. Labāk kļūdīties skolas solā nekā vēlāk reālajā dzīvē. Svarīga ir individuālā pieeja, spēja bērnu sadzirdēt, aprunāties,” turpina skolotāja, piebilstot, ka arī jaunieši, kuru uzvedība skolotāju neapmierina, bieži vien gaida tieši to, lai tiktu ieraudzīti, sadzirdēti un uzklausīti.

Dzimusi un uzaugusi Rīgā, Ketija kādu laiku dzīvoja Saldus novadā. “Pēc pamatskolas domāju, ko darīt tālāk. Tolaik man ļoti interesēja un padevās ķīmija. Skolotāja ieteica Olaini, kur tolaik mācīja jaunos ķīmijas nozares speciālistus. Tur arī ieguvu vidējo izglītību,” pastāsta Ketija.

Pirms pabūts Vecpiebalgā, Olaine bijusi vieta, kuru Ketija uzskatīja par savu īsto sapņu vietu dzīvošanai un ieceru realizēšanai. “Pēc vidusskolas, kur apguvu biotehnologa palīga profesiju, sāku studēt statistikas matemātiku.” Un Ketijai bijis skaidrs, ka ļoti patīk darbs ar skolēniem. Jau mācoties skolā, Ketija bieži palīdzējusi ar vielas apguvi klases biedriem, tas padevies dabiski, viegli. “Skolas laikā domāju, kā var nesaprast ķīmiju, matemātiku, fiziku – viss taču ir tik vienkārši, ņem formulu un rēķini!” teic Ketija. Viņa pastāsta, ka arī ģimenē vienmēr bijusi tāda kā mājskolotāja. Ketijai ir vairāki brāļi, kam arī vienmēr palīdzējusi mācībās.

Ketija Černika piekrīt, ka skolotāja profesija noteikti ir aicinājums. Jautāta, kas ir pedagoga darba lielākais pienesums, viņa saka: “Katru reizi ir milzīgs prieks, kad jauniešiem kaut kas izdodas. Bērnu prieks par atrisināto uzdevumu, kas šķitis sarežģīts. Par katru mirkli, kad kaut kas grūts tapis saprotams un viela apgūta. Ilgtermiņā noteikti liels gandarījums par veiksmīgi nokārtotiem eksāmeniem, pārbaudes darbiem. Sajūta, kad skolēns pienāk pateikties par darbu, ir neaprakstāma. Skola ir vide, kurā bērni pavada lielu daļu sava laika, tāpēc uz mūsu, pedagogu, pleciem gulstas ļoti liela atbildība par to, kāda būs mūsu sabiedrība nākotnē.”