Cēsu novadā administratīvi teritoriālā reforma notikusi pakāpeniski, kādā jomā tas tika īstenots ātrāk, citā – vēlāk, kā pēdējā tika atstāta sporta nozare. Uz to iets vairāk nekā trīs gadus, un beidzot pienākusi arī tās kārta. Redzēsim, vai latviešu atziņa – kas lēni nāk, tas labi nāk – būs attiecināma uz sporta dzīves sakārtošanu novadā.
Sporta pasākumu novadā netrūkst
Novada pašvaldībā darbu sākusi Sporta un veselības pārvalde, kuru vadīt uzticēts Viesturam Dumpim. “Druva” aicināja jauno vadītāju uz sarunu, lai uzklausītu viņa redzējumu par sporta dzīvi Cēsu novadā. V. Dumpis savulaik bija Līgatnes novada sporta centra vadītājs, pēc tam vairākus gadus – Olaines sporta centra vadītājs, paralēli turpinot darbu kā sporta skolotājs. Kā viņš atzīst: “Sporta skolotājs ir mana sirdslieta, un, sākot darbu Cēsu novadā, pateicu, ka to gribu turpināt. Vienreiz nedēļā gribu būt ar bērniem, tāpēc arī turpmāk būšu sporta skolotājs Augšlīgatnē Jaunajā sākumskolā. Esmu gandarīts, ka pārvaldē zem viena jumta ir sports un veselība, jo tie iet roku rokā. Te gribu piebilst, ka ar sportu vairāk domāju fiziskās aktivitātes, veselīgu dzīves veidu.”
Viņš atklāj, ka, lai arī sporta dzīve, pašvaldības darba specifika viņam labi zināma, tomēr ilgi domājis, pirms pieņemt šo izaicinājumu: “Man bija pārsteigums, ka novadu reforma bijusi jau pirms vairākiem gadiem, bet Cēsu novadā sporta dzīve nebija reformēta. Iepazīstot situāciju, nācās secināt, ka, lai arī jau trīs gadus dzīvojam vienā novadā, sporta jomā katrā apvienības pārvaldē katrs joprojām dara pa savam. Katrā apvienībā savas prioritātes, kopējās vēl nemaz nav definētas.”
Pirms darba uzsākšanas apkopojis, cik novadā notiek sporta pasākumu, un nācies secināt, ka kopējais skaits ir ļoti liels:
“Pasākumu tiešām daudz, bet, kā pamanīju, bieži vien informācija par tiem ir ļoti skopa,” saka V. Dumpis. “Iespējams, ka nereti tikai vietējie zina par kādu sporta notikumu viņu pusē, bet esam taču vienots novads, un tas būtu jāzina ikvienam iedzīvotājam. Jau gada sākumā publiski vajadzētu informēt, kad un kur notiek skrējieni, pludmales volejbola turnīri, kuru tiešām netrūkst, citi pasākumi, lai konkrēto sporta veidu, aktivitāšu piekritēji var savlaicīgi plānot savu vasaru, gadu. Ir sporta svētki apvienībās, pagastos, arī tas viss jāliek kopējā kalendārā. Ja sporta pasākumam ir novada finansējums, ikvienam novada iedzīvotājam jādod iespēja uzzināt un piedalīties.”
Svarīga sadarbība
Līdz šim katrā apvienībā, izņemot Pārgauju, bija sporta koordinators, tagad koordinatoru paliek mazāk, viņu pārraudzībā plašāka teritorija. Viens koordinators pārraudzīs Cēsis un Pārgaujas apvienību, viens – Amatas un Priekuļu apvienību, viens – Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas apvienību, viens – Līgatnes apvienību, kur ir arī sporta centrs, jāorganizē tā darbība.
V. Dumpis uzsver nepieciešamību sporta koordinatoriem maksimāli sadarboties, koordinēt darbību: “Jau tolaik, kad strādāju Līgatnes novadā, aicināju novadus sadarboties, jo nav pareizi dzīvot tikai savā vietvarā, taču tas īsti vēl nav mainījies.
Manuprāt, jābūt iespējami plašai sadarbībai starp koordinatoriem. Kopīgi visu izrunājot, meklējot labāko risinājumu, svarīgi raudzīties uz novadu kopumā, tā saskatot jaunas iespējas. Iespējams, visiem nav viss jādara. Varbūt viens koordinators var uzņemties konkrētā sporta veida aktivitātes rīkot visā novadā, arī citās apvienībās. Teiksim, viņam ir zināšanas un pieredze, kā labāk sarīkot slēpošanas sacensības, volejbola turnīrus, skrējienus, un viņš var būt galvenais organizators visā novadā, protams, aicinot talkā arī pārējos. Jādod iespēja darīt tiem, kuri zina vislabāk, jo man prioritāte ir pasākuma kvalitāte. Pats esmu bijis pasākumos, kur tas atstāts novārtā, un zinu, ka otro reizi turp vairs nebraukšu. Ja klients nebūs apmierināts, viņš pateiks vēl pieciem, dalīsies ar to sociālajos tīklos un sekas būs jūtamas.”
Stāstot par sadarbības iespējām, V. Dumpis norāda, ka uz to jāraugās daudz plašākā mērogā, ne tikai sporta jomā: “Uzskatu, ka lielajiem sporta pasākumiem jāiet kopā ar kultūras piedāvājumu un mūsu pārvaldei jāsadarbojas ar kultūras pārvaldi. Viens piemērs. Šī gada Līvu sporta svētku noslēgumā bija koncerts, bet, manuprāt, tam nebūtu jātērē sporta budžeta finansējums, jāstrādā kopā ar kultūras pārvaldi, varbūt lai viņi nāk ar savu finansējumu.”
Pēc viņa teiktā, pasākumu rīkošanā jāsadarbojas iespējami plašāk, piesaistot arī tūrisma jomas koordinētājus. Viesturs dalās pozitīvajā pieredzē no Olaines, kur regulāri kopā nākuši atbildīgie par sportu, kultūru, tūrismu, lai pārrunātu, koordinētu pasākumus un visi uz tiem strādātu.
“Šobrīd ir sajūta, ka tas notiek paralēli, pagastos savs kalendārs kultūras pārzinātājiem, savs – sporta koordinatoriem, bet varbūt iecerēto koncertu var rīkot dienā, kad notiek lielāks sporta pasākums, teiksim, pagasta sporta svētki. Vai sporta svētkus rīkot dienā, kad notiek pagasta, apvienības svētki. Lai ir visa diena piepildīta un apmierināts iespējami plašākas sabiedrības daļas pieprasījums. Varbūt ģimenē vienam interesē kultūra, otram – sports, bērniem vēl kādas aktivitātes, un, ja vienā dienā tur viss būs piedāvāts, daudz lielāka iespēja, ka atbrauks visa ģimene un visi būs apmierināti!”
Piedāvājums interešu izglītībā
Sporta un veselības pārvaldes vadītājs norāda, ka pašvaldības finansējums, pirmkārt, jātērē bērniem un cilvēkiem pensijas gados, kuriem rocība varbūt mazāka nekā strādājošajiem, bet kustības ļoti nepieciešamas. Viņš uzver, ka jādomā, kā paplašināt interešu izglītības piedāvājumu tieši fizisko aktivitāšu ziņā: “Bērnu un jauniešu interešu centrā ir daudz dažādu pulciņu, bet sports tikpat kā nav pārstāvēts, tikai breikings. Skolās sporta pulciņu pēc stundām arī nav daudz. Jā, ir Sporta skola, kas ir profesionālas ievirzes izglītības iestāde, bet ko darīt bērniem, kuriem tas nav vajadzīgs, bet kuri grib kaut ko sportisku darīt?
Uzskatu, ka interešu izglītībā jābūt plašākam sporta piedāvājumam. Protams, arī cits piedāvājums vajadzīgs, bet, lai bērni varētu tur darboties, viņiem jābūt veseliem. Diemžēl bieži ir gadījumi, kad bērns skolā sēž stundās, aiziet uz kādu pulciņu, kur arī pārsvarā sēž, tad iet mājās, kur pilda mājasdarbus, un kustības izpaliek. Tie 10 tūkstoši soļu dienā būtu jānoiet.
Strādājot Olainē, man bija uzstādījums, ka skolās 30 procentiem interešu izglītībā jābūt sporta piedāvājumam. Jo interešu izglītībā finansējums ir valsts mērķdotācija, tāpēc jādomā, kā to maksimāli efektīvi izlietot. Skolās ārpus pilsētas īpaši būtu vajadzīgs sporta pulciņu piedāvājums, jo bērni nebrauks uz Cēsīm, bet esmu drošs, ka viņi grib darboties.”
Svarīgi veikt izvērtējumu
Vēl viens no pārvaldes vadītāja uzstādījumiem, ka tur, kur tiek piešķirts pašvaldības finansējums, svarīgi veikt izvērtējumu par tā izlietošanu. Un tas jādara it visur.
“Piešķiram finansējumu sporta skolai, bet vai ir veikts darbības izvērtējums? Cepuri nost par viņu darbu, iespējams, ka viss ir ļoti labi, viss var turpināties, bet tad tas ir jāsaprot. Arī pašvaldībai ir šāds uzstādījums, arī man svarīgi saprast, kā tiek izlietota pašvaldības nauda.
Arī sporta klubiem, individuālajiem sportistiem, kas saņem pašvaldības finansējumu, jābūt definētiem mērķiem, ko grib sasniegt, pēc tam jābūt izvērtējumam, kas sanāca, kas nesanāca, kāpēc nesanāca. Protams, vienmēr var būt objektīvi iemesli, bet arguments, ka iedevām par maz naudas, īsti nederēs.
Ja dodam finansējumu individuālam sportistam, svarīgi saprast, ko no tā iegūst novads? Vai tā būs novada reklāma, vai šis sportists nāks un noteiktas nodarbības vadīs kopā ar bērniem.
Sporta biedrības arī katra to deķi velk uz savu pusi, tāpēc gribu izrunāt ar katru, saprast viņu redzējumu, stāstīt par savu, aicināt skatīties plašāk uz visu novadu, ne tikai savu kaktiņu,” norāda V. Dumpis.
Viņaprāt, jāizvērtē arī sadarbība ar valsts mēroga pasākumu organizatoriem. Viens piemērs ir tradicionālais velobrauciens Cēsis – Valmiera, kur skaidrs, ka Cēsīm no tā ieguvums neliels, jo pēc starta mūsu pilsētā visi dodas uz Valmieru, kur pavada ilgu laiku, tur arī tērējot naudu. Jādomā, kā to mainīt, varbūt vienu gadu finišs ir Valmierā, otru – Cēsīs. Tā savulaik jau runāja, vienu gadu tas tika īstenots, bet iecere neturpinājās.
“Jāizvērtē, varbūt no mums vajag lielāku atbalstu, lai būtu ieguvums arī Cēsīm, bet, ja tas nestrādā, varbūt varam atteikties, piedāvājot iedzīvotājiem ko citu,” saka V. Dumpis. “Skaidrs, ka lielie pasākumi jāpatur, tur plānam jābūt vismaz gadu uz priekšu, lai veidojas tradīcija, lai cilvēki to zina. Teiksim, esmu ierunājis, ka populārajam taku skrējienam “Stirnu buks” katru gadu jābūt novada teritorijā, kādā pagastā. Tas dod ne tikai atpazīstamību, cilvēku pieplūdumu, bet pasākumā sevi var piedāvāt vietējie ražotāji. Ir svarīgi saprast, kurus lielos pasākumus atbalstām, pēc katra veicam izvērtējumu, vai sadarbību turpinām.”
Komentāri