Svešumā latviskums uztur garu

Jāņa Vecozola dzīve metusi dažādus līkumus. “Kā daudziem latviešiem šajos laikos,” viņš saka un piebilst, ka vasarā gribas būt Latvijā.

Jānis dzimis un bērnību pavadījis Cēsīs, tad ģimene pārcēlās uz Priekuļiem, tur mācības pamatskolā, tad Jāņmuižas lauksaimniecības skolā, armija, darbs un ģimene Cēsīs. “Strādāju par šoferi, lai tiktu pie dzīvokļa, pārgāju uz celtniecību. Tad sākās pārmaiņas, strādāju, kur vien varēju, vairākos darbos. Dzīve bija dārga, visam naudas nepietika, komunālie maksājumi lieli, bērni jāaudzina, sāka krāties parādi. Tas bija tāds pārbaudījumu laiks, katrs meklēja iespējas, kā izdzīvot,” stāsta Jānis un ar smaidu atzīst, ka daudzi devās meklēt to zemi, kur kliņģeri krīt no debesīm un plūst ķīseļa upes.

Pirms 17 gadiem viņš aizbrauca uz Īriju. Kā lielais vairums tā laika jauniebraucēju, sāka par trauku mazgātāju. “Ja būtu bijusi nauda, atbēgtu otrajā dienā. Bija jāpastrādā, lai nopirktu biļeti uz mājām, tad jau, lai atdotu parādus. Sākumā strādāju kā dulls, kādu laiku pat četros darbos, divos pilnas slodzes un vēl divi darbi uz dažām stundām. Pāris nedēļas    vispār negulēju, līdz jutos stabili vienā darbā. Piecus gadus strādāju tikai pa naktīm, šķita, ka dienas gaismu neredzu. Taču tāds režīms nebija man. Tik daudz naudas, lai pietiktu, nekad nenopelnīsi,” pārdomās dalās Jānis un uzsver, kad atdoti parādi, dzīve kļuvusi mierīgāka.

Tagad ar smaidu viņš atceras, kad ieradās Īrijā, angliski nerunāja un nesaprata, kaut pirms gadiem skolā valodu bija mācījies. “Domāju, ko gan nozīmē butterfly – butter ir sviests un fly – lidot. Kas ir lidojošs sviests? Kaut kas jocīgs,” atceras Jānis. Viņš izmantoja iespēju, lai cik pēc darba nebūtu noguris, apmeklēt bezmaksas angļu valodas kursus. “Mācīja, izmantojot gan krievu, gan angļu valodu. Bijām maz dalībnieku, tāpēc kursi beidzās. To nesaprotu, latviešu aizbrauc uz svešu valsti, sūkstās, ka jāstrādā mazatalgots darbs, bet neizmanto iespēju mācīties valodu, kas pavērs lielākas iespējas. Esmu ar daudziem runājis, galvenā atruna – darbā jau tā noguris un nav laika. Ja nemācēsi valodu, tālāk par trauku mazgātāju netiksi,” stāsta Īrijas latvietis. Jānis sāka apmeklēt valodas maksas kursus un pamazām vien ielauzījās valodā. “Citi saka, ka labi runāju angliski, bet vēl daudz jāmācās. Tā kā ikdienā apkārt ir lielākoties tie, kuri runā angliski, vārdu krājums papildinās, uzlabojas arī izruna,” atklāj Jānis.

Mēdz teikt, ka katrai nodarbei savs laiks, ja būs lemts, viss notiks.    Pamatskolā zīmēšanas skolotāja Jāni mudināja, ka vajadzētu turpināt mācīties, pilnveidoties, jo padodas zīmēt, un domāt par mākslu. “Kad tolaik mājās      stāstīju    par nākotnes nodomiem, teicu, ka gribu zīmēt, vecāki uzreiz sacīja, lai domāju ko nopietnāku, jo visi mākslinieki staigā caurās biksēs. Tā kļuvu par šoferi,” atceras Jānis un piebilst, ka zīmēšanai tā arī vairs nepieķērās. “Īrijā arī tikai darbs. Zīmuļa priekiem nebija laika. Veselība sašķobījās, sāku strādāt pusslodzi, radās brīvais laiks, atcerējos, ka bērnībā zīmulis klausīja,” pastāsta Jānis.
Viņš Īrijā sāka apmeklēt mākslas centru, kur iesācējus pamāca mākslinieki. “Pabeidzu pamatkursu, un māksla tagad ir mans vaļasprieks,” uzsver Jānis. Viņš ne tikai zīmē, glezno, bet arī veido māla skulptūras. “Negribēju ņemties ar mālu, bet pamēģināt gribējās. Bija skaidrs, ka podus neveidošu. Man patīk skulptūras, arī cilvēku. Īrijā ir darbnīca, kur varu darboties,” atklāj latvietis un ar lepnumu pastāsta, ka viņa darbi izstādīti izstādēs mākslas centrā, saņemti arī pirmie pasūtījumi.

“Vai pirms gadiem varēju iedomāties, ka darīšu to, kas patika bērnībā? Dzīve piespēlē iespējas, tās jāierauga, un jāmetas iekšā,” pārliecināts Jānis.

Nejaušs gadījums, bet saka jau, ka nekas tāpat vien nenotiek, Jānim pavēra durvis uz Mālder­dienām Taurenē. Viņš brauca autobusā no Cēsīm uz Ērgļiem, kad divas blakussēdētājas apsprieda simpoziju, kur satiksies mākslinieki un interesenti, varēs apgūt jaunas tehnikas. Jānis ieklausījās un pajautāja: “Vai es arī varu piedalīties un kas jādara?”  “Viena no dāmām bija māk­s­liniece Ērika Māldere, otra mākslas cienītāja  Ella no Inešiem. Ātri apmainījāmies kontaktiem, un pirmajā simpozija dienā biju klāt. Tās bija brīnišķīgas dienas un naktis neatkārtojamā sabiedrībā. Tā kā bija pirmsjāņu laiks, tā gaisotne nav izstāstāma. Un turpat Gauja,” stāsta Jānis un uzsver, ka latviskās sajūtas, gars, ko saņēmis, tagad spēcinās Īrijā.

Jānis atzīst, lai kur latvietis būtu, viņam nepietiek tikai ar maizi miesai, kaut ko vajag arī garam, dvēselei. Pēdējos gados viņš regulāri apmeklē 3×3 nometnes un arī darbojas latviešu amatieru teātrī “Sliedes”. Reizi nedēļā braucienā uz mēģinājumu paiet trīs stundas un tikpat mājupceļā.    “Tur gūstu latvisko. Kopā svinam svētkus, runājam un dziedam latviski,” uzsver Jānis un smaidot piebilst, ka nebūtu domājis, ka var būt arī aktieris.

Ne tikai pats gadu gaitā mainījies, arī Latvija, dzimtās Cēsis. “Bērnība pagāja Cēsīs, Ziemeļu ielā. Tur graviņā katrs stūrītis izložņāts, Bērzaines kapsētā kazakus razboiņikus spēlējām. Un kur tad pirmās zemenes kaimiņu dārzos,” atmiņās pakavējas cēsnieks un piebilst: “Varbūt tikai man tā pa gabalu izskatās – Cēsis kā Cēsis, nekas daudz nav mainījies, viss pazīstams. Bet, lēni pastaigājot, acīs krīt aplupušās, arī tukšās mājas. Ir, protams, skaisti stūrīši, bet kopaina nešķiet priecīga, ir it kā nogurusi. Ceru, ka kļūdos, jo ikdienā te neesmu, tas tikai tāds iespaids. Par Latvijas ceļiem nemaz negribas runāt. Braucot pie meitas uz Vestienu, varu izbaudīt.”

Jānis atzīst, ka pēdējos gados vairs cītīgi neseko politikai Latvijā. “Jābūt lielai interesei, lai veltītu laiku, mēģinātu saprast visas tās kaislības,” viņš nosaka un atklāj, ka Eiroparlamenta vēlēšanas bijušas pirmās, kurās nav piedalījies.

“Neesmu to Leiputriju Īrijā redzējis. Diezin vai tā ir arī kur citur. Strādāju un varu atļauties darīt to, kas man patīk,” saka Jānis un klusi piebilst: “Latvijas gan pietrūkst. Latviskā.”