Vēl pavisam neilgu laiku Cēsu Centrālajā bibliotēkā skatāma Artas Ozoliņas darbu izstāde. Tur apskatāmā keramika ir ļoti īpaša, darbi iedvesmojoši un viegli, it kā gaistoši.
– Jūs esat ventspilniece, tomēr darbi skatāmi Cēsīs. Varbūt ir kāda saistība ar šo pusi?
– Cēsis man ir ļoti mīļas, tas ir vairāku iemeslu dēļ. Viens – pilsēta ir ļoti skaista, ar skaistuma sajūtu. Pirms dažiem gadiem piedalījos arī “Art Cēsis” plenēros. Tāpat Cēsīs ir daži draugi, un mēs ar vīru Kristu laulājāmies tieši Cēsīs.
– Vai viegli būt keramiķim mūsdienu pasaulē, kur, šķiet, visejošākā prece ir tā, kas tiek ražota masveidā, ātri un daudz?
– Jāsaka, ir liels prieks , ka ir cilvēki, kuri novērtē mūsu roku darbu un no katra nolasa plūstam ko smalkāku. Ikviens patiešām ir izlolots ar rūpēm, uzmanību.
Cilvēki ir tik dažādi!Vienmēr būs tie, kam pietiks ar masveida, rūpnieciski ražotajiem traukiem. Tomēr domāju, ja cilvēks iet pa savu sirds ceļu, pasauli redz daudz plašāk. Tāpēc teikšu, ka ir viegli būt par keramiķi mūsdienās – mēs radām skaisto. Un bija, ir un būs cilvēki, kas arvien to novērtēs!
– Pastāstiet mazliet par sevi – no kuras puses nākat, kā ceļš aizvedis līdz keramikai?
– Mūsu ģimenes sirds pieder Ovīšiem, maziņam piejūras ciematam Ventspils apkaimē. Turp arī drīzumā plānojam pārcelties. Izglītība mums abiem ar vīru Kristu nav nemaz saistīta ar keramiku: esmu pabeigusi Rīgas Mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļu, pēc tam Mākslas akadēmijas glezniecības katedras bakalaura programmu. Bērnībā arī apmeklēju mākslas skolu, tas tāds pats pamatiņš. Krists studēja biznesa vadību Vidzemes Aaugstskolā. Keramika gan visu laiku man bijusi blakus. Mana vecmāmiņa no tēta puses vadīja keramikas pulciņu Ugālē, arī tētis jaunībā taisīja tādas humoristiskas glezniņas no māla. Savukārt Krists apguva Latgales melno, svēpēto keramiku, izkopa tehniku pie skolotāja Ēvalda Vasiļevska. Patiesībā arī ar vīru Kristu pirmoreiz satikāmies tieši Vasiļevska vadītajā māla darbnīcā Rīgā, kur mani bija paaicinājusi draudzene. Tā mūsu keramikas radīšanas lieta palēnām izauga. Krists visu laiku strādāja ar melno keramiku, es pamazām arī sāku tam pieslēgties.
– Jūs stāstāt par melno keramiku, bet, aplūkojot darbus jūsu mājaslapā, dominē porcelāna darinājumi.
– Jā, strādājot ar melno mālu, izdomājām, ka jāpamēģina baltais porcelāns, akmensmasa, glazēšana. Tas bija pirms trim gadiem, bet tagad atceroties, šķiet, laiks paskrējis nemanot. Ceļš līdz porcelānam bija ļoti dabisks, organisks. Paši mācījāmies, tikai darot. Protams, nevar noliegt, ka mums ir lieliski draugi keramiķi, kuriem jautājām padomu, un to darām joprojām, kad vien rodas kādas neskaidrības.
Laikam gribu uzsvērt, ka darbs ar porcelānu izdevās tik dabiski tieši tādēļ, ka mūs tas ieinteresēja un bija vēlme pamēģināt. Vienīgais, ko no tā biju mēģinājusi iepriekš, bija virsglazūras gleznošana kā “C” izvēles priekšmets akadēmijā. Patiesībā tuvākajā nākotnē ceru atsākt vairāk gleznot uz audekla ar eļļu, vairāk pievērsties glezniecībai, jo tā man ir tuvāka, par spīti tam, ka šobrīd esam keramikas posmā. To gan ļoti izbaudu.
Tagad, tuvojoties Ziemassvētkiem, ir aktīvs režīms, uz visiem lielākajiem svētkiem allaž ir vairāk darba, bet Ziemassvētkiem sākām gatavoties jau oktobrī. Keramika ir lēns process – vairāki dedzinājumi, vislaikietilpīgākais ir apgleznošanas posms – tas gan arī visbaudpilnākais. Piemēram, gleznojot šķīvjus, kuri skatāmi Cēsu izstādē, pilnīgi izzuda sajūta, ka gleznoju porcelānu. Darba gaitā parādījās tas gleznošanai raksturīgais plūdums, tāda pazušana mirklī, kas vienmēr mani piemeklē, kad gleznoju uz audekla. Darbs ar keramiku gan prasa daudz lielāku koncentrēšanos.
– Tātad visi darbi ir jūsu un vīra kopīgs veikums no sākuma līdz galam?
– Jā, viss simtprocentīgi ir mūsu roku darbs. No veidojama porcelāna uztaisu šķīvjus, tad tie žūst, pēc tam tos liek pirmajā dedzinājumā, kuru sauc par “biskvītu”: trauks tiek izdedzināts līdz 900 grādiem, tad šķīvis kļūst izturīgāks, bet vēl tomēr uzsūc krāsu. Tieši šajā posmā arī gleznoju, un to sauc par zemglazūras gleznojumu. Kad šķīvji apgleznoti, tos glazē, un to dara Krists. Kad darbi noglazēti, tad atkal liek krāsnī, bet karstākā temperatūrā, ap 1200 grādiem. Šajā posmā gleznojums sakūst ar porcelānu. Ja ir vēlme pēc kāda zelta akcenta, tad būtu jāveic vēl trešais dedzinājums. Pieļauju, ka izklausās haotiski, bet to stāstu vismaz virspusējam ieskatam – process ir ļoti lēns, katrs solis laikietilpīgs.
– Kas iedvesmo, kā rodas idejas tēliem? Skatos, ka daudzos darbos ir dabas tēma.
– Iedvesma jau atrodama visapkārt, bet visvairāk tās tomēr ir mājās. Ovīši, mežs, jūra, viss, kas notiek apkārt, sajūtas, emocijas, pārdzīvojumi. Tad mēģinu to pārnest, reflektēties, reizēm kādu konkrētu stāstu vai skatu pārnesu darbā. Bet vissvarīgākais ir skaistums, sajūta, ko dod padarītais. Dažreiz darbiem ir kāda dziļāka nozīme, dažkārt tie top, nemaz nedomājot, vien pamanot skaistu ainavu. Patiesībā jau ļoti dažādi – kopīgais gan visam ir tas, ka ir vēlme radīt skaisto.
– Vai atliek arī brīvs laiks? Un kas tajā aizrauj?
– Kas ir brīvais laiks, kas tas tāds ir? (Smejas.) Ikdiena griežas tādos neiedomājamos ātrumos – darbi, ģimene.. Mūsmājās tiešām ir ļoti uzstājīgi, mērķtiecīgi jāieplāno brīvbrīdis, jo, strādājot no mājām, ikdienas balanss var par daudz sasvērties uz darba svara kausiem. Man šai ziņā ļoti palīdz dēliņš Jurģis. Visi mēģinām ik pa laikam izrauties uz kādu kopīgu pastaigu, garāku pārgājienu, vienkārši aizmukt prom no darbiem, jo mājās – tur tie ir, degungalā. Kristam tuva kanoe laivošana, es savukārt atslodzes dienās braucu pie viskolosālākā zirga uz pasaules – Miervalža. Viņš ir mans terapeits. Tajās dienās patiešām aizmirstos un atslēdzos no ikdienas.
– Tuvojas Ziemassvētki, visskaistākais un sirdssiltākais gada laiks. Ar ko jums tas īpašs – Advente un paši svētki?
– Kā jau lielākajam vairumam radošo cilvēku svētki ir intensīvs darba laiks, mums ir aktīvs periods līdz decembra vidum. Ziema man ļoti patīk. Mūsu ģimenē ir tradīcijas, lai gan jāsaka, ka kopumā jau tās ir tādas pašas kā visiem – ierastās Ziemassvētku paražas. Ar Jurģi vienmēr ejam uz mežu, viņš izvēlas eglīti. To vienmēr darām laikus, izrotājam, protams, atzīmējam arī Ziemas saulgriežus. Mums ģimenē ir tradīcija izlozēt vienu cilvēku, kam katrs sarūpējam dāvanu – savu “dāvanu draudziņu”. Tad nav jāsatraucas par dāvanu gādāšanu visiem, bet ir iespēja īpaši piedomāt pie šīs vienas. Visas dāvanas ģimenē mēģinām darināt rokām, cenšamies nepirkt. Tas ir tik interesanti, kad Ziemassvētku vakarā uzzinām, kurš ir kura “slepenais dāvanu draudziņš”!
Komentāri