Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja.

Jāmeklē pamatskolas atestāts

Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē vairs nevajadzēs, bet Sandras vīram no Latvijas nācās sūtīt visus izglītības dokumentus, lai vecmāmiņa tiktu cauri birokrātijas džungļiem. Bet no turku ierēdņiem nācās dzirdēt komplimentus, jokoja, ka Sandra izskatās jauna, vai tiešām vecmāmiņa.

Atsaucību sajūt jau pirmajā mirklī

Pirmoreiz mūžā Sandra ar lidmašīnu ceļoja viena. “Stambulā pašlaik ir lielākā Eiropas lidosta. Man bija izstāstīts, kur un kā jāiet, bet, izejot no lidmašīnas, viss no prāta pazuda, neko nesapratu. Tad turks, kurš man lidmašīnā sēdēja blakus un pa ceļam nebija bildis ne vārda, aizveda cauri lid­ostas labirintiem līdz vietai, kur gaidīja znots. Tā pirmoreiz iepazinu turku atsaucību.”

Turcijā prot ļoti jauki apkalpot klientus. Kad kafejnīcā kuplā radu pulkā svinēja Sandras auklējamā mazdēla trešo dzimšanas dienu, mazajam jubilāram reizes piecas no rokām izkrita dāvinātā rotaļu automašīna. Viesmīlis to vienmēr ļoti uzmanīgi pacēla un atdeva gaviļniekam. Un dzīves­vietai tuvākās kafejnīcas oficianti latvietes ātri ievēroja un uzņēma kā pazīstamus cilvēkus. Kad ciemos bija atbraukusi Sandras otra meita, saprotot pasākuma nozīmību, oficianti pēc savas iniciatīvas radīja putojošu uguņošanu.

Toties pircēja un pārdevēja attiecībās Sandrai nācās daudz mācīties. Kopā ar meitas draudzenes mammu, palaistas brīvsolī, abas izklaidējās arī iepērkoties. Reiz tirgotājs, jauns puisis, mācēja Sandrai pārdot mazu burciņu medus un propolisa izstrādājumu par vairāk nekā 40 eiro. Lai nepārmaksātu, Sandras meita šādām iepirkšanās reizēm mammai atvēlēja mazāk naudas. Tas bija izdevīgi, jo, nemākot kaulēties, varēja vienkārši pateikt: “Man vairāk nav naudas.” Tā daudz ko izdodas nopirkt lētāk.

Taču patīkami Sandru pārsteidza vizīte pie zobārsta. Procedū­ras laikā ap pacienti stāvēja četras ārstniecības personas, tika noslaucīts katrs mitrumiņš, lai klients justos labāk, apkalpošana bija ar milzīgu pietāti, tika ievēroti visi Sandras lūgumi un pat kaprīzes. Zobārstniecība tur izmaksāja uz pusi lētāk nekā Lat­vijā.

Apstādināt mašīnas ar skatienu

Par 15 eiro Stambulā varēja aizbraukt jebkur, pavisam citādi bija būt gājējam. Transporta satiksme tik traka, ka šķita, neviens neko neievēro. Sandra stāsta: “Lai aizietu kājām no viesnīcas uz tuvāko veikalu, bija jāložņā pa mašīnu plūsmu. Pirmajā reizē, lai šķērsotu ielu, ļoti ilgi stāvēju un gaidīju, kad tikšu pāri, bet beigās biju tik profesionāli piešāvusies, ka varēju ložņāt starp mašīnām, nodibinot acu kontaktu ar autovadītāju.” Cits mazbērns, kurš atbrauca ciemos, sacījis: “Viņa mūs vadāja pa nāves eju.”

Mīlestība pret bērniem un ģimeniskums

Sandru sajūsmināja turku attieksme pret bērniem. Katrā publiskā vietā bērns tūlīt gūst uzmanību, ikviens mazo un viņa pieaugušo pavadoni uzrunā, vēlas iepazīties. “Sievietes neprot sarunāties, bet ar žestiem piedāvā iedzert tēju. Kad kopā ar mazdēlu bijām meitas darbavietā, par mazo zēnu interesējās visi, centās dot dažādus kārumus,” stāsta Sandra. “Sestdienās un svētdienās ģimenes trijās paaudzēs atpūšas parkos, pie jūras. Tur saklāj garus piknika galdus, visi kopā mielojas, priecājoties par jauno paaudzi. Visi mazie uzņēmumi, piemēram, tie, kur ražo baklavas, ir ģimenes uzņēmumi, tur ražotnē un pārdošanā pieslēdzas gan vīrs, gan sieva, reizēm ienāk bērni.”

Pa ūdeni, gar krastu divās jūrās un Bosfora šaurumā

Stambulas un apkaimes iedzīvotāji ikdienā var priecāties par divām jūrām – Marmora un Melno jūru. No viesnīcas, kur Sandra ar meitas ģimeni dzīvoja, līdz Marmora jūrai bija jābrauc 15 minūtes. Sandra kopā ar mazdēlu izstaigāja visas promenādes gar Marmora jūru un Bosfora šau­rumu, priecājoties par desmitiem kuģu reidā, atceroties, cik daudz mašīnu guļ šauruma dibenā. Bosfors ir kā nezvērs, kas dzelmē iesūc ik mašīnu, kas negadījumā nobraukusi no tilta, un tā vienmēr paliek tur.

Uz Āzijas daļu pār Bosfora šau­rumu varēja aizbraukt pa tuneli vai trīs tiltiem. Šaurumu varēja izbaudīt, arī braucot ar kuģīti, vienlaikus iepazīstot dervišu priekšnesumu – ilgstošu griešanos uz vietas. Tas ilga 15 minūtes, bet islāma mistiķi, kas praktizē nonākšanu ekstātiskā stāvoklī ar kustību, deju, var riņķot pat stundu no vietas.

Melnā jūra bija krietni garāka brauciena attālumā. Taču tur pludmalē ir baltas smiltis, puisēns varēja rotaļāties, celt smilšu pilis, tāpēc Sandra kopā ar meitu Ievu un mazdēlu mēroja ceļu. Bija jauki arī izpeldēties Melnās jūras ūdeņos, ko eiropieši darīja vēl rudenī, kaut neviens vietējais no septembra vairs nepeldējās. Uz promenādes pie Melnās jūras Sandra reiz nonāca 20 kaķu aplenkumā. Stambulā ir bezgalīgi daudz kaķu māju, cilvēki dzīvniekus baro. Šo kaķu dēļ pilsētas parkos nav smilškastu.

Muzejs, kurā saceļas zosāda

Protams, Sandra, dzīvojot Tur­cijā, iepazina dažādas kultūrvietas. Jau pirms brauciena viņa izlasīja turku rakstnieka Orhana Pamuka grāmatu “Stambula”, bet darbu “Nevainība” gan ne. Kad apmeklēja rakstnieka veidoto “nevainības” muzeju, Sandru šokēja siena, kas veidota no 1000 izsmēķiem, pie katra informācija, kur un kad tas radies. Šis muzejs tiešām ir vieta, kur daudziem apmeklētājiem no ekspozīcijas par 20. gadsimta otro pusi uzmetas zosāda.

Apmeklētas arī daudzas citas Stambulas slavenākās vietas, piemēram, Zilā mošeja, Eminēnī rajons jeb vecpilsēta, arī vietējo vidū ne tik iecienītas, piemēram, Camlicas Erdogana mošeja, jo tā uzcelta viņa prezidentūras laikā.

***

Pēc atgriešanās Latvijā Sandrai mazliet pietrūkst turku uzmanības un viesmīlības. To viņa cer atkal izbaudīt šoruden, jo kopā ar vīru un meitas Ievas ģimeni plāno nedēļu atpūsties Stambulā.