Mana koka saknes ir Dzērbenē

Pavisam drīz, 8.jūnijā, Dzērbenes Augstā kalna estrādē sadarbībā ar dziedātāju Daumantu Kalniņu, mūziķiem un dejotājiem norisināsies estrādes mākslinieces, horeogrāfes un dejotājas Ievas Kemleres četrdesmit gadu jubilejas koncerts, aicinot apmeklētājus ieskatīties mākslinieces daiļrades nelielā retrospekcijā. Ar Ievu sarunājāmies par deju, gaidāmo koncertu un to, kādi plāni vasarai.

-Dzērbene ir jūsu dzimtā puse. Kā pati sakāt – tās ir jūsu koka saknes.

-Jā, bet dzimusi esmu Cēsīs, mācījusies arī pilsētas mūzikas skolā. Interese par deju ir no bērnības. Jau pavisam maza televīzijā mēdzu vērot deju sacensības un baletu. Mamma mani veda uz Cēsīm gan operas, gan baleta iestudējumiem. Mammai ar mums bija ļoti viegli – abi ar brāli ļoti uzmanīgi skatījāmies priekšnesumu. Pats sākums dejai manā dzīvē bija Dzērbenē – ar tautas deju solīšiem, arī sporta dejām. Vēlāk mani veda uz Cēsīm pie skolotāja Daiņa Liepiņa. Kad man bija 11 gadi, pārvācāmies dzīvot uz Rīgu, kur turpināju apgūt deju Rihteru deju skolā. Nopietnākais uzsvars bija uz sporta dejām. Vēlāk, pieaugušā vecumā, piedaloties TV šovā “Dejo ar zvaigzni”, sapratu, ka man ļoti patīk ne tikai dejot, bet arī horeogrāfija. Tad arī iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā. Pēc studijām turpināju darbu gan kā dejotāja, gan kā horeogrāfe, gan deju pedagoģe.

-Ja runājam par koncertu Dzērbenē, kas tur sagaidīs klausītājus un skatītājus?

-Dzīves ceļš mani vairāk ir aizvedis uz estrādes žanru. Man ļoti patīk strādāt ar mūziķiem. Zināms, ka lielākā daļa dejotāju mūzikai izmanto fonogrammas, tostarp tautisko deju kolektīvi. Man ir citādi – ļoti patīk strādāt kopā ar mūziķiem.

Dejas jomā darbojos aptuveni divdesmit gadus, tāpēc arī Dzēr­benes koncertā varēs baudīt daudz no šajos gados uzkrātā “zelta fonda”. Tāpat būs priekšnesumi kopā ar māksliniekiem, ar kuriem izveidojusies cieša sadarbība, tostarp Rolandu Šteinbergu, Zani Stūri, Kārli Kemleru, Mārtiņu Kagaini. Ar daudziem mūziķiem esam veidojuši programmas privātiem pasākumiem, esam piedalījušies arī koncertos. Dzērbenes programmai atlasīju pašus atraktīvākos, publikas iemīļotākos priekšnesumus. Kon­certa pirmajā daļā būs latviešu autoru mūzika, kam pieskaņota horeogrāfija, bet otrajā vairāk ārzemju mūzika. Manam vīram Daumantam Kalniņam lieliski izdodas uzstāties ar Frenka Sinatras programmu, ar kuru viņš aizvadījis ļoti daudz koncertu Rīgā. Daumants ir brīnišķīgs džeza vokālists. Tā koncerta otrajā daļā vairāk džezs, rokenrols, un arī dejas būs pieskaņotas kabarē, Brodvejas stilam. Tas viss ar domu mazliet padraiskoties.

-Kas jums ir tas īpašais dejā?

-Runājot par deju, jāteic, tas īpašais noteikti ir kaut kas tāds, ko ar aci pat nav iespējams ieraudzīt. Deja ir iekšējā sajūta, kontrole pār ķermeni, lai tas klausa. Protams, vajadzīga liela pieredze, ieguldīt lielu darbu. Taču dejā kustības var savienot ne tikai ar mūziku, bet pat kādā augstākā līmenī. Iekšējā enerģija, kas rodas brīdī, kad sāc kustēties mūzikā, nav salīdzināma ne ar ko citu. Protams, deju var izmantot kā tādu emociju novadītāju. Reizēm kādos iestudējumos arī es izmantoju emocijas no dzīves, ielieku tās kustībā. Bet kopumā gan man pašai deja nav kā tāds glābiņš no sāpēm. Man deja nāk brīvi, nepiespiesti, dabīgi, un tā tas ir jau no bērnības.

Ja kāds ir redzējis filmu “Billijs Elliots”, tad, lūk, tas stāsts ir aptuveni kā par mani. Dejas tīrradnis, kas nevar nosēdēt mierā. Ja pavērojam, redzam – visi mazi bērni neapzināti sāk kustēties pie mūzikas, kaut nedaudz, bet kustas. Man tā ir šī sajūta – organiski kustēties pie mūzikas. Bez kautrēšanās, bez domāšanas. Šī profesija nemaz nav viegla, visu laiku ir jābūt formā, jāiet uz to, lai viss izdotos. Arī mākslinieku darba tirgus Latvijā nav tas vienkāršākais, pat par spīti, ka esam maz.

-Vai nav kādreiz šķitis, ka zāle tur, aiz robežām, ir “zaļāka” arī māksliniekiem?

-Savulaik uz sacensībām daudzviet pasaulē braucām ļoti bieži, tomēr nekad nav bijusi tāda lielā kāre pēc lielās naudas, mantiskiem labumiem. Varbūt tāpēc manī nekad nav mājojusi doma par citām zemēm. Es jūtos laimīga sevī.

Zinu, ka daži brauc uz Londonu, uz Ņujorku, dejo tur lielai publikai, saka, ka tur ir tā īstā dzīve. Bet man tas tā nav – es gūstu daudz personiskākas, tuvākas emocijas, uzstājoties mazākai auditorijai. Ir arī dejots ļoti lielai publikai, piemēram, Jaungada sagaidīšanā krastmalā, Rīgā, kur bija ap 36 000 skatītāju liela auditorija gan uz vietas, gan vēl pie TV ekrāniem. Tā kā esam dejojuši arī ziemā. Arī pērkona negaisa laikā. Ja jūs man jautātu, vai man ir bail no dejošanas lietū – nē, noteikti nav! Vienīgais, par ko ir satraukums, ir tehnika. Bet, dejojot pa slapju skatuvi, mēs ne reizi neesam nokrituši.

-Vai dzīve pamatā šobrīd rit Rīgā?

-Jā, ikdienā Rīgā. Mamma joprojām dzīvo Dzērbenē, tādēļ bieži dodamies arī turp. Dzērbene ir ļoti skaista vieta, tās apkārtnē ir astoņpadsmit ezeri! Tā ir iespēja aiziet uz vienu ezeru, tad nākamo – peldēties, atpūsties, baudīt dabu. Kad ir sēņu laiks, man ļoti patīk staigāt pa mežiem! Tā ir mana relaksācija. Dzērbene ir manas mājas. Tā jau saka, ka pirmie septiņi dzīves gadi cilvēkam ir tas pats pamats. Tad nu to es varu teikt par Dzērbeni. Tās ir tās mana koka saknes.

-Sarunā pieminējāt vīru un viņa muzikālo karjeru. Vai vīrs kādreiz arī pievienojas jums dejā? Kā ģimenē apvienojas šīs divas radošās profesijas?

-Jā, vīrs šad un tad pievienojas dejai. Nav noslēpums, ka iepazināmies tieši kabarē iestudējumā Rīgā pie režisora Viktora Runtuļa. Šajā žanrā ir jādejo arī dziedātājiem. Kad nāca individuāli pasūtījumi, tad vīram nācās izbaudīt arī manis radītās horeo­grāfijas. Viņam patīk kustēties, nav iebildumu pret deju.

-Vai jebkurš cilvēks var iemācīties deju, lai cik neelastīgs un kokains justos?

-Es strādāju kā pedagoģe jau daudzus gadus, un lielākoties vienmēr darbs ir tieši ar cilvēkiem, kas sevi bieži vien sauc par dejas “nemākuļiem”. Man jāsaka, ka labi izdodas atraisīt cilvēkus. Lielākoties visi, kas pie mums bijuši, deju ir iemācījušies. Ja labi grib, to var izdarīt. Ir jābūt gribai, atvērtībai, jāļaujas skolotājam. Arī skolotājam ir jābūt prasmei, kā strādāt ar cilvēku, lai ātrāk varētu palīdzēt atvērties, atbrīvoties.

-Kādi plāni vasarai?

-Tā kā mums ģimenē ir mazulītis, ir skaidrs, ka šovasar nekādus grandiozus atpūtas plānus nekaldinām. Noteikti vēlamies baudīt Latvijas vasaru – pie dabas, pie jūras, uz laukiem. Šobrīd ir jāplūst, jāļaujas visam, kas notiek.