Piektdiena, 4. aprīlis
Vārda dienas: Valda, Herta, Ārvalda, Ārvalds, Ārvaldis

Mana koka saknes ir Dzērbenē

Anna Kola
09:10
09.06.2024
217
Ieva

Ieva Kemlere. FOTO: no albuma

Pavisam drīz, 8.jūnijā, Dzērbenes Augstā kalna estrādē sadarbībā ar dziedātāju Daumantu Kalniņu, mūziķiem un dejotājiem norisināsies estrādes mākslinieces, horeogrāfes un dejotājas Ievas Kemleres četrdesmit gadu jubilejas koncerts, aicinot apmeklētājus ieskatīties mākslinieces daiļrades nelielā retrospekcijā. Ar Ievu sarunājāmies par deju, gaidāmo koncertu un to, kādi plāni vasarai.

-Dzērbene ir jūsu dzimtā puse. Kā pati sakāt – tās ir jūsu koka saknes.

-Jā, bet dzimusi esmu Cēsīs, mācījusies arī pilsētas mūzikas skolā. Interese par deju ir no bērnības. Jau pavisam maza televīzijā mēdzu vērot deju sacensības un baletu. Mamma mani veda uz Cēsīm gan operas, gan baleta iestudējumiem. Mammai ar mums bija ļoti viegli – abi ar brāli ļoti uzmanīgi skatījāmies priekšnesumu. Pats sākums dejai manā dzīvē bija Dzērbenē – ar tautas deju solīšiem, arī sporta dejām. Vēlāk mani veda uz Cēsīm pie skolotāja Daiņa Liepiņa. Kad man bija 11 gadi, pārvācāmies dzīvot uz Rīgu, kur turpināju apgūt deju Rihteru deju skolā. Nopietnākais uzsvars bija uz sporta dejām. Vēlāk, pieaugušā vecumā, piedaloties TV šovā “Dejo ar zvaigzni”, sapratu, ka man ļoti patīk ne tikai dejot, bet arī horeogrāfija. Tad arī iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā. Pēc studijām turpināju darbu gan kā dejotāja, gan kā horeogrāfe, gan deju pedagoģe.

-Ja runājam par koncertu Dzērbenē, kas tur sagaidīs klausītājus un skatītājus?

-Dzīves ceļš mani vairāk ir aizvedis uz estrādes žanru. Man ļoti patīk strādāt ar mūziķiem. Zināms, ka lielākā daļa dejotāju mūzikai izmanto fonogrammas, tostarp tautisko deju kolektīvi. Man ir citādi – ļoti patīk strādāt kopā ar mūziķiem.

Dejas jomā darbojos aptuveni divdesmit gadus, tāpēc arī Dzēr­benes koncertā varēs baudīt daudz no šajos gados uzkrātā “zelta fonda”. Tāpat būs priekšnesumi kopā ar māksliniekiem, ar kuriem izveidojusies cieša sadarbība, tostarp Rolandu Šteinbergu, Zani Stūri, Kārli Kemleru, Mārtiņu Kagaini. Ar daudziem mūziķiem esam veidojuši programmas privātiem pasākumiem, esam piedalījušies arī koncertos. Dzērbenes programmai atlasīju pašus atraktīvākos, publikas iemīļotākos priekšnesumus. Kon­certa pirmajā daļā būs latviešu autoru mūzika, kam pieskaņota horeogrāfija, bet otrajā vairāk ārzemju mūzika. Manam vīram Daumantam Kalniņam lieliski izdodas uzstāties ar Frenka Sinatras programmu, ar kuru viņš aizvadījis ļoti daudz koncertu Rīgā. Daumants ir brīnišķīgs džeza vokālists. Tā koncerta otrajā daļā vairāk džezs, rokenrols, un arī dejas būs pieskaņotas kabarē, Brodvejas stilam. Tas viss ar domu mazliet padraiskoties.

-Kas jums ir tas īpašais dejā?

-Runājot par deju, jāteic, tas īpašais noteikti ir kaut kas tāds, ko ar aci pat nav iespējams ieraudzīt. Deja ir iekšējā sajūta, kontrole pār ķermeni, lai tas klausa. Protams, vajadzīga liela pieredze, ieguldīt lielu darbu. Taču dejā kustības var savienot ne tikai ar mūziku, bet pat kādā augstākā līmenī. Iekšējā enerģija, kas rodas brīdī, kad sāc kustēties mūzikā, nav salīdzināma ne ar ko citu. Protams, deju var izmantot kā tādu emociju novadītāju. Reizēm kādos iestudējumos arī es izmantoju emocijas no dzīves, ielieku tās kustībā. Bet kopumā gan man pašai deja nav kā tāds glābiņš no sāpēm. Man deja nāk brīvi, nepiespiesti, dabīgi, un tā tas ir jau no bērnības.

Ja kāds ir redzējis filmu “Billijs Elliots”, tad, lūk, tas stāsts ir aptuveni kā par mani. Dejas tīrradnis, kas nevar nosēdēt mierā. Ja pavērojam, redzam – visi mazi bērni neapzināti sāk kustēties pie mūzikas, kaut nedaudz, bet kustas. Man tā ir šī sajūta – organiski kustēties pie mūzikas. Bez kautrēšanās, bez domāšanas. Šī profesija nemaz nav viegla, visu laiku ir jābūt formā, jāiet uz to, lai viss izdotos. Arī mākslinieku darba tirgus Latvijā nav tas vienkāršākais, pat par spīti, ka esam maz.

-Vai nav kādreiz šķitis, ka zāle tur, aiz robežām, ir “zaļāka” arī māksliniekiem?

-Savulaik uz sacensībām daudzviet pasaulē braucām ļoti bieži, tomēr nekad nav bijusi tāda lielā kāre pēc lielās naudas, mantiskiem labumiem. Varbūt tāpēc manī nekad nav mājojusi doma par citām zemēm. Es jūtos laimīga sevī.

Zinu, ka daži brauc uz Londonu, uz Ņujorku, dejo tur lielai publikai, saka, ka tur ir tā īstā dzīve. Bet man tas tā nav – es gūstu daudz personiskākas, tuvākas emocijas, uzstājoties mazākai auditorijai. Ir arī dejots ļoti lielai publikai, piemēram, Jaungada sagaidīšanā krastmalā, Rīgā, kur bija ap 36 000 skatītāju liela auditorija gan uz vietas, gan vēl pie TV ekrāniem. Tā kā esam dejojuši arī ziemā. Arī pērkona negaisa laikā. Ja jūs man jautātu, vai man ir bail no dejošanas lietū – nē, noteikti nav! Vienīgais, par ko ir satraukums, ir tehnika. Bet, dejojot pa slapju skatuvi, mēs ne reizi neesam nokrituši.

-Vai dzīve pamatā šobrīd rit Rīgā?

-Jā, ikdienā Rīgā. Mamma joprojām dzīvo Dzērbenē, tādēļ bieži dodamies arī turp. Dzērbene ir ļoti skaista vieta, tās apkārtnē ir astoņpadsmit ezeri! Tā ir iespēja aiziet uz vienu ezeru, tad nākamo – peldēties, atpūsties, baudīt dabu. Kad ir sēņu laiks, man ļoti patīk staigāt pa mežiem! Tā ir mana relaksācija. Dzērbene ir manas mājas. Tā jau saka, ka pirmie septiņi dzīves gadi cilvēkam ir tas pats pamats. Tad nu to es varu teikt par Dzērbeni. Tās ir tās mana koka saknes.

-Sarunā pieminējāt vīru un viņa muzikālo karjeru. Vai vīrs kādreiz arī pievienojas jums dejā? Kā ģimenē apvienojas šīs divas radošās profesijas?

-Jā, vīrs šad un tad pievienojas dejai. Nav noslēpums, ka iepazināmies tieši kabarē iestudējumā Rīgā pie režisora Viktora Runtuļa. Šajā žanrā ir jādejo arī dziedātājiem. Kad nāca individuāli pasūtījumi, tad vīram nācās izbaudīt arī manis radītās horeo­grāfijas. Viņam patīk kustēties, nav iebildumu pret deju.

-Vai jebkurš cilvēks var iemācīties deju, lai cik neelastīgs un kokains justos?

-Es strādāju kā pedagoģe jau daudzus gadus, un lielākoties vienmēr darbs ir tieši ar cilvēkiem, kas sevi bieži vien sauc par dejas “nemākuļiem”. Man jāsaka, ka labi izdodas atraisīt cilvēkus. Lielākoties visi, kas pie mums bijuši, deju ir iemācījušies. Ja labi grib, to var izdarīt. Ir jābūt gribai, atvērtībai, jāļaujas skolotājam. Arī skolotājam ir jābūt prasmei, kā strādāt ar cilvēku, lai ātrāk varētu palīdzēt atvērties, atbrīvoties.

-Kādi plāni vasarai?

-Tā kā mums ģimenē ir mazulītis, ir skaidrs, ka šovasar nekādus grandiozus atpūtas plānus nekaldinām. Noteikti vēlamies baudīt Latvijas vasaru – pie dabas, pie jūras, uz laukiem. Šobrīd ir jāplūst, jāļaujas visam, kas notiek.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Seklas tēmas un tukši joki par neko neuzrunā

06:19
04.04.2025
18

Komiķis Rihards Čerkovskis joko par tēmām, kas cilvēkiem ir līdz kaulam pazīstamas – sievietes un vīrieša attiecībām, bērnu audzināšanu un arī šogad aktuālo tēmu – vēlēšanām. Nedēļas izskaņā arī cēsnieki varēja izbaudīt mākslinieka stāv­izrādi “Patiesība par bērnu audzināšanu 2”, kuras mērķis ir sniegt atbalstu visiem, kuri ikdienā saskaras ar dažādām grūtībām bērnu audzināšanas jautājumos. “Druva” […]

Aizrauj mūžam jaunais džezs

07:34
30.03.2025
68

Ik gadu 30. aprīlī visā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā džeza diena. Tās mērķis ir novērtēt  džeza mūzikas lielo ietekmi un veicināt starpkultūru dialogu. Džezs, kura sākumu datē ar pagājušā gadsimta 20.gadiem, simts gados no izklaides žanra attīstījies par plaša diapazona mūziku, kas ietekmējis daudzus populārās un akadēmiskās mūzikas žanrus. Jau sesto gadu savu džeza lasījumu […]

Ja var, tad jādara

06:30
29.03.2025
41

Cēsu Politiski represēto biedrība vadību uzticējusi Jānim Vidriķim. Viņa ģimeni 1949.gada 25.martā izsūtīja, Jānis dzimis svešumā, Latvijā atgriezās, kad bija četri gadi. -Represēto noskaņojums ir mundrs. Ir svarīgi likteņbiedriem satikties, atceres reizēs pieminēt savējos. Ir jāstāsta, ko tauta pārdzīvojusi, to smagumu, ko pārdzīvoja ģimenes, kuras izsūtīja. Līdz 2014.gadam dzīvojām mierīgi, nespējot iedomāties, ka šodienas realitāte […]

Deguna formas korekcija kā ceļš uz harmonisku izskatu

20:18
28.03.2025
26

Deguna forma ir viens no nozīmīgākajiem sejas vaibstiem, kas ietekmē kopējo izskatu un sejas proporcijas. Daudzi cilvēki izvēlas veikt deguna plastisko operāciju jeb rinoplastiku, lai uzlabotu ne tikai vizuālo estētiku, bet arī pašsajūtu un pašpārliecinātību. Šī operācija ļauj koriģēt gan iedzimtas, gan traumu rezultātā iegūtas nepilnības, panākot harmonisku un dabisku sejas izskatu. Pateicoties mūsdienu plastiskās […]

Guntra no stipru sieviešu dzimtas

06:08
28.03.2025
58

Viņai bija seši gadi, kad 1949.gada 25.martā kopā ar vecākiem unvecvecākiem meitenei no Jaunpiebalgas sākās ceļš uz Sibīriju Cēsniece Guntra Brigita Ģipsle sagaida smaidīga un mundra. Ikdienas pastaigas, mājas darbi, savs laiks kādai filmai, un diena piepildīta. “Daudz domāju. Kas tik nav piedzīvots. Pie visa jāpierod. Daudz ko atceroties, birst asaras, tās jānoslauka, un jādzīvo […]

"Esam te jauniešu dēļ"

06:52
25.03.2025
116

Šodien (21.03.2025.) Vidzemes Tehnoloģiju un dizaina tehnikumā notiek salidojums “Turpinājums”. Skola, kura ar šādu nosaukumu svin piecu gadu jubileju, sevī apvienojusi labāko no Priekuļu tehnikuma, kam aprit 115 gadi, Cēsu arodskolas, kurai aprit 105 gadi, Jāņmuižas Profesionālās vidusskolas un Ērgļu arodvidusskolas. “Druvas” saruna ar iestādes direktoru Artūru Sņegoviču par skolas darbu, apvienojot pārbaudītas vērtības izglītībā […]

Tautas balss

Vecs koks nav jāpārstāda

14:41
02.04.2025
18
G. raksta:

“Izlasīju, ka vienu veco koku no Cēsu stacijas laukuma pārstādīs citur, lai tas neiet bojā. Tas nu gan man liekas par traku! Vai tiešām nav naudu, kur likt! Labāk iestādīt jaunu kociņu, lai paliek nākamajām paaudzēm. Iedomājieties, kāda izskatītos pilsēta, ja arī pirms simts gadiem visi būtu lēmuši kokus saglabāt un jaunus nestādīt,” bija neapmierināta […]

Smiltis pieputina visu apkārtni

14:00
27.03.2025
25
Garāmgājēja raksta:

“Skatījos, kā pagājušajā nedēļā Cēsīs, Bērzaines ielā, liela automašīna ar rotējošu slotu no ielas malas tīrīja ziemā sakrājušās smiltis. Putekļi cēlās gaisā lielā mākonī. Droši vien apkaimes mājas un dārzi pieputēja ne pa jokam, nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas tobrīd bija mašīnas tuvumā. Agrāk pavasarī smiltis no brauktuves Cēsīs tīrīja mitrā laikā, kad tās neput, […]

Raiņa un Piebalgas ielas krustojumā jāuzmanās

14:00
27.03.2025
41
1
Ģimnāzijas ielas apkaimes iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Raiņa un Piebalgas ielas satiksmes aplī, gan autovadītājiem, gan gājējiem vairāk jāuzmanās. Savā izremontētajā skolā Ģimnāzijas ielā pagājušajā nedēļā atgriezās ģimnāzisti, tagad īpaši rītos kustība te ļoti liela. Turklāt laiks kļūst aizvien siltāks, jaunieši brauc ar skūteriem, velosipēdiem, kuru ziemā gandrīz nav, tāpēc situācija saspringta. Arī skolēnu vecākiem vajadzētu bērniem atgādināt, ka pa iet­vi […]

Karogi aizēno laukumu

13:44
23.03.2025
24
1
Lasītāja V. raksta:

“Nesaprotu, kāpēc tiem, kas atbild par Cēsu noformējumu, tik ļoti patīk karogi. Pil­sētas centrs mazliet atgādina skatus no vēsturiskām filmām, kur rāda pagājušā gadsimta 30.gadu Vāciju un Padomju Savienību. Turklāt, domāju, karogi ap Vienības laukumu aizēno pieminekli, skatu uz apkārtējām ēkām. Tās it kā pazūd,” pārdomās dalījās lasītāja V.

Varētu labot, bet vieglāk izmest

13:43
22.03.2025
43
Cēsniece raksta:

“Videi draudzīgai ikdienai nemaz ne tik sen visos medijos runāja, ka būs atbalsts amatniekiem, kas labo dažādas sadzīves lietas, arī apavus un tamlīdzīgi. Cēsīs gan nejūtam, ka būtu tāds atbalsts un šādi pakalpojumi ir kļuvuši pieejamāki. Ja šuvējas, kas uzņemas apģērbu arī labot, var atrast, apavu meistars jāmeklē ar uguni. Salabot fēnu, mikseri vai kādi […]

Sludinājumi