Trešdiena, 19. jūnijs
Vārda dienas: Viktors, Nils

Mana koka saknes ir Dzērbenē

Anna Kola
09:10
09.06.2024
69
Ieva

Ieva Kemlere. FOTO: no albuma

Pavisam drīz, 8.jūnijā, Dzērbenes Augstā kalna estrādē sadarbībā ar dziedātāju Daumantu Kalniņu, mūziķiem un dejotājiem norisināsies estrādes mākslinieces, horeogrāfes un dejotājas Ievas Kemleres četrdesmit gadu jubilejas koncerts, aicinot apmeklētājus ieskatīties mākslinieces daiļrades nelielā retrospekcijā. Ar Ievu sarunājāmies par deju, gaidāmo koncertu un to, kādi plāni vasarai.

-Dzērbene ir jūsu dzimtā puse. Kā pati sakāt – tās ir jūsu koka saknes.

-Jā, bet dzimusi esmu Cēsīs, mācījusies arī pilsētas mūzikas skolā. Interese par deju ir no bērnības. Jau pavisam maza televīzijā mēdzu vērot deju sacensības un baletu. Mamma mani veda uz Cēsīm gan operas, gan baleta iestudējumiem. Mammai ar mums bija ļoti viegli – abi ar brāli ļoti uzmanīgi skatījāmies priekšnesumu. Pats sākums dejai manā dzīvē bija Dzērbenē – ar tautas deju solīšiem, arī sporta dejām. Vēlāk mani veda uz Cēsīm pie skolotāja Daiņa Liepiņa. Kad man bija 11 gadi, pārvācāmies dzīvot uz Rīgu, kur turpināju apgūt deju Rihteru deju skolā. Nopietnākais uzsvars bija uz sporta dejām. Vēlāk, pieaugušā vecumā, piedaloties TV šovā “Dejo ar zvaigzni”, sapratu, ka man ļoti patīk ne tikai dejot, bet arī horeogrāfija. Tad arī iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā. Pēc studijām turpināju darbu gan kā dejotāja, gan kā horeogrāfe, gan deju pedagoģe.

-Ja runājam par koncertu Dzērbenē, kas tur sagaidīs klausītājus un skatītājus?

-Dzīves ceļš mani vairāk ir aizvedis uz estrādes žanru. Man ļoti patīk strādāt ar mūziķiem. Zināms, ka lielākā daļa dejotāju mūzikai izmanto fonogrammas, tostarp tautisko deju kolektīvi. Man ir citādi – ļoti patīk strādāt kopā ar mūziķiem.

Dejas jomā darbojos aptuveni divdesmit gadus, tāpēc arī Dzēr­benes koncertā varēs baudīt daudz no šajos gados uzkrātā “zelta fonda”. Tāpat būs priekšnesumi kopā ar māksliniekiem, ar kuriem izveidojusies cieša sadarbība, tostarp Rolandu Šteinbergu, Zani Stūri, Kārli Kemleru, Mārtiņu Kagaini. Ar daudziem mūziķiem esam veidojuši programmas privātiem pasākumiem, esam piedalījušies arī koncertos. Dzērbenes programmai atlasīju pašus atraktīvākos, publikas iemīļotākos priekšnesumus. Kon­certa pirmajā daļā būs latviešu autoru mūzika, kam pieskaņota horeogrāfija, bet otrajā vairāk ārzemju mūzika. Manam vīram Daumantam Kalniņam lieliski izdodas uzstāties ar Frenka Sinatras programmu, ar kuru viņš aizvadījis ļoti daudz koncertu Rīgā. Daumants ir brīnišķīgs džeza vokālists. Tā koncerta otrajā daļā vairāk džezs, rokenrols, un arī dejas būs pieskaņotas kabarē, Brodvejas stilam. Tas viss ar domu mazliet padraiskoties.

-Kas jums ir tas īpašais dejā?

-Runājot par deju, jāteic, tas īpašais noteikti ir kaut kas tāds, ko ar aci pat nav iespējams ieraudzīt. Deja ir iekšējā sajūta, kontrole pār ķermeni, lai tas klausa. Protams, vajadzīga liela pieredze, ieguldīt lielu darbu. Taču dejā kustības var savienot ne tikai ar mūziku, bet pat kādā augstākā līmenī. Iekšējā enerģija, kas rodas brīdī, kad sāc kustēties mūzikā, nav salīdzināma ne ar ko citu. Protams, deju var izmantot kā tādu emociju novadītāju. Reizēm kādos iestudējumos arī es izmantoju emocijas no dzīves, ielieku tās kustībā. Bet kopumā gan man pašai deja nav kā tāds glābiņš no sāpēm. Man deja nāk brīvi, nepiespiesti, dabīgi, un tā tas ir jau no bērnības.

Ja kāds ir redzējis filmu “Billijs Elliots”, tad, lūk, tas stāsts ir aptuveni kā par mani. Dejas tīrradnis, kas nevar nosēdēt mierā. Ja pavērojam, redzam – visi mazi bērni neapzināti sāk kustēties pie mūzikas, kaut nedaudz, bet kustas. Man tā ir šī sajūta – organiski kustēties pie mūzikas. Bez kautrēšanās, bez domāšanas. Šī profesija nemaz nav viegla, visu laiku ir jābūt formā, jāiet uz to, lai viss izdotos. Arī mākslinieku darba tirgus Latvijā nav tas vienkāršākais, pat par spīti, ka esam maz.

-Vai nav kādreiz šķitis, ka zāle tur, aiz robežām, ir “zaļāka” arī māksliniekiem?

-Savulaik uz sacensībām daudzviet pasaulē braucām ļoti bieži, tomēr nekad nav bijusi tāda lielā kāre pēc lielās naudas, mantiskiem labumiem. Varbūt tāpēc manī nekad nav mājojusi doma par citām zemēm. Es jūtos laimīga sevī.

Zinu, ka daži brauc uz Londonu, uz Ņujorku, dejo tur lielai publikai, saka, ka tur ir tā īstā dzīve. Bet man tas tā nav – es gūstu daudz personiskākas, tuvākas emocijas, uzstājoties mazākai auditorijai. Ir arī dejots ļoti lielai publikai, piemēram, Jaungada sagaidīšanā krastmalā, Rīgā, kur bija ap 36 000 skatītāju liela auditorija gan uz vietas, gan vēl pie TV ekrāniem. Tā kā esam dejojuši arī ziemā. Arī pērkona negaisa laikā. Ja jūs man jautātu, vai man ir bail no dejošanas lietū – nē, noteikti nav! Vienīgais, par ko ir satraukums, ir tehnika. Bet, dejojot pa slapju skatuvi, mēs ne reizi neesam nokrituši.

-Vai dzīve pamatā šobrīd rit Rīgā?

-Jā, ikdienā Rīgā. Mamma joprojām dzīvo Dzērbenē, tādēļ bieži dodamies arī turp. Dzērbene ir ļoti skaista vieta, tās apkārtnē ir astoņpadsmit ezeri! Tā ir iespēja aiziet uz vienu ezeru, tad nākamo – peldēties, atpūsties, baudīt dabu. Kad ir sēņu laiks, man ļoti patīk staigāt pa mežiem! Tā ir mana relaksācija. Dzērbene ir manas mājas. Tā jau saka, ka pirmie septiņi dzīves gadi cilvēkam ir tas pats pamats. Tad nu to es varu teikt par Dzērbeni. Tās ir tās mana koka saknes.

-Sarunā pieminējāt vīru un viņa muzikālo karjeru. Vai vīrs kādreiz arī pievienojas jums dejā? Kā ģimenē apvienojas šīs divas radošās profesijas?

-Jā, vīrs šad un tad pievienojas dejai. Nav noslēpums, ka iepazināmies tieši kabarē iestudējumā Rīgā pie režisora Viktora Runtuļa. Šajā žanrā ir jādejo arī dziedātājiem. Kad nāca individuāli pasūtījumi, tad vīram nācās izbaudīt arī manis radītās horeo­grāfijas. Viņam patīk kustēties, nav iebildumu pret deju.

-Vai jebkurš cilvēks var iemācīties deju, lai cik neelastīgs un kokains justos?

-Es strādāju kā pedagoģe jau daudzus gadus, un lielākoties vienmēr darbs ir tieši ar cilvēkiem, kas sevi bieži vien sauc par dejas “nemākuļiem”. Man jāsaka, ka labi izdodas atraisīt cilvēkus. Lielākoties visi, kas pie mums bijuši, deju ir iemācījušies. Ja labi grib, to var izdarīt. Ir jābūt gribai, atvērtībai, jāļaujas skolotājam. Arī skolotājam ir jābūt prasmei, kā strādāt ar cilvēku, lai ātrāk varētu palīdzēt atvērties, atbrīvoties.

-Kādi plāni vasarai?

-Tā kā mums ģimenē ir mazulītis, ir skaidrs, ka šovasar nekādus grandiozus atpūtas plānus nekaldinām. Noteikti vēlamies baudīt Latvijas vasaru – pie dabas, pie jūras, uz laukiem. Šobrīd ir jāplūst, jāļaujas visam, kas notiek.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
18

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
63

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Ja ir ideja, vēlēšanās un prasme – ir arī nauda

06:39
16.06.2024
29

Jaunajā Eiropas Savienības plānošanas periodā turpinās programma “Leader”, kurā finansējumu Cēsu un arī Smiltenes novada Raunas un Drustu pagastos apsaimnieko  biedrība “Cēsu rajona lauku partnerība”. Ir izstrādāta   stratēģija, kurā iezīmēti attīstības virzieni un mērķi. Būtiska vieta atvēlēta mikro un mazās uzņēmējdarbības attīstībai un dažādošanai, sekmējot pakalpojumu pieejamību un augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstīšanu. Biedrība rīkoja […]

Turcija. Valsts, kas vilina ar viesmīlību

05:27
15.06.2024
120

Cēsniece Sandra Krastiņa Stambulā dzīvoja, lai auklētu mazdēlu, kamēr zēna mamma, Sandras meita Ieva, bija vietējās “Galatasaray” basketbola komandas spēlētāja. Jāmeklē pamatskolas atestāts Ukrainā notiekošā kara dēļ Turcijā bija ļoti grūti dabūt uzturēšanās atļauju. Lai varētu tur dzīvot gadu, Sandrai bija jāuzrāda visi savi izglītības dokumenti, sākot no pamatskolas beigšanas. Likās, pensionārei to nekad dzīvē […]

Gribas, lai mirklis apstājas un šo skaistumu redz arī citi

22:44
13.06.2024
147

MĀRA KREICBERGA vārdu zina tie, kas sociālajos medijos seko sižetiem par savvaļas dzīvnieku ikdienu. Viņa uzņemtās fotogrāfijas un video sižeti saista un iejūsmina daudzus. Tajos skatītājs tiek ievests tik dziļi meža iemītnieku ikdienā, ka ir sajūta – esi dzīvniekam līdzās.Arī M.Kreicberga profesija ir saistīta ar dabu – viņš ir biškopis un kopā ar ģimeni dzīvo […]

Darbs tepat pie mājas

07:10
13.06.2024
97

Valija Odziņa dārziņā pie mājas pārstaigā vagas. Nezāles izravētas, bet mieru nedod kartupeļu lielākais ienaidnieks Kolorado vaboles. “Tās jānolasa, bet vairāk bail, ka kailgliemezis neparādās,” stāsta Valija un atklāj, ka vēlu vakarā gājusi pārbaudīt, vai kāds nav atlīdis. Pēdējā laikā gan Taurenē par tiem nav dzirdēts, bet pirms pāris gadiem daži atrasti. “Kaut ko izaudzēt […]

Tautas balss

Zināšanas, kas vajadzīgas katram

17:05
18.06.2024
9
Lasītāja G raksta:

“Pagājušajā nedēļā Valmierā ikviens varēja uzzināt un arī praktiski pamācīties, kas tieši darāms krīzes situācijās. Aizsardzības ministrija rīkoja dienu “Bruņojies ar zināšanām”, kur speciālisti tikās ar iedzīvotājiem. Tāds pasākums bija pavisam 14 pilsētās Latvijā, bet mūsu valstī taču ir daudz vairāk pilsētu un visās dzīvo cilvēki, visur vajadzīgas šādas zināšanas, īpaši jau šajā situācijā, kurā […]

Svētkus sarīko pati kopiena

23:01
13.06.2024
21
Svētku apmeklētāja raksta:

“Skujenē bija ļoti skaisti pašu pagasta iedzīvotāju rīkoti svētki. Tur varēja baudīt gan koncertus, gan pamieloties ar vietējo gatavotiem gardumiem, gan redzēt daudz ko citu. Lieliski, ka ir uzņēmīgi, rosīgi cilvēki, kas darbojas savā un citu labā,” ar gandarījumu sacīja svētku apmeklētāja.

Prieks par atjaunoto ielu

23:00
13.06.2024
29
Bērzaines iedzīvotāja raksta:

“Braucu Cēsīs pa jauno Bērzaines ielu un priecājos, cik tā skaista! Tiešām gandarījums, ka atrasta nauda un veikta tik vērienīga pārbūve. Tagad sakārtos Emīla Dārziņa ielu, tad vēl vajadzētu sakārtot to Bērzaines ielas atlikušo daļu, kas ved līdz Gaujas ielai, tad šī apkaime būtu vienkārši fantastiska. Bet laikam jau jāsaprot, ka visu tūlīt nevar gribēt,” […]

Kas par maksu, kas bez maksas

22:59
13.06.2024
22
Lasītājs J. raksta:

“Lasu un domāju, kā tā, uz Cēsu kauju jubilejas koncertu, kur uzstājas vietējie dejotāji, jāpērk biļete, bet Igaunijas mūziķu koncertu varēs klausīties bez maksas. Vai tā ir mūsu paš­valdības godīga attieksme pret iedzīvotājiem,” neapmierinātību pauda lasītājs J.

Senioriem grūti izstaigāt lielus attālumus

22:58
13.06.2024
36
2
Cēsniece raksta:

“Cēsīs, Palasta un Gaujas iekas krustojumā pie muzeja krātuves, bija soliņš, kur bija ērti mirkli atpūsties, sakārtot pirkumus pēc iznākšanas no “Maxima” veikala un doties kājām mājās. Tagad soliņa vairs nav. Žēl, ka tas noņemts, nepadomājot par vecajiem cilvēkiem, kuriem grūti izstaigāt lielus attālumus, turklāt ar pirkumu maisiņiem rokās. Kopumā pilsētā ir pārāk maz soliņu. […]

Sludinājumi