“Orisāre” svin Jurģus. Muzeju nakts Inešos

“Kur tik mazā, klusā pagastā var būt tāda rosība!” Muzeju naktī, atbraucot uz Inešiem, teica ne viens vien. Arī tuvējo pagastu kaimiņi kautrīgi atklāja, ka te nav bijuši ilgus gadus.

Muzejs ir senu bagātību, vērtību glabātājs, un Muzeju naktī ikviens var pavērt tās durvis, kur ikdienā drīkst ieiet tikai muzejnieki, un ieraudzīt tur glabāto. Muzeju apvienība “Orisāre”, kas apvieno četrus memoriālos muzejus – brāļu Kaudzīšu, E.Dārziņa un J.Sud­rabkalna, K.Skalbes un A. Austriņa – vakarā vēra durvis jaunajā mājvietā. Daudzi šajā brīdī gribēja būt klāt. Celts kā Vecpiebalgas pagastnams, laiku maiņās te bijuši gan dzīvokļi, gan kopsaimniecības kantoris, gan skola, bet pēdējos gados gaidījis īsto saimnieku. Bija vērts – atzīst gan inesieši, gan muzejnieki. “Orisāres” krājumā ir ap 20 tūkstoši vienību. Līdz šim viss glabājās šau­rās telpās, arī muzejnieki strādāja saspiesti. Tagad “Orisārei” nodots bijušās skolas otrais stāvs.
Svinīgi uzrunājot sanākušos, apvienības vadītāja Līva Gru­dule nolasīja “Mērnieku laiku” Pāvula runu ar lūgšanām, lai dod valdīšanai tādu prātu, ka “Orisārei” ar visiem tiem muzejiem, kas nu tai ir piešķirti, dāvātu “zāģi, kas pats uz priekšu iet, lai ar fuksīti nav malka jāgādā; tādu traktorīti, uz kura muzeja meitietis var apsēsties un zāli nopļaut, lai nav ar sirpi jāpļauj; tādu kafejas vārāmo, pa kuru vienā galā ieber kalnos audzētas kontrabandas pupiņas un pa otru galu ar švunku kafeja iznāk, ka tie muzejnieki, dienu un nakti raudamies, kādu žurmes malku dabon ieraut. Ja nu vēl ko – tad kādu grasi vairāk, lai par prieku darbošanos, ka tie muzejnieki varētu līdz kādai siltai jūrai uz pāris dienām aizšauties, ne tik daudz uz peldošanos, cik svešzemju muzejus pabaudīt. Gan otrēji muzeji – Cēsu muzejs un “Kalāči”- saka un rāda, ka šiem arī vajag, jo arī, kā sacīt jāsaka, esot tādi paši krietni un nabagi, bet tu vari likt valdīšanām, lai tās šujiem dod ko labāku vietā, vislabāk tādu prātu šujiem pēc tām mantām, kas nāk dvēselei par labu”. Vēl Pāvuls valdīšanu aicina piedomāt gan par jumtu caurumiem, ūdens nebūšanām, brūkošiem balkoniem un izšūpotiem pamatiem. Beigās gan viņš piebilst: “Piedod manai vājai sirdej šīs lūgšanas, jo grēcinieki esam mēs visi.”

Visu vakaru muzejnieki rādīja un stāstīja, atklāja sava darba noslēpumus un krājuma bagātības. Liela interese bija par Jūlija Jēgera gleznām. Tās apskatāmas izstāžu telpā. “Viņš 1944.gadā no “Kalna Apte­kām” devās svešumā. Gleznas mākslinieks novēlēja Vecpie­balgas pagastam, bet līdz šim tās nebija apskatāmas,” stāstīja muzejniece Ilona Muižniece un piebilda, ka arī turpmāk te būs izstādes. Varēja piestāt lasītavā, kur, kaut vai pētot savu dzimtas koku vai kādus muzeja krājuma materiālus, ikviens var strādāt.

Neviltota interese apmeklētājiem par neseno muzeja krājuma papildinājumu. Rudenī Vecpiebalgā pienāca paciņa, adresēta Piebalgas muzejam. Tajā tautas tērps un klāt vēstule, kurā rakstīts – manas mammas Almas Ventere tautastērps. Tas vilkts 1947.gadā Eslin­genas Dziesmu svētkos. “Alma Ventere, dzimusi Bēr­ziņa, Vec­piebalgas “Ģibuļos”. Studējusi astronomiju, viņas vārds atrodams universitātes astronomijas izdevumos. Emig­rē­jusi, dzīvojusi Amerikā. Sūtījumā bija arī lellīte,” atklāja “Ori­sāres” krājuma glabātāja Daiga Šatrovska un piebilda, ka stāstam ir turpinājums, kas nebeidzas.

Viņa arī rādīja Pie­balgas kora fotogrāfiju 30.gada Dziesmu svētkos. Tikai vienai koristei galvā piebaldzietes vainadziņš un piesprausta sakta, kas 30.gados bija modē. Par to var padomāt, jo piebaldzēni gan stipri turējuši tradīcijas, gan bijuši atvērti jaunajam.

Jaukajā vakarā Ella Frīdvalde – Andersone ikvienu aicināja ekskursijā pa muižas parku. Ap simts interesentiem devās vakara pastaigā, kur ik uz soļa dzirdēja kādu stāstu no aizgājušajiem laikiem. Retais neizmantoja izdevību ieskatīties Piebalgas novada vēstures muzejā, kas iekārtots bijušajā vīna pagrabā. Te Piebalgas vēsture cauri gadsimtiem stāstos, materiālos, par to, kā piebaldzēni dzīvoja, liecina dažādi priekšmeti, fotogrāfijas. “Mums Vecpiebalgas pagasta “Vecvientieši” ir senču īpašums. Tur bijušas kolhoza mehāniskās darbnīcas, frēzējot zemi, traktoru detaļas ir ik uz soļa. Gribas kaut ko vairāk uzzināt par kolhoza laikiem,” pastāstīja Everita un Jēkabs Putniņi un piebilda, ka ikdienā dzīvo Salaspilī, bet brīvdienās un vasarās ir Piebalgā. “Gribas vairāk zināt par Piebalgu,” bilda Jēkabs.

“Daudzus interesē nesenie laiki – gan tie, kurus paši piedzīvojuši, gan vecākā paaudze. Ne reizi vien, skatot ekspozīciju, bija dzirdams sakām: “Man to vecāmamma stāstīja!” vai priecīgs izsauciens: “Reku, bildē mans tēvs! Un te es mazs!”,” iespaidos dalījās E.Frīdvalde – Andersone un uzsvēra, ka piebaldzēnus visos laikos ir interesējušas un bijušas svarīgas viņu saknes.

Elīza Katlapa un Jānis Ruicēns atzina, ka grūti iedomāties, kur vēl varētu pavadīt tik jauku vakaru. “Esmu inesiete, dzīvoju Madonā, regulāri braucu pie vecākiem, inesieši prot sagādāt svētkus,” teica Elīza.
Vecpiebalgas muižas teritorijā ikviens varēja pavadīt ilgas stundas. Te vakara krēslā satikās vēsture un šodiena. Jauniešu centrā “Balgas strops” piedāvāja izspēlēt Sanda Mūrnieka zīmēto spēli un iepazīt Piebalgu. Jaunieši arī cepa un cienāja ar pankūkām. Keramiķe Līga Mergina melnās keramikas podos ugunskurā vārīja gardum gardu grūbu putru, līdz pēdējam apmeklētājam maltīti gādāja arī kafejnīca “Pils”, bet “Apimi” aizveda bišu produktu un veselības pasaulē, Piebalgas porcelāna fabrika rādīja smalkus darinājumus, bet Sveču mājas meistares – sveču liesmu spēles.

“Cilvēku plūsma nerima līdz vēlai tumsai,” nākamajā dienā atzina muzejniece Lauma Balode. Tika reģistrēti 328 “Orisāres” apmeklētāji, bet ne jau katrs pierakstījās. Apmeklētāji bija ne tikai no Cēsu novada, arī Rīgas, Siguldas, Līgatnes, Madonas un citām vietām. “Daudz bija jaunpiebaldzēnu. Viena priekuliešu kompānija atbrauca ar četrām mašīnām,” atklāj L.Balode.

Vecpiebalgas muiža Inešos, parks ir jauka vieta, kur piestāt. Darbīgie un radošie uzņēmēji ir sākuši jaudīgu vasaru, tāpat kā jaunie – muižai piederīgie – “Orisāre”. Drīz pie tās sliekšņa smaržos eņģeļtaures, garām paiet nevarēs.