Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Banknotes un monētas stāsta par laikmetiem un pasauli

Kristiāna Daniela Martinova
07:39
07.05.2024
237
Naudas Kolekcionârs(2) Copy

FOTO: Kristiāna Daniela Martinova

Jaunībā iesākta numismātikas kolekcija ir izveidojusies par lepnumu un vērtīgu dzīves daļu kādam Cēsu novada iedzīvotājam. Naudas kolekcionāri parasti neatklāj savu vārdu, viņu aizraušanās var vilināt noziedzīgus prātus. Tāpēc arī šoreiz stāsts par šo vaļasprieku paliek anonīms.

Ceļu kolekcionēšanā numismāts sācis kā mazs zēns, septiņu gadu vecumā. “Viss sākās ar to, ka palīdzēju kaimiņienei,” atceras kolekcionārs, “katru reizi, kad veicu kādu darbu, pateicībā saņēmu dažādu valstu monētas.” Kaimiņienes meitas dzīvesbiedrs, pēc profesijas jūrnieks, bija galvenā persona kolekcijas papildināšanā. Jūrnieku darbs veda pāri okeāniem, uz tālām zemēm Āf­rikā, Āzijā un pat Ameriku. No turienes arī nāca monētas, kas nokļuva jaunā entuziasta rokās. Un ar smaidu viņš atceras, kā kolekciju papildināja vecmāmiņa. Pamanījusi mazdēla aizraušanos, iedevusi zēnam sudraba piecu latu monētu.  “Tas man lika aizdo­­māties par kolekciju papildināšanu, bet kā zēns tomēr pieclatnieku vēl nenovērtēju, jo tā taču nebija ārvalstu nauda, ” viņš stāsta.

Kolekcijas attīstība turpinājās, no monētu glabāšanas maisiņos un burciņās zēns pārgāja uz rūpīgu to izkārtošanu albumā. “Iz­veidoju pirmo albumu monētām,    tas man atvēra jaunas iespējas,” saka kolekcionārs. Aiz­vien vairāk iedziļinoties aizraujošajā numismātikas pasaulē, viņš savā krājumā sāka iekļaut banknotes. “Tā bija jauna pieredze, pavisam cita veida aizraušanās,” piebilst cēsnieks.

Pakāpeniski interese un izpratne par to, kā veidot naudas kolekciju, palielinājās. “Viss kļuva nopietnāk, kad sāku meklēt un krāt Krievijas rubļus un kapeikas atbilstoši izdošanas gadam jau no deviņpadsmitā gadsimta sākuma,” atklāj kolekcionārs, atsaucoties uz vienu no saviem pirmajiem lielajiem sasniegumiem. “Tagad man ir trīs albumi: viens cariskās Krievijas laika, otrs Padomju Savienības, trešais mūsdienu Krievijas naudas nomināli.”

Darba specifika numismātam deva iespēju apceļot gandrīz divsimt pasaules valstu, tas paplašināja iespējas papildināt krājumus. Vienmēr izvēlējies apmaksāt pirkumus skaidrā naudā, tā paplašinot iespēju dabūt kolekcijā trūkstošos nominālus. Paziņas dažās vietās viņu atpazina, un bija zināma aizraušanās, tāpēc paziņas saglabāja vai atrada monētas, kuru vēl trūka.

Dažādās pasaules valstīs iegūtās monētas un banknotes bija jāsistematizē. Tas nav viegli, īpaši grūti bijis sakārtot monētu kolekciju. Tās, paša un citu vestas no dažādām valstīm, parasti vienkārši bērtas burkās. Lai monētas sašķirotu atbilstoši valstu piederībai, sagādājis visu zemju karodziņus, salicis tos uz grīdas un internetā speciālā mājaslapā meklējis informāciju par katru naudas vienību. Tas aizņēmis vairāk nekā gadu. Dažām identitāti nav spējis noteikt līdz šai dienai.   

Pašlaik kolekcijā ir simtu deviņdesmit septiņu valstu monētas, ievietotas gandrīz trīsdesmit albumos, kopumā sasniedzot nepilnus četrus tūkstošus monētu. Ir arī vairāki albumi, kuros sistematizētas dažādu valstu dažādos laika posmos izlaistas banknotes.   

Numismāts atzīst – lai cik lielu summu viņam piedāvātu par kolekciju,  viņš to nepārdotu. Iz­ņēmums būtu situācija, ja būtu apdraudēta tuvinieku vai paša dzīvība. Tā ir augstāka par jebkuru summu.   

“Kad man jautā, kāpēc es neveidoju muzeju vai kāpēc es nekvalificējos kā naudas kolekcionārs, mana atbilde ir vienkārša: “Tad naktīs nevarētu mierīgi gulēt.” Turklāt es plānoju nodot savas kolekcijas bērniem un mazbērniem, iespējams,    viņi vēlēsies to turpināt. Ja nē, tad kolekcijas turpinās pastāvēt kā piemiņa pēc manis. Es piedalos kolekcionāru pasākumos un esmu pieredzējis arī negatīvus notikumus dzīvē, piemēram, no manas kolekcijas izzaga divus albumus un monētas. Tagad esmu reģistrējis katru naudas nominālu savā reģistrā un uzskaitījis visus kolekcijas priekš­metus,” piebilst viņš.

Pēc sešdesmit gadu kolekcionēšanas viņa aizraušanās ir kā dzīvesveids. “Ir neizsakāma priekšrocība atrast un saglabāt tādus vēsturiskus priekšmetus,” saka entuziasts, “katrs ir sava stāsta fragments, kas iemieso laikmetu un valstu kultūru.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
129

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
624
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
146

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
241

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
28
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi