Jaunībā iesākta numismātikas kolekcija ir izveidojusies par lepnumu un vērtīgu dzīves daļu kādam Cēsu novada iedzīvotājam. Naudas kolekcionāri parasti neatklāj savu vārdu, viņu aizraušanās var vilināt noziedzīgus prātus. Tāpēc arī šoreiz stāsts par šo vaļasprieku paliek anonīms.
Ceļu kolekcionēšanā numismāts sācis kā mazs zēns, septiņu gadu vecumā. “Viss sākās ar to, ka palīdzēju kaimiņienei,” atceras kolekcionārs, “katru reizi, kad veicu kādu darbu, pateicībā saņēmu dažādu valstu monētas.” Kaimiņienes meitas dzīvesbiedrs, pēc profesijas jūrnieks, bija galvenā persona kolekcijas papildināšanā. Jūrnieku darbs veda pāri okeāniem, uz tālām zemēm Āfrikā, Āzijā un pat Ameriku. No turienes arī nāca monētas, kas nokļuva jaunā entuziasta rokās. Un ar smaidu viņš atceras, kā kolekciju papildināja vecmāmiņa. Pamanījusi mazdēla aizraušanos, iedevusi zēnam sudraba piecu latu monētu. “Tas man lika aizdomāties par kolekciju papildināšanu, bet kā zēns tomēr pieclatnieku vēl nenovērtēju, jo tā taču nebija ārvalstu nauda, ” viņš stāsta.
Kolekcijas attīstība turpinājās, no monētu glabāšanas maisiņos un burciņās zēns pārgāja uz rūpīgu to izkārtošanu albumā. “Izveidoju pirmo albumu monētām, tas man atvēra jaunas iespējas,” saka kolekcionārs. Aizvien vairāk iedziļinoties aizraujošajā numismātikas pasaulē, viņš savā krājumā sāka iekļaut banknotes. “Tā bija jauna pieredze, pavisam cita veida aizraušanās,” piebilst cēsnieks.
Pakāpeniski interese un izpratne par to, kā veidot naudas kolekciju, palielinājās. “Viss kļuva nopietnāk, kad sāku meklēt un krāt Krievijas rubļus un kapeikas atbilstoši izdošanas gadam jau no deviņpadsmitā gadsimta sākuma,” atklāj kolekcionārs, atsaucoties uz vienu no saviem pirmajiem lielajiem sasniegumiem. “Tagad man ir trīs albumi: viens cariskās Krievijas laika, otrs Padomju Savienības, trešais mūsdienu Krievijas naudas nomināli.”
Darba specifika numismātam deva iespēju apceļot gandrīz divsimt pasaules valstu, tas paplašināja iespējas papildināt krājumus. Vienmēr izvēlējies apmaksāt pirkumus skaidrā naudā, tā paplašinot iespēju dabūt kolekcijā trūkstošos nominālus. Paziņas dažās vietās viņu atpazina, un bija zināma aizraušanās, tāpēc paziņas saglabāja vai atrada monētas, kuru vēl trūka.
Dažādās pasaules valstīs iegūtās monētas un banknotes bija jāsistematizē. Tas nav viegli, īpaši grūti bijis sakārtot monētu kolekciju. Tās, paša un citu vestas no dažādām valstīm, parasti vienkārši bērtas burkās. Lai monētas sašķirotu atbilstoši valstu piederībai, sagādājis visu zemju karodziņus, salicis tos uz grīdas un internetā speciālā mājaslapā meklējis informāciju par katru naudas vienību. Tas aizņēmis vairāk nekā gadu. Dažām identitāti nav spējis noteikt līdz šai dienai.
Pašlaik kolekcijā ir simtu deviņdesmit septiņu valstu monētas, ievietotas gandrīz trīsdesmit albumos, kopumā sasniedzot nepilnus četrus tūkstošus monētu. Ir arī vairāki albumi, kuros sistematizētas dažādu valstu dažādos laika posmos izlaistas banknotes.
Numismāts atzīst – lai cik lielu summu viņam piedāvātu par kolekciju, viņš to nepārdotu. Izņēmums būtu situācija, ja būtu apdraudēta tuvinieku vai paša dzīvība. Tā ir augstāka par jebkuru summu.
“Kad man jautā, kāpēc es neveidoju muzeju vai kāpēc es nekvalificējos kā naudas kolekcionārs, mana atbilde ir vienkārša: “Tad naktīs nevarētu mierīgi gulēt.” Turklāt es plānoju nodot savas kolekcijas bērniem un mazbērniem, iespējams, viņi vēlēsies to turpināt. Ja nē, tad kolekcijas turpinās pastāvēt kā piemiņa pēc manis. Es piedalos kolekcionāru pasākumos un esmu pieredzējis arī negatīvus notikumus dzīvē, piemēram, no manas kolekcijas izzaga divus albumus un monētas. Tagad esmu reģistrējis katru naudas nominālu savā reģistrā un uzskaitījis visus kolekcijas priekšmetus,” piebilst viņš.
Pēc sešdesmit gadu kolekcionēšanas viņa aizraušanās ir kā dzīvesveids. “Ir neizsakāma priekšrocība atrast un saglabāt tādus vēsturiskus priekšmetus,” saka entuziasts, “katrs ir sava stāsta fragments, kas iemieso laikmetu un valstu kultūru.”
Komentāri