Par Piebalgu šodien, rīt un vakar

Piebaldzēnu sarunas Vecpiebalgas kultūras namā kopā sasauca ap pussimts jaunpiebaldzēnu un vecpiebaldzēnu. Sarunas mērķis gana lietišķs – kā Piebalgas attīstībai izmantot to, ka Piebalga    iekļauta Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā.

Pusotru no triju stundas tikšanās izskanēja atskats Piebalgas vēsturē, tās nozīmīgo lomu 19.gadsimtā, saglabāto kultūrvēstures mantojumu un tā popularizēšanu šodien. Ik runātājs uzsvēra, ka Piebalga ir kas īpašs, tās vērtības jāsaglabā, jānodod nākamajām paaudzēm. Pagriezienu sarunas gaitā kā    Piebalgas ceļu līkumā ar skatu no malas radīja Agneses Cimdiņas racionālās pārdomas. Viņa ir piebaldzēniete,    tēvs – vecpiebaldzēns, māte jaunpiebaldzēniete, Agnese dzīvo un strādā Rīgā.   

“Vai šodien Piebalgā notiek kas tāds, kam mēs veidotu muzejus nākamajai paaudzei?    Ja nav, tad kāpēc? Piebaldzēni romantizē un idealizē pagātni. Arī es ar to lepojos. Bet vai un kāpēc šodien ir tāda vide, kāda ir, un vai es varu tajā    izpausties un būt,” teica A.Cimdiņa. Viņa atgādināja, ka kultūra nav muzejs. Kultūra ir dzīvs cilvēks, kultūra ir dzīvā dzīve, tas, ko darām, kā veidojam attiecības, vidi, kurā dzīvojam. “Tas ir būtisks aspekts. Jādomā, kā kultūrtelpu padarīt taustāmu, jo tā ir cilvēks. Bez viņa nebūs ne kultūras, ne telpas. Kāda šodien ir dzīve, kuru dzīvojam Piebalgā, kādu to veidojam. No augšas neviens to nenodefinēs un arī nepateiks vērtības,” sacīja piebaldzēniete un piebilda, ka, lasot par    Piebalgas kultūrtelpu, piesaista abstrakti formulējumi, piemēram, vērtību attīstība un ilgtspēja. “Kas tas ir? Neko neizsaka. Kā to tulkojam? Manuprāt, tas nozīmē dzīvot jēgpilni. Jārunā ar vārdiem, kurus katrs saprotam. Vai īpašās jostas aušana un maizes cepšana Piebalgā nodrošina dzīvojamu dzīvi? Ja tā nav, atgriežamies pie cilvēka kā kultūrvides būtiskākās sastāvdaļas. Kas pievelk , kas veido Piebalgu, padara to atpazīstamu? Esam tādā kā burbulī, un to veido katra pieredze. Kas ir mana Piebalga? Vecvecāki, vecāki, vasaras ar siena talkām, garie galdi un dziedāšana. Bet tas ir mainījies tāpat kā viss apkārt. Ļoti vēlos te būt, bet tajā pašā laikā, kas man ļautu te dzīvot, lai nebūtu jābrauc uz Rīgu pelnīt naudu? Tie ir jautājumi, uz kuriem jāatbild. Kāda šodien ir Piebalga? Paskatīties, kas Piebalgu dara vērtīgu tiem, kuri te ienāk. Kāpēc tā viņiem interesanta?” domāt mudināja A.Cimdiņa un uzsvēra, ka ir jārunā konstruktīvi, kā izmantot katra piebaldzēna potenciālu. Piederība rodas tad, kad cilvēkos ieklausās un liek lietā viņu teikto. No malas vai augšas neviens nepateiks, ko un kā darīt. “Ir jāpauž idejas,” atgādināja piebaldzēniete.     

Vecpiebaldzēns Kārlis Apa­lups rosināja padomāt, kas jaunieti var iedvesmot, uzzinot, ka kāds ir no Piebalgas.    “Zinām Kau­dzītes, Skalbi, arī ienācējus Pumpuru, Kronvaldu saistām ar Piebalgu.    Kas viņus tajā laikā piesaistīja Piebalgai? Saimnie­ciskā rosība. Un tā veicināja attīstību,” sacīja K.Apalups un atgādināja, ka ikvienam cilvēkam svarīga     labklājība. “Arī šodien jāsaprot, ka jābūt gribasspēkam, lai darītu. Piebalgā jārada iespējas, ka te var atbraukt ne tikai vasarā, bet dzīvot visu gadu,” uzsvēra vecpiebaldzēns un pauda pārliecību, ka kultūra ir plašs jēdziens un nedrīkst aizmirst, ka tirdzniecībā,    lauksaimniecībā un ikvienā citā nozarē ir sava kultūra. Tā nav mazsvarīga, jo ir daļa no kultūrtelpas. K.Apalups rosināja, ka piebaldzēniem ir jāveido uzņēmēju kopiena. Tā iesaistītos, atbalstītu dažādas aktivitātes.

Jaunpiebaldzēns Gundars Dolmanis atgādināja, ka nedrīkst aizmirst par Piebalgas dabu, tās ainavām, par saimniekošanu laukos, lai saglabātu dabas vērtības, kas šodien vēl ir.    “Dabas un kultūras intereses nav kaut kas atsevišķs,” sacīja G.Dolmanis, bet jaunpiebaldzēniete Vita Žīgure piebilda: “Runājot par Piebalgu, aizmirstam lepoties ar dabu, Gauju. Vai Piebalgas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana, nodošana nākamajām paaudzēm    un uzņēmējdarbības attīstība ir savienojama?” Sarunas dalībnieki uzsvēra, ka tūrisms ir nozare, kurai Piebalgā ir lielas iespējas. Īpaši dabas tūrismam pievērsta maza vērība.

Piebalgas kultūrtelpas statuss ir gan iespēja, gan reizē arī pienākumi. Kultūrvēstures mantojumam kā saglabājamai un tālāk nododamai vērtībai jādzīvo šodien, jāveicina attīstība.

Jaunpiebaldzēns Laimis Šāvējs dalījās pārdomās: “Vai mēs to spēsim? Kā būs ar gribasspēku? Kā    par vēsturisko Piebalgas tēlu ieinteresēt mūsdienu 20, 30 gadnieku, veidot izpratni, dot zināšanas un radīt vēlmi pārņemt stafeti.    Jāatloka piedurknes un jāiet uz priekšu! Darba ir daudz.”Viņš arī atgādināja, ka par daudz ko atbildīga ir pašvaldība, svarīgs ir finansējums.

Visi sarunas dalībnieki bija vienisprātis, ka ir jādibina biedrība, kuras uzdevums būs Piebalgas kultūrtelpas attīstība, popularizēšana. Biedrība var gan piesaistīt pašvaldības finansējumu, gan to iegūt no citiem avotiem. Protams, būtiski ir noformulēt biedrības mērķus. Jaunpiebaldzēns Jānis Jonāss izskaidroja, kā dibināt biedrību, un uzsvēra, ka nevajag meklēt pretrunas. To nav arī starp ekonomikas attīstību un kultūras mantojuma saglabāšanu.

Piebaldzēnu sarunas parādīja, ka gan Jaunpiebalgā, gan Vec­piebalgā ir aktīvi cilvēki, kuri grib un ir gatavi dot savai Piebalgai. Dot šodien, domājot par rītdienu, lepojoties par to, ko atstājuši viņu senči un dižgari.
    Skaidrs, būs nākamās sarunas, jau konkrētākas. Vēl būtiski, kas veidos biedrību – piebaldzēni vai apvienību pārvaldes, vai pašvaldība imitēs, ka to vēlas piebaldzēni, kaut piebaldzēni paši ir gatavi to darīt. Tas palika nesaprotams    pēc sarunu vadītāja Indriķa Putniņa bilstā, ka apvienību pārvalžu vadītājas būs koordinatores idejām. Nākamās tikšanās rādīs.