Pārdomas par laiku, kurā dzīvojam, un notikumiem, lietām, kas ietekmē to, kā jūtamies, ko domājam, kā uz to visu reaģējam, tāds ir pamatvēstījums gleznotāja Kaspara Zariņa izstādei “Laika sajūtas”, ko sestdien (13.04.) atklāja Cēsu koncertzālē.
“Laika sajūtas” ir piedāvājums iepazīties ar vienu no K.Zariņa radošajām šķautnēm – abstraktajām kompozīcijām, kas līdztekus figurālajai glezniecībai šobrīd saista mākslinieku, vēsta izstādes rīkotāji. Skatāmi sērijas “Prieka gēns” darbi, kuros mākslinieks ļaujas “dažādu niansētu krāsu kombināciju meklējumiem, pārsteidzot sevi pašu ar krāsu salikumu paradoksiem un plūstošu formveidi”.
“Glezniecība ir kā neizsīkstoša aka. Vairāk gleznojot, attīstās prasmes un redze. Šīs zināšanas nav rutīna, nezināt nozīmē sevi apdalīt, bet zināšanās vajag arī iet soli tālāk, turpināt meklēt un atklāt ko citu, varbūt tikai sev. Glezniecības tīrība – es to meklēju. Arī šaubos, jo šaubīties ir normāli. Vēlos saglabāt savu iekšējo būtību, savu kodu.
Skatoties uz debesīm vai ūdens virsmu, arī gleznainu sienu, mēs to varam apbrīnot, bet tā jau ir tā īstā abstrakcija. Abstrakciju gleznot ir daudz grūtāk, jo nevar paslēpties aiz realitātes, jāmāk pārliecināt, pierādīt, ka arī otas triepiens vai traips ir vērtīgs un daudznozīmīgs. Svarīga ir mūsu iekšējās pasaules harmonija. Abstrakcija ir tā, kā mīlēt otru cilvēku bez nosacījumiem,” atklāj Kaspars Zariņš.
Mākslinieks ar lielformāta darbiem – ekspresīviem slīpējumiem uz ar akrila krāsām klāta saplākšņa – pārsteidza 2017. gadā vērienīgajā izstādē “Paralēli”, ko veidoja kopā ar dzīvesbiedri Viju Zariņu. Izstāde bija skatāma izstāžu zālē “Arsenāls”. Darbi tapa mākslinieka ģimenei ļoti grūtā periodā pēc meitas Martas aiziešanas mūžībā, kad sevī bija jāatrod spēks pārvarēt sāpes. Intensīva iegremdēšanās jaunos radošos meklējumos, kas prasīja citādu darba stilu, intuīcijas, emociju un fizisko spēku koncentrāciju, atraisīja domas un sniedza garīgo mierinājumu. Radošie eksperimenti uz saplākšņa vēlāk iedvesmoja arī glezniecību uz audekla, kas skatāma izstādē Cēsīs.
Komentāri