Kā uzcelt ekonomisku ģimenes māju, saglabājot labu sirdsapziņu

Idejas pirmsākumi meklējami nu jau kā desmit gadu tālā pagātnē, kad cēsnieks Krišjānis Kārkls, tobrīd students Aalto universitātē Helsinkos, uzsāka pētniecību savam maģistra darbam, reizē sākot veidot sadarbību ar Baltijas valstu un pašmāju būvniecības materiālu un ēku komponenšu ražotājiem.

Tolaik uzdevums bijis atrast atbildi uz jautājumu: “Kā šodien uzcelt naudas ziņā ekonomisku un energoefektīvu ģimenes māju, kas reizē būtu arī veselīga dzīves telpa tās iemītniekiem?” Krišjānis gan uzreiz min, ka šajā stāstā, kā pēc viņa pētījumiem tapa atbilde uz jautājumu – īsta māja, ir divas daļas – zinātniskā un brīnumu pilnā, cilvēciskā un, tā teikt, pārdabiskā.

Tradicionālā energoefektivitātes celšanas pieeja primāri uzmanību velta ēkas energoefektivitātes rādītājiem, īpatnējai siltumpretestībai, materiālu siltuma vadītspējai, termiskajai pretestībai un tamlīdzīgiem. “Tie visi ir lielumi, kuri cilvēkam bez speciālām zināšanām var būt sveši, sākt tajos orientēties nemaz nav viegli, jo runa ir par siltumfiziku. Šajā pieejā galvenais uzdevums, runājot par energoefektīvu māju, ir sasniegt zināmus siltumtehniskos rādītājus. Savukārt tos var sasniegt ar pietiekama daudzuma siltumizolējošu materiālu izmantošanu ēkas sienām, jumtam, grīdai un pēc rādītājiem piemērotu logu, durvju izvēli,” skaidro Krišjānis. “Šajā pieejā kā galvenais atskaites punkts dominē koeficienti, sienas un jumta “pīrāga” biezums, bet ne cilvēks, kurš apdzīvos jaunās telpas. Ar to domāts tas, ka jauno ēku saimnieki un celtnieki lielākoties maz domā, kāda ir šo materiālu ietekme uz cilvēku. Piemēram, var jau uzcelt ļoti energoefektīvu māju, bet tajā izmantoto materiālu dēļ nams “indē” dzīvotājus. Ko jūs teiktu par tādu māju? Vajadzētu saprast, ka ēkā izmantotie materiāli vismaz daļēji veido tās iekštelpu klimatu un gaisā rodas daudz ķīmisku savienojumu, kurus ieelpojam. Vai esat karstā vasaras dienā iegājuši ēkā, kas no ārpuses ir ļoti estētiska un glīta, taču telpās esat sajutuši kodīgu krāsu, līmju un laku smaku? Piemēram, plaši izmantotie OSB satur daudz formaldehīdu un līmi, kas, ja izmantoti telpās, aizgaro un piedalās telpu gaisa veidošanā.”

Krišjānis teic, ka viņa pētnieciskajā darbā atklāts šodienas būvniecības paradokss, proti, būvniecība kļuvusi dārgāka, taču reizē arī ķīmiskāka, jo vairums jauno materiālu ir ķīmiski ļoti piesātināti, proti, stabilizēti pret dažādiem ārējiem apstākļiem: mitrumu, karstumu, UV stariem un tamlīdzīgi. “Ļoti svarīgi ir norobežot cilvēku no šo ķīmisko savienojumu iedarbības, bet tas bieži vien netiek apsvērts. Jāsaprot, ka visi šie savienojumi, it sevišķi, ja palielinās mitrums un paaugstinās temperatūra, telpā rada savus izgarojumus, tātad iemītnieki tos arī ieelpo. Un tie izraisa dažādas veselības problēmas,” teic jaunais speciālists.

Viņš skaidro, ka teorijā šie savienojumi pazīstami kā VOC (Volatile organic compounds), kas, protams, arī ir krāsu, laku un dažādu līmju sastāvā. “Par to der padomāt, izvēloties apdares materiālu, piemēram, koka virsmām,” atgādina Krišjānis. “Uz koka virsmas, kas pārklāta ar lineļļu, neveidosies norobežojoša kārtiņa, materiāls ar savu masu piedalīsies ēkas mikroklimata veidošanā, proti, reaģējot uz telpā pieaugošu mitruma līmeni, to uzņemot vai vajadzīgajā brīdī atkal atdodot telpā. Tā dabīgie materiāli piedalās ēkas mikroklimata veidošanā un rada tā saukto “bufera zonu”, kas palīdz izlīdzsvarot telpā esošo mitruma līmeni.”

Būvējot ekonomisko, energo­efektīvo un reizē ekoloģisko māju, izmanto māla un kaļķa apmetumu, masīvkoku, kas apstrādāts ar lineļļu, arī kokšķiedru plāksnes, kas nesatur līmes, bet gan dabīgo lignīnu. Šādas plāksnes Igaunijā ražo kokšķiedru ražotājs. Ārsienu siltinājumam lieto kaņepju pakulas un pārsegumam spaļus, logu drīvēšanai lina pakulas. “Šādi materiāli rada ēkas mikro­klimata pašregulējošu mehānismu un neatstāj kaitīgu ietekmi uz telpu gaisa kvalitāti. Vēdināšana notiek vienkārši, atverot logus. Protams virtuvē virs plīts, kā arī tualetē un vannasistabā ir ierīkota piespiedu mitrā gaisa savākšana. Ēka, kuras telpu klimata veidošanā piedalās visi tajā esošie materiāli, karstās vasaras dienās nepārkarst, nav nepieciešams patērēt papildu enerģiju dzesējot, apkures sezonā kurināmā patēriņš ir samērīgs. 123 m² platības var apkurināt vidēji ar sešiem līdz astoņiem kubikmetriem malkas, ieskaitot siltā ūdens sagatavošanu.

Prototipa ēkas būvēšanā iesaistījās arī vairākas Latvijas firmas, vai nu ziedojot, vai arī īpaši panākot pretī ar produkta pieejamību. “Starp atbalstītājiem vēlamies minēt “Dakstiņu ražotāju”, ķieģeļu ražotāju “Lode”, pasīvo ēku logo ražotāju “i2”, “Arbo Windows” un ekoloģisko materiālu tirgotāju “Ekomateriāli”,” turpina Krišjānis.

Jautāts, kāda ir stāsta brīnumainā daļa, Krišjānis to nepārprotami saista ar Dieva palīdzību un svētību. Pirmkārt, finansiāls starta kapitāls nāca laikā, kad Krišjānis bija sakārtojis savas attiecības Dieva priekšā un nodibinājis ģimeni. “Atklāti sakot, viss celtniecības process ir bijis viens liels brīnums. Ja kāds nevēlas ticēt, tad ko jūs teiktu par tādām lietām kā vienreizējs finansējums, kas iespējams vien reizi 101 gadā un ir pieejams tieši īstajā brīdī? Ko teiktu par uzdāvinātu jumta segumu vai meistaru komandu no Kurzemes, kura atbrauc un piecas nedēļas ir ar mieru strādāt, lai palīdzētu uzcelt karkasu? Ko jūs teiktu par vienu cilvēku no Somijas, kurš atbrauc uz nedēļu palīgā, bet jau vēlāk, kad atgriezies mājās, Dievs sapnī liek saprast, ka jābrauc vēl otru reizi, jo taču netika uzslietas spāres? Viņš ņem atvaļinājumu un brauc, lai spāres būtu uzslietas. Un vēl un vēl, un vēl…Vai tikai sagadīšanās? Vai tiešām?” uz pārdomām vedina Krišjānis.

Kad sākās darbi pie mājas celt­niecības, kas ilga trīs gadus, Krišjāņa un sievas Baibas ģimenē auga viņu pirmais dēliņš Marts Jēkabs, kuram tobrīd bija trīs gadiņi. Kopā pavadītais laiks pie būvniecības mazajam puikam un tētim devis neatsveramu skolu dažādu kopīgu darbu apgūšanā.