Neaizmirst, zināt un saprast

25.martā, daudzviet Latvijā notika skaudrās 25.marta gadskārtas atceres pasākumi.

To, kuri piedzīvoja padomju represijas, kad vairāk nekā 40 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju izrāva no mājām un aizveda izsūtījumā, ar katru gadu paliek mazāk. Bet viņu atmiņas pierakstītas, tās vecāki stāsta bērniem, skolās atgādina vēstures stundās.

Skujenes pamatskolas audzēkņiem jau iepriekšējās dienās stundās pedagogi stāstīja par izsūtīšanām, skaidroja baisos notikumos. Vakar tika uzklausītas skujenietes Annas Konovalovas atmiņas. Viņai bija 14 gadi, kad Kosas skolā meiteni pasauca skolotāja un sacīja: “Tev jābrauc!” Stacijā Anna satika vecākus. “Kāds bija ceļš svešumā, dzīve izsūtījumā, redzētais, pārdzīvotais – tas skolēnu uzrunāja, valdīja klusums, ikviens ieklausījās,” stāsta skolotāja Valda Mi­ķelsone un uzsver, ka šodien ir grūti iedomāties, kas ir bads, blakus nāve, neziņa, kas ar tevi notiks.

Pēc pasākuma skolēni brauca uz deportēto piemiņas vietu pie Amatas stacijas.    “Brau­cām pa to pašu ceļu, pa kuru ģimenes 50 zirga ragavās veda uz staciju. Sadzina vairāk nekā 60 vagonos, un vairāk nekā 1300 cilvēkus aizveda svešumā. Par to runājām, sēžot ērtā autobusā,” pastāsta skolotāja. Bērni nolika svecītes un pūpolus, klusumā lasīja uzrakstus uz stabiņiem. “Esmu dzirdējusi jautājam: “Vai bērniem šie stāsti nav par smagiem?” Taču tā ir mūsu tautas vēsture. Un šodien kaimiņos bērni piedzīvo tādas pašas šausmas, viņus atņem ģimenēm, aizved svešumā,” saka V.Miķelsone. Skujenes skolēni pabija arī Amatas pagastā, Melānijas Vanagas muzejā, pie pieminekļa nolika ziedus un svecītes, apskatīja zemnīcu.

Arī Amatas pamatskolai tā bija īpaša diena. Tie, kuri vēlējās, brauca uz M.Vanagas muzeju, piedalījās atceres pasākumā. Muzeja vadītāja Ingrīda Lāce atgādina, ka ne jau represēto dēļ    tiekamies piemiņas vietās,    bet tautas apziņas veidošanai.    “Aizvien vairāk piemiņas vietās pulcējas jauni cilvēki, lai nevis pieminētu, bet mācītos. Lai represēto atmiņas kļūst par jaunās paaudzes zināšanām,” uzsver I.Lāce un piebilst, ka deportācijas turpinās arī šodien. Tas pats kaimiņš, kas svešumā aizveda tūkstošus no Latvijas, no Ukrainas deportējis vairāk nekā 20 tūkstošus bērnu.

Pagājušonedēļ stundās tika runāts par deportācijām. “Runājām par to, kādas vērtības bija bērniem, kurus 25.martā izsūtīja, un kas šodien ir svarīgs, kā nepazaudēt cilvēcīgumu, kā to spēja izsūtītie, kā to spēj saglabāt ukraiņi. Katram, arī reizēm dauzonīgam tīnim ir interese saprast, kā nepiedzīvot to, kas notika pirms 75 gadiem,” pastāsta    vēstures skolotāja Aija Pundure un piebilst, ka skolēni sākuši pētīt ziņas par cilvēkiem, ko izveda no Ieriķiem. Par amatatiešiem, drabesiešiem ir zināms, ieriķiešiem ne.    Ralfs Vīksna pastāsta, ka par deportācijām uzzinājis skolā, Jānim Ābotam vecāki stāstījuši, ko viņiem stāstījuši vecāki, Kristians Magone par tautas vēstures melno dienu uzzinājis no vecvecākiem un vecākiem.

Kopā ar jauno paaudzi arī Evalds Baumanis, viņa dēls Guntis, kurš dzimis izsūtījumā, un meita Dace.      “Toreiz nedomāju, ka šodien te būšu. Man bija 21 gads, paņēma darbā mežā un aizveda uz staciju. Togad bija silta diena, kusa sniegs, ceļi bija dubļos, sniega putrā. 1957.gada novembrī atgriezos,” pastāsta amatietis, bet Dace piebilst, ka tēva dzīvesstāsts ir sarežģīts un grūts, kartē nevar izbraukt līdzi, kur bijis, ko piedzīvojis.   

Amatas apvienības pārvaldes vadītāja Elita Eglīte atgādina, ka      pasākumā pirms diviem gadiem pie šī akmens stāvēja kāda ukraiņu sieviete un stāstīja par piedzīvoto Krievijas iebrukumā viņas zemē. “Tobrīd šķita, ka tas jau nebūs ilgi, bet karš turpinās. Un deportācijas kā Latvijā pirms 75 gadiem. Toreiz izsūtīja cilvēkus, kuri prata kopt zemi, to mīlēja, kuri sapņoja par laimīgu dzīvi, bērnu nākotni. Vēsturiskā atmiņa    jātur dzīva, lai saprastu, kas    šodien notiek pasaulē, kāda ir katra mūsu loma un    Latvijas vieta pasaulē. Jaunā paaudze veido tautas vēsturisko atmiņu un to uztur,” uzsver E.Eglīte.