Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Kopā ar ģimeni atgriezties bērnības mājās

Anna Kola
00:02
09.03.2024
438

Sasaiste. Anete Ķuze Kvēpenē rod saskaņu ar dabu un dzīvniekiem.

“Ar ģimeni dzīvojam Kvēpenē. Mūs uz palikšanu šeit atveda kovida pandēmijas laiks. Līdz tam dzīvojām Rīgā, “Kvēpenes” bija mūsu brīvdienu māja. Es gan šeit esmu pavadījusi visu bērnību, dzīvojām no 1989.gada līdz maniem pusaudža gadiem,” pastāsta Anete Ķuze.

Vēlāk sekoja uzņēmējdarbības vadības studijas Rīgā augst­skolā “Turība”, pēc tam arī darbs – kādu laiku kopā ar mammu Anitru Toomu darbojusies žurnālā “Vides Vēstis”. “Tad iepazinos ar Edgaru, izveidojām ģimeni. Vīrs ir caurcaurēm rīdzinieks, un tā nu Rīgā arī paliku krietni ilgu laiku. Nu loks noslēdzies – esmu atgriezusies savā bērnības vietā, bet nu jau ar ģimeni.”

Dzīvot meža ielokā nav lēti

Anete stāsta, ka šī ir ceturtā ziema, kad pastāvīgi dzīvo “Kvēpenēs”. Meitai ir 10 gadi, dēlam 12, abi mācās Cēsu Jaunajā skolā. Katru rītu ved bērnus uz skolu Cēsīs, pēc stundām mājup. “Tas ir tāds diezgan spraigs ritms, braucienā uz vienu pusi paiet aptuveni pusstunda. Tas gan atkarīgs no ceļa, aptuveni piecus kilometrus ir jāmēro pa tādu kārtīgu meža ceļu. Tie, kas te viesojušies, noteikti zina, par ko runāju. Tomēr Cēsu centrs nav tālu, pat mazliet mazāk par desmit kilometriem,” teic Anete.

Jautāta, kā ir braukt ik rītu ziemā, kad reizumis ir pamatīgs putenis vai atkala, Anete atzīst, ka jāuzteic pašvaldības darbs. “Pašvaldība ļoti kopj šos ceļus, jūtamies ļoti aprūpēti – ceļi gandrīz vienmēr ir izbraucami. Vissarežģītāk, kad sākas atkusnis, tad ledū veidojas dziļas peļķes asām malām. Dzīvot mežā noteikti nav lēti, automašīnu regulāri labojam. Auto jābūt arī relatīvi visurejošai, jārēķinās, ka ar to vajadzēs braukt arī sarežģītos ceļa apstākļos.”

Divi zirgi un suns. Bez tiem neiztikt

Kā lielu ieguvumu Anete vērtē iespēju turēt mājdzīvniekus. “Nu mums ģimenē ir arī sniega suns, vārdā Rūsiņš, Aļaskas malamuts, ar viņu kopā mani daudzi noteikti ir redzējuši Cēsīs, ejot pastaigāties vai dzerot kafiju “Melnajā Gulbī”,” turpina Anete. Viņas bērnībā Kvēpenē bijis zirgs, un krietns laiks aizvadīts arī Kleistu jāšanas skolā. “Turp mani vadāja tētis. Ar jāšanu nodarbojos amatieru līmenī, veicās diezgan labi. Biju ļoti iedziļinājusies zirgu tēmā, lasīju, mācījos. Tomēr laikā, kad gaidīju pirmo bērniņu, ārsti neļāva vairs jāt, tas grūtniecei esot gana bīstami.” Tad aizraušanās ar zirgiem palikusi otrajā plānā. Pēc gadiem desmit atnākusi sajūta, ka ir pienācis laiks atkal ņemt zirgu – ir piemērotas mājas, ir mežs, pļava, īstā vieta.

Tagad Ķužu ģimenes pļavās Kvēpenē ganās divi zirgi – Saule un Pērkons. Bet Anete piebilst – nav teikts, ka vienmēr būs tikai divi, kas zina, varbūt pārītim pievienosies vēl kāds! “Abi ir jaunzirgi, pie manis ir nedaudz vairāk par gadu. Tie īru tinkeri, sauc arī par čigānu pajūgu zirgiem. Dzīvnieki ir ar maigu raksturu un iespaidīgu izskatu, tādām kuplām “zeķēm” un garām krēpēm. Dzīve tā iegrozījās, ka jutu – arī bērniem ir interese par zirgiem,” atzīst Anete.

Abi zirgi ir pusaudži, jāt ar tiem nevar, dzīvniekiem vēl jāpieaug, jānostiprinās gan fiziski, gan mentāli. “Vasarā zirgi ganās pie mājas, arī bērni ir turpat – visi esam kopā. Abi ir ļoti pieraduši, ka esam kopā – kāds tos paķemmē, kaut kur lido bumba, viņi nesatrūkstas, jūtas apmierināti, esot kopā tādā vienā laimīgā barā,” stāsta Kvēpenes saimniece un piebilst, ka abi dzīvnieki ir ļoti pieklājīgi, un interesanti, ka dabiskās vajadzības dodas kārtot kaut kur nostāk.

Palīdzēt bērniem izjust dabisko ritumu

Anete algotu darbu nestrādā, bet darbošanās ar zirgiem pašsaprotami attīstījās arī kā piedāvājums citiem, kas gan vairāk ir tāds sirds darbs. Kvēpenē vasarās viņa bērniem rīko nometnes, kuru mērķis ir parādīt, ko nozīmē atbildība par zirgu, kā dzīvnieks jākopj, kas tam vajadzīgs. “Lai bērni sajūt arī to, ka šo majestātisko dzīvnieku nevar piespiest kaut ko darīt, var sarunāt tikai ar pacietību un mīlestību. Mans mērķis nav iepazīstināt bērnus ar to, ko nozīmē zirgu sports, sacensības, bet gan ikdienas dzīve kopā ar šiem graciozajiem dzīvniekiem,” tā Anete.

Savulaik Anete apguvusi jogu, un Kvēpenē šīm nodarbēm viņai ir pat īpašs namiņš. Nometnēs bērniem viņa vada arī vingrošanas nodarbības. Bet ziemā Anete bērniem vada apzinātības pastaigas. “Doma ir tāda, ka samazinām ātrumu – ejam ļoti lēni, nesteidzamies, zirgi pamielojas ar kādām skujiņām. Sarunājamies ļoti maz vai pat nemaz, bērni pēta, vēro apkārtni, mežu, uzņem dabas mieru. Ka tas ir ļoti vajadzīgs, redzams pastaigās. Bērni iet pat daudz lēnāk, nekā biju domājusi. Šādas pastaigas ļoti nomierina, izveidojas cieša saikne ar dabu, elpa kļūst mierīgāka, ķermenis atslābinās pēc pilsētas steigas. Lai gan Cēsis ir mierīga pilsēta, tomēr – dzīve pilsētā ir dzīve pilsētā.”

Būt kaimiņos pilskalnam

Līdztekus citiem darbiem Ķužu ģimene turpina Kvēpenes mājas labiekārtošanu. “Patlaban tiek mainīts jumts. Tie, kas nākuši uz šo pusi, labi zina, ka mūsu mājiņa ir oranža. Plānojam atjaunot fasādi, bet noteikti paliksim pie šīs ierastās krāsas, tā ir tāda kā mūsmāju firmas zīme,” teic Anete.

Viņa arī piebilst, ka Kvēpenes pusi kā vietu atpūtai dabā ir iecienījuši daudzi cēsnieki un citi ekskursanti. Daudzus saista Kvē­penes pilskalns, kas atrodas turpat blakus Kvēpenes mājām. Pilskalns ir publiski pieejama vieta, atrodas uz valsts zemes, taču Anete uzsver, ka dzīve tam līdzās uzliek zināmus pienākumus: “Es esmu tāds kā šīs vietas sargs labā nozīmē. It kā nekas te nav jāsargā, bet skatos, vēroju, redzu. Jūtos atbildīga par vietu, mežu, jo te pagājusi bērnība un mani ar to saista dziļi emocionālas saites.”

Savukārt skaistais Kvēpenes diž­ozols ir ģimenes īpašuma teritorijā, taču cilvēki nereti vēlas tuvāk aplūkot arī to. “Vēlos teikt, ka cilvēkiem, kas te pastaigājas, no mūsu suņa noteikti nav jābaidās, arī viņš jūt enerģiju un nodomu, bet lūgums iemest kādu ziedojumu laimīgākai taciņai zaļajās pastkastēs, naudiņa tiks novirzīta atpūtas soliņa izgatavošanai. Lūgums arī pieskatīt savus četr­kājainos draugus, jo esam zirgiem izveidojuši aplokus, kurus nemaz tik labi nevar saskatīt. Ja nu suns skrien, var gadīties saņemt elektrības impulsu no vadiem, kas ierobežo ganības. Ja kāds vēlas apskatīt, pacienāt zirgus, droši var pieklauvēt pie namdurvīm vai iepriekš rakstīt feisbuka lapā Magic forest horses in Kvepene. Tas ir mans stingrais lūgums un aicinājums,” piebilst Kvēpenes māju saimniece.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
139

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
632
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
246

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi