Cēsu Izstāžu namā atklātā izstāde “Pēteris Rozenbergs laikā un telpā”, dzirdētais uzrunās un sarunās liek aizdomāties, ka mākslinieka un scenogrāfa Pētera Rozenberga (1943–1995) atstātais mantojums nav īsti novērtēts. Tie nav tikai akvareļi, scenogrāfija, tas ir kas daudz vairāk.
Meita Kristīne Rozenberga pastāstīja, ka doma par izstādi dzimusi jau 2019.gadā, bet tikai tagad tai lemts realizēties: “Izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa mani visu laiku mudināja, ka izstādei vajadzētu būt! Viens no iemesliem, ka šogad Pēterim apritētu 80 gadi, un ir gandarījums, ka esam šo paveikuši.
Pētera 28 gadus nav mūsu vidū, arī mana mamma Astrīda tagad ir mūžībā, bet mamma ļoti rūpīgi glabāja Pētera akvareļus un citu veikumu. Mājas bēniņos kastēs bija salikti dekorāciju meti, maketi, kas redzami izstādē.”
Izstāžu nama vadītāja Larisa Kaimiņa, runājot par mākslinieka devumu sabiedrībai, uzsvēra starptautiskā akvarelistu plenēra “Cēsis” izveidošanu 1982.gadā: “Pēteris to paveica kopā ar tā laika muzeja direktoru Ivaru Zukuli un Latvijas Mākslinieku savienības akvarelistu sekcijas vadītāju Romi Bēmu. Tas bija gaidīts notikums, mākslinieki sajutās novērtēti, tā viņiem bija iespēja attīstīties un, mācoties vienam no otra, pieaugt profesionālismā.”
Arī Nata Livonska, bijusī Izstāžu nama vadītāja, atzīmēja plenēra nozīmi pilsētas mākslas dzīvē: “Tas bija skaists un spožs laiks, visa pilsēta dzīvoja uz šī viļņa.”
Vairāki izstādes apmeklētāji atzina, ka būtu svarīgi šo tradīciju atjaunot. Varbūt 2025.gads, kad Cēsis sevi pasludinājusi par kultūras galvaspilsētu, būtu labs iemesls to realizēt?
Novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs atzina, ka šajā brīdī viņam nākas būt it kā diviem cilvēkiem. No vienas puses, kā amatpersonai, no otras, kā radiniekam: “Pēteris bija mans krusttēvs, viņš bija ne tikai lielisks mākslinieks, bet arī sabiedriski aktīvs cilvēks Cēsu mākslas telpā. Lai gan viņš nebija no tiem, kurš gozējas starmešu gaismās, viņam patika būt aizkulisēs, ēnā, bet paveiktais darba apjoms bija ļoti liels.”
Mākslinieks Ritums Ivanovs atcerējās satikšanos ar Pēteri Rozenbergu, tieši viņš devis mājienu par iespēju turpināt izglītošanos mākslas jomā Rīgā, Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā, pēc tam Mākslas akadēmijā: “Pēteris zināja, kā strādāt ar bērniem, kā viņus pamudināt. Viņš strādāja ar lielu mīlestību, iedziļinoties, izprotot.”
Arī Kristīne Rozenberga atzīmēja tēva pedagoģisko darbu: “Viņš bija arī mans skolotājs, ļoti stingrs, bet ar lielu mīlestību. Arī es esmu pedagogs, arī stingrs, bet caur mīlestību.”
Cēsu Mākslas skolas direktore Emma Rasa uzsvēra P. Rozenberga ieguldījumu skolas izveidē: “Viņš gribēja, lai bērni mācās, lai izprot mākslu. Ar pašvaldību vienojās par Mākslas skolas izveidi, tolaik telpas gan bija tikai Priekuļos. Viņš arī sarunāja skolotājus, kuri varētu pasniegt, bet pats patiesībā skolā nevienu dienu nav strādājis. Kad šogad skolai apritēja 35 gadi, likās, ka kaut kas līdz galam nav paveikts, tāpēc no šī mācību gada Cēsu Mākslas skola dzīvo ar Pētera Rozenberga vārdu. Tagad mūsu skolā ienāk akvarelis, mēs strādājam, lai šī tehnika skolā iedzīvotos un attīstītos.”
Komentāri