Stalbes centrā pie simtgadīgā ozola visu dienu dega ugunskurs. Stalbēnieši piestāja, parunājās, vecāki ar bērniem nesteidzās, uguns liesmas sildīja un raisīja sarunas un atmiņas par to, kas notika pirms 33 gadiem.
Stalbes kultūras namā satikās raiskumieši, straupieši un stalbēnieši, gan tie, kuri bija uz barikādēm, gan viņu bērni un mazbērni. Atmiņas raisījās, cits citu papildināja, un atdzīvojās tā laika notikumi, sajūtas. Stalbēnietis Raimonds Bušs tolaik bija “CATA” šoferis. “Bijām pie Ministru kabineta. Dienas vidū pie mums pienāca ģenerāldirektors Andris Putniņš un aicināja kādus piecus brīvprātīgos, kuri dotos uz Vecmīlgrāvja tiltu, lai mūsu automašīnām nomainītu riepas, kuras iepriekšējā dienā omonieši bija sašāvuši. Mašīnas uz tilta bloķēja iebraukšanu pilsētā. Paņēmām instrumentus un ar Putniņa “Volgu”, kuru vadīja Harijs Rubenis, braucām. Tikām līdz tiltam, pa gabalu redzējām omoniešu tehniku, skrejošus karavīrus, kuri šaudījās ar trasējošām lodēm. Uz tilta dega pasažieru autobuss. Cilvēki bēga. Arī kāda smagā mašīna mēģināja aizbēgt no šāvējiem, taču viņi panāca. Tā mašīna palika smilšu kaudzes galā. Tikt līdz mūsu mašīnām nevarējām, atgriezāmies pie Ministru kabineta. Pēc kāda laika ieradās Putniņš un pastāstīja, kas noticis uz tilta. Viņš un ministrijas pārstāvji devušies noskaidrot situāciju, ievainots bija ministra šoferis Roberts Mūrnieks. Viņš slimnīcā mira. Situācija bija saspringta. Pievakarē saņēmām ziņu, ka omonieši pārvietojas pa pilsētu. Mums mašīnu kravas kastēs bija smiltis, kuras varēja mest ienaidniekiem acīs, ugunsdzēšamie aparāti, dzelzs stieņi,” par 16. janvārī piedzīvoto atmiņās dalījās R.Bušs.
Raiskumietis Auseklis Ķibilds ciemojās pie brāļa Rīgā, kad izskanēja aicinājums pulcēties uz barikādēm. Bija jau ceļā uz autoostu, bet paņēma taksi un aizbrauca uz Zaķusalu. Tur pabija visu nedēļu. “Gaisotne bija uzmundrinoša, orķestri spēlēja, bet nekur jau nepazuda tas, kāpēc te esam. Vienu vakaru izmēģinājām, kā veidot cilvēku ķēdi, ja gadījumā nāks tanki. Sastājāmies ap televīzijas torni un sadevāmies rokās, ne katrs ar abiem blakus stāvošajiem, bet nākamajiem, lai neviens nevar atbrīvoties, bet visi turas kopā,” atmiņās kavējas A.Ķibilds.
Raiskumiete Veneranda Driļevska atceras, kā skolotāji brauca uz barikādēm, kā sievietes smērēja maizītes līdzi došanai. “Kad redzējām, kas notika Viļņā, bija bailes un prātā izsūtīšanas uz Sibīriju. Dēls novembrī bija atnācis no padomju armijas un sācis strādāt milicijā. Atnāca pavēste no kara komisariāta, ka jāierodas pilnā aprīkojumā. Tie bija grūti brīži. Neziņa un bailes,” pastāstīja V.Driļevska.
Straupietis Aleksandrs Čerņavskis kolhozā bija šoferis: “Uz Rīgu braucām regulāri, mainījāmies pa diennakti. Atceros, kā pie Ļeņina pieminekļa sastājāmies ielu malās un gaidījām Interfrontes gājienu. Viņi nobijās, neatnāca.” A.Čerņavskis atceras arī to, kā zvejnieki veduši kūpinājumus, piestājuši Daugavmalā un dalījuši barikāžu dalībniekiem.
Raiskumietis Jānis Rukšāns tolaik dzīvoja Rīgas centrā un visu laiku bija starp barikāžu aizstāvjiem. “Pazīstamam māksliniekam sešstāvu ēkas mansardā bija darbnīca, tur uzturējās domubiedru grupa. Bija sanestas svaru bumbas, gludekļi, akmeņi, nepārtraukti uz plīts tika uzturēts verdošs ūdens. Ja kāds pa ielu nāktu, zinātu, ko darīt. Bija tāds fatāls noskaņojums, ne bailes,” atmiņās kavējas J.Rukšāns un atklāj, ka augusta puča dienās gan bija citādi, ticība, ka Latvija pastāvēs, bija vārga. Daudzi Tautas frontes dokumenti glabājās viņa Stalbes pagasta “Pulkās”, Jānis pagalmā tos sadedzināja, bija bail.
Raiskumiete Guna Rukšāne tolaik strādāja sieviešu kolektīvā patērētāju biedrībā, tur autobusi uz barikādēm netika organizēti. Viņa uz Rīgu aizbrauca ar Tautas frontes autobusu. “Tajā lielākoties bija sievietes. Aizbraucu, paskatījos, man kā sievietei tur nebija, ko darīt. Staigāju, daudzus satiku, gaisotni, protams, nevar aprakstīt,” atminas Guna.
Ivars Liepiņš barikāžu laikā bija atbildīgs, lai Cēsu rajonā būtu nodrošināti sakari. “Dežurēju telefona centrālē Cēsīs. Bijām tie, kas nodrošināja Tautas frontes sakarus. Pat Tautas frontes vadītājs nezināja, kurš ir atbildīgs par īpaši ierīkoto telefonu,” atklāja I.Liepiņš.
Valters Dambe 1990.gadā sāka saimniekot Stalbes “Kalnmuižā”. Pagastā pazīstamo vēl bija maz. Uz Rīgu braukt nebija iespēju, 25 slaucamas govis, trīs mazi bērni. “Biju Rīgā uz agronomu biedrības valdes sēdi. Līdz autobusam uz Stalbi bija stundas piecas. Tās pavadīju Vecrīgā. Kaut ziema, tur bija silti, jo būtiskākais bija sauklis: “Kaut pastalās, bet brīvi!” Bijām tik ļoti izslāpuši pēc brīvības, ka par materiālām vērtībām nedomājām. Gājām par brīvu Latviju, nebija svarīgi, cik slikta vai laba valdība, kādas problēmas,” pārdomās dalās V.Dambe. Viņš tehnikumā jauniešiem māca agronomijas pamatus. Šonedēļ jautājis, vai studenti zina, ar ko šī nedēļa īpaša. Četri grupā zināja, ka ir Barikāžu atcere, trim vecvecāki bijuši uz barikādēm. “Jaunieši jautāja, kāpēc bija jāiet, lai taču armija aizstāv, bet Latvijai nebija armijas. Viņi brīnījās – ziemā, aukstumā, ar plikām rokām, ko varētu izdarīt. Protams, neko, bet tie tūkstoši aizstāvēja Latviju, un mums ir sava valsts. Visiem tolaik nebija ticības par savu valsti,” saka stalbēnietis un atklāj, ka nācies dzirdēt, ka viņš sēdēs pirmajā vagonā uz Sibīriju, jo fermā 25 slaucamas govis, jauna kūts. Valters pasmaida, jo tagad tie sacītāji dzīvo un bauda brīvu Latviju. “Būtiskais, ka ticība savai valstij ir uzvarējusi. Par to jauniešiem jāstāsta,” uzsver stalbēnietis, bet J.Rukšāns atceras, kā pēc vairākiem gadiem viņu uzrunājis kāds vīrs, atgādinot, ka tieši žurnālists J.Rukšāns “Padomju Jaunatnē” rakstam bija devis virsrakstu “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”. Vīrs tā ņirdzīgi noprasījis: “Esi tas Rukšāns? Dabūji savu brīvu Latviju un pastalas!”
Tikšanās dalībnieki uzsvēra, ka jaunā paaudze nesaprot ne to laiku, ne ekonomisko un politisko situāciju. Tāpat kā neizprot, kas vispār ir barikādes, kāpēc tādas ceļ. Tiem, kuri piedzīvojuši Latvijas brīvībai izšķirīgo laiku, par to jāstāsta vairāk. Izskanēja arī ierosinājums, ka nevajadzētu barikāžu atceres pasākumus rīkot vienā dienā visā novadā. Tas varētu notikt nedēļas garumā, un katru dienu kādā vietā degtu ugunskuri, cilvēki atcerētos. Un ugunskuriem jādeg katrā pagastā.
Raiskuma parkā šodien (19.01.2024.) pusdienlaikā degs piemiņas ugunskurs, pie kura satiksies barikāžu dalībnieki. Citur novadā pasākumi būs rīt (20.01.2024.). Pils laukumā dienas garumā kursies Barikāžu atceres ugunskurs un būs apskatāma foto izstāde. Vecpiebalgā arī degs ugunskurs, skanēs mūzika un būs silta tēja. Mārsnēnos pie tautas nama kursies Barikāžu atceres ugunskurs. Pie Zosēnu kultūras nama sildīšanās pie ugunskura un sarunas par notikumiem pirms 33 gadiem. Laukumā pie Jaunpiebalgas kultūras nama sildīs atceres ugunskurs un izskanēs atmiņu stāsti. Līgatnes Amatu māja aicina uz sarunu pēcpusdienu “Barikāžu līdzdalībnieki”. Dzērbenes Tautas namā izskanēs Barikāžu atcerei veltīts kamermūzikas koncerts, bet Zaubes kultūras namā būs Barikāžu laika atcerei veltīta balle.
Komentāri