Mūsdienās pasaulē ir neskaitāmi daudz veidu, kā ceļot, tie padara dažādas pasaules vietas ar roku vien sasniedzamas. Iespēja lidot manāmi atvieglo ceļojumu ieplānot vietās, kuru apmeklējums agrāk nebija iedomājams. Tas izdevās arī cēsniecei Gitai Krīgerei, kura viesojās tālajā, neizzinātajā Pakistānā. Gita labprāt pastāsta „Druvai” par iespaidiem, redzētajiem cilvēkiem, kultūru un ikdienu Pakistānā. Jau ielidojot Pakistānā un izkāpjot no lidmašīnas, Gitai bija tikai viena doma – pārāk karsti! Ņemot vērā, ka lidojums bija sācies Īrijā, kur laika apstākļi nelutināja un bija jāuzvelk papildus apģērba kārta, Pakistāna likās kā īsts tuksnesis ar tiešiem saules stariem acīs un bezgaisu. „Protams, apģērbs tika nomainīts uz plānāku, taču karstums mocīja visas brīvdienas. Pakistānā nav pieņemts ģērbties tā, lai pārāk daudz atkailinātu ķermeni. Apģērba izvēle bija ierobežota, un bija grūti pierast pie sutīgajiem laika apstākļiem,” atklāj Gita. Viņa arī uzsver, ka ļoti svarīgi pirms došanās uz šādām valstīm, kurās valda, mūsuprāt, īpatnēji uzskati, ir izpētīt kultūru atšķirības, lai spētu iejusties vietējo iedzīvotāju vidē. „Jāsaprot, ka uz Pakistānu
nevar braukt īsos šortos un krekliņā ar lielu izgriezumu. Cilvēki tevi vienkārši nesapratīs, neizpratnē skatīsies un varbūt pat veltīs kādu nosodošu komentāru.” Viens no spilgtākajiem iespaidiem, kas Gitai iespiedies atmiņā – ielas un trokšņi, kas tajās nerimstas ne minūti. „Liekas, ka skaļums Pakistānā ir neatņemama tās sastāvdaļa. To galvenokārt rada automobiļi un pīpināšana, taču arī cilvēki ielās nepārtraukti sabļaustās, mēģina kaut ko pārdot. Interesanti, ka ikviens automobiļa vadītājs signalizē katram gājējam, ko viņš redz ceļa malā. Tas ir kā likums, šādi viņš brīdina gājējus, lai tie uzmanītos no braucošā auto,” pārsteigta stāsta Gita, kura domā, ka Pakistānas ielas ir pārāk haotiskas. Pēc Gitas stāstītā, cilvēki Pakistānā ir ļoti labsirdīgi. Bieži vien gadoties pat tā, ka sveši cilvēki nāk klāt, sveicinās un spiež roku. „Varētu pat teikt, ka cilvēki tur ir ļoti ziņkārīgi. Tūristi tur neuzturas pārāk bieži, sevišķi mazākās pilsētiņās, tāpēc katrs svešais tiek nopētīts no galvas līdz kājām. Cilvēki arī nāk klāt, apskauj tevi, uzsāk sarunu gan angliski, gan savā, mums nesaprotamajā valodā,” atklāj Gita. Pakistānā cilvēku labestība un laipnība bieži vien mijas ar uzmācību, jo pēc Gitas atmiņām par šo valsti var noprast, ka nevienu mirkli tu nevari būt viens, nepārtraukti kāds pienāk apjautāties, kā tev iet, kaut ko piedāvā, un būs nepieklājīgi atteikties. Tā ir valsts, kurā kā tūrists nekad nepaliksi nepamanīts. „Interesanti bija pie pusdienu galda, kad visi gaidīja, kur es apsēdīšos, un pēc tam sacentās un pat kāvās par to, kurš varēs sēdēt
blakus. Tā ir pavisam citādāka kultūra.”
Interesants un noteikti savdabīgs Pakistānā ir ēdiens. Gita stāsta, ka mēģinājusi ēst visu, ko piedāvā, lai nogaršotu ko jaunu, taču atzīst, ka bijis arī ēdiens, par ko šaubījusies, vai tas tiešām ēdams. „Tradicionālais ēdiens tur ir barani – rīsi ar vistas gaļu. Ēdiens ir ļoti ass, taču garšīgs. Es bieži vien klāt liku daudz krējuma, lai mazinātu asumu, jo neesmu pieradusi ēst tik asus ēdienus. Savukārt, kad man pasniedza dzīvnieku smadzenes, tad gan atteicos, jo to izskats bija kā jēla ola tomātu mērcē un neko tādu nespēju pagaršot. Taču kādam noteikti tas varētu būt lielisks piedzīvojums, jo, iespējams, garšotu labi,” stāsta ceļotāja. Viena no īpatnējākajām lietām, ko Gita redzējusi tikai Pakistānā, ir automobiļi. „Lielākā daļa mašīnu, sevišķi kravas auto un autobusi, ir apkrāsoti un aplīmēti dažādās krāsās. Tie nedaudz izskatās pēc hipiju busiņiem. Bet tas jau vēl nav viss. Cilvēki tajos brauc neierobežotā daudzumā, salona durvis stāv vaļā. Ja kādam nepietiek vietas, tas noteikti nav šķērslis, lai uzkāptu un sēdētu uz autobusa jumta vai braucamajam vienkārši pieķertos un turētos. Tas bija tik tiešām īpatnējs skats,” atceras Gita. Ceļotāja atzīst, ka lielākoties Pakistānā ir jābauda vide, jāpagaršo savdabīgie ēdieni un jānovērtē apkārtējā kultūra. „Tūrisma objekti un lielveikali nav tik iespaidīgi kā Eiropā, tāpēc tos pat nebija vērts apskatīt. Uzskatu, ka Pakistānā ir jānovērtē un jābauda tas, ko sniedz tikai šī valsts un zeme – daba, kultūra un savdabīgas tradīcijas. Pakistānā ir tā – ik vietā, kur atrodies, vari grozīt galvu uz visām pusēm un redzēsi kaut ko citu nekā Eiropā, un tas vien jau ir ko vērts. Apkārt ir daudz kalnu, it kā tikai tādi pauguri, bet tie izskatās iespaidīgi. Daba ir pilnīgi citādāka, to pat nevar izstāstīt,” uzsver Gita, kuras atmiņā vienmēr paliks putekļainā Pakistāna ar savām īpatnējām tradīcijām un uzskatiem. Zane Ieviņa
Komentāri