Pirms nedaudz vairāk kā mēneša, 1.februārī, divi mūsējie – Cēsu Valsts ģimnāzijas 2007. gada absolventi – Ģirts Smelters un Kristaps Jēkabsons uzsāka savdabīgu, gandrīz gribētu teikt, avantūru – ceļojumu apkārt pasaulei. Varētu teikt- to var katrs, kam nauda ķešā skan. Taču šo ceļotāju iecere ir pavisam cita – iztikt ar minimāliem finansiāliem līdzekļiem.
Ģirts un Kristaps ceļo, lai veidotu stāstus par latviešiem ārzemēs, viņu dzīvi, akcentējot, ko aizbraukšana no Latvijas atņēmusi. Kā ceļotāji raksta savā interneta vietnē www.100latviesustasti.lv, viņi vēlas aicināt latviešus novērtēt to, kas tiem dots, dzīvojot savā dzimtenē. Līdztekus abi aktīvi apraksta ceļojuma gaitas, piedzīvojumus un redzēto. Nu jau var iepazīties ar ceļotāju piezīmēm par to, kā veicies pirmajā mēnesī. Pagaidām lasāmi 13 stāsti par sastaptajiem latviešiem, tostarp, cēsnieci Kristīni, kura dzīvo Milānā.
“Druva” sazinājās ar ceļotājiem virtuāli, kad viņi vēl atradās Grieķijas galvaspilsētā Atēnās, bet jau bija gatavi doties uz Turcijas galvaspilsētu Stambulu, kuru, visticamāk, jau sasnieguši. Ģirts norāda, ka apņēmība īstenot savu ieceri ir liela: “Neesam paredzējuši iespēju kādā brīdī padoties vai mest iesākto pie malas, jo esam ceļojumam rūpīgi gatavojušies. Tas ir mērķis un reizē arī sen lolots sapnis, kuru realizējam ar visiem spēkiem un resursiem. No idejas aizmetņa līdz sociālam projektam tādā formā, kādā tas ir attīstīts šobrīd, esam gājuši mērķtiecīgi. Uzsākt šo visu – bijis lieliskākais lēmums manā dzīvē.” Blogā ceļotāji norāda, ka abu motivācija ir ar savu darbu radīt pievienoto vērtību Latvijas sabiedrībai: “Arī pierādīt sev, ka spējam realizēt ideju, kam ticam; gūt neatsveramu pieredzi turpmākajai dzīvei.”
Ideja par pasaules apceļošanu radusies pirms vairāk nekā gada, līdz pērnā gada novembrī tā pārtapusi par reālu ieceri.
“Doma par bezrūpīgu ceļošanu abiem bija jau kādu laiku , bet vēl pat neapzinājāmies, cik tas viss var izvērsties nopietni, ar cēliem mērķiem un uzdevumiem. Sākumā plānojām apceļot pasauli, izvirzot mērķi – satikt visu valstu prezidentus, palīdzēt atrisināt konkrēto valstu problēmas, varbūt tēmējām par augstu. Jau no bērnības abiem ir ļoti stipras patriotiskas jūtas pret dzimteni, Latviju un tās kultūru. Tā radās ideja par sociālo projektu “100 latviešu stāsti” – ar mērķi satikt latviešus, ceļojot apkārt pasaulei bez papildu līdzekļiem, saskarties ar neskaitāmām grūtībām un tās pārvarēt, smelties pieredzi un idejas turpmākajai dzīvei,” raksta ceļotāji. Gatavošanās ceļojumam ilga pusotru mēnesi, šajā laikā abiem nācās uzzināt, noskaidrot daudz jaunu lietu, kā, piemēram, valstu politiku vīzu jautājumos, stopēšanas paradumus konkrētajos reģionos un daudz ko citu. Laiks paskrēja ātri, 1.februārī abi devās ceļā. Pirmajā ierakstā par ceļojuma sākumu viņi raksta: “Atstājot dzimteni, piemeklēja divējādas sajūtas. Pirmkārt, zvani un īsziņas ar mājiniekiem kļūst dārgākas. Otrkārt, atstājot Latviju, uz robežas paliek arī kārtīgs gabals no mums pašiem. Taču, lai gūtu ko jaunu, vecais jānoliek malā.” Ceļš līdz Florencei Itālijā bija samērā vienkāršs, aizveda Latvijas šoferi- tālbraucēji. Kā raksta ceļotāji, ceļojums tā pa īstam sākās, tikai izkāpjot no “fūrēm”. Pirmā diena Florencē bija pārbaudījumu diena, kuru abi izturējuši kā studenti eksāmenā – ar 40 stundām bezmiega, sausajām zupiņām un paļaušanos uz avantūrisku improvizāciju.
Tad ceļš cauri Itālijai, pārcelšanās uz Grieķi, tagad uz Turciju. Ģirts atzīst, ka spilgti iespaidi ir gandrīz ikdiena: “Esam ar plašu redzesloku, tāpēc daudzas lietas mūs spēj fascinēt – sākot ar vietējo saskarsmes un tradīciju īpatnībām, ēdieniem, arhitektūru, beidzot ar dabas skatiem, cilvēkiem. Emocionāli saviļņojošākā pieredze bija tas, kā vācām atbalstu kuģa biļešu iegādei.” Sīkāk tas aprakstīts mājas lapā, ir vērts izlasīt. Jāteic, ļoti interesanti palasīt puišu ceļojuma piezīmes, kas uzrakstītas aizraujoši. Var redzēt, ka ceļotājos ir īsts stāstnieka talants. Iespējams, ka ceļojumā gūtos iespaidus un atziņas varētu apkopot grāmatā, kas visnotaļ būtu lieliska lasāmviela.
Pajautāju, cik ilgā laikā viņi plāno īstenot ieceri. Ģirts raksta: “Parasti, atbildot uz jautājumu par termiņiem, smejamies, ka gribētos būt atpakaļ līdz Ziemassvētkiem. Pats veids, kādā esam izvēlējušies ceļot, kā arī minimālie finanšu resursi neļauj precīzi plānot laiku. Sākām 1. februārī, rēķināmies ar 8-11 mēnešiem, bet tad jau redzēs.”
Ģirts stāsta, ka apzināti izvēlējušies ceļot ar minimāliem finansiāliem līdzekļiem, izmantojot dažādus pārvietošanās veidus, līdzcilvēku viesmīlību un izpalīdzību, lai nakšņotu. Pirmā mēneša pieredze gan rāda, ka ne vienmēr izdodas atrast naktsmājas, jo abi apzināti neizvēlas viesnīcas, hosteļus, tad nākas nakšņot stacijās, kafejnīcās. Lūk, fragments par kādu nakti Milānā, kad nav izdevies sarunāt naktsmājas: “Parasti šādās situācijās apstaigājam visus „Mcdonaldus” un „Burgerkingus”, noskaidrojam, kurš strādā visilgāk. Šīs ēdināšanas iestādes Milānas centrā nebija līmenī, jo apmeklētājus jau dzina laukā tūlīt pēc pusnakts. Atradām pieticīgu kebabu bodīti, uz kuras sarkani mirgojošās izkārtnes vēstīja, ka darba laiks līdz pulksten 3, kas mūs iepriecināja. Šeit strādāja kalsnējs, slikti angliski runājošs itāļu puisis, ar kuru vairāk sazinājāmies žestu valodā. Kad pulkstenis rādīja trīs naktī, mēs vēl joprojām sēdējām pie galdiņiem bēniņstāvā, gaidījām, kad mums palūgs atstāt telpas. Par lielu laimi, puisis bija tik noguris, ka aizslēdza ēstuvi un devās pie miera, nemaz nepamanot, ka mēs nekur neesam aizgājuši. Tad nu uz pāris stundām arī mēs pievērām acis, sēžot koka krēslos pie galda. No rīta puisim acis palika uz kātiņiem, ieraugot divus ceļotājus, kas bija okupējuši bēniņstāva galdiņus un novilkuši zābakus pažāvēt. Taču viņš tikai pasmējās un pat uzcienāja ar kafiju uz bāra rēķina.” Ceļotāji saka, ka šādi piedzīvojumi nav grūtības, bet daļa no ceļa. Protams, esot grūti negulēt trīs diennaktis pēc kārtas (aizmiegot vien sēdus līdz divām stundām kafejnīcās), pavadīt nakti ārā lietū vai salā, mērot garus gabalus kājām ar 15 kilogramu somu plecos vai ilgu laiku pārtikt tikai no sausajām zupām un ūdens. Bet komforts ne tuvu neesot noteicošais diviem jauniem vīriem. Šis sīkstums droši vien no abu sportiskajām gaitām, jo spēlējuši florbolu komandā “Pārgauja”. Pirmais mēnesis ceļā aizvadīts, un abi joprojām atzīst, ka izvēle sākt šo ceļojumu bija pareiza: “Galvenais ir mērķis. Un – satiktie cilvēki, piedzīvotais, iegūtā pieredze atsver jebkuras grūtības ar lielu uzviju. Vēl viena no līdz šim gūtajām atziņām – katrai dienai ir cita vērtība, kad ej uz to, lai realizētu savu sapni, lolotu ideju. Bijām gatavojušies, ka neies gludi, tāpēc viss notiek, kā plānots, bet tas, kas nenotiek, kā plānots, notiek labāk.” Ikviens var sekot līdzi ceļotāju gaitām portālā www.100latviesustasti.lv, arī “Druva” ik pa laikam paraudzīsies, kā ceļotājiem veicies, kur nonākuši, ko satikuši. Jānis Gabrāns
Komentāri