Uzreiz gan jāpasaka, ka nerunāšu par milzu suņiem kā Artura Konan-Doila zināmajā grāmatā, bet par purvu gan. Aicinājums par dzimtās zemes apceļošanu jau spēkā vienmēr, un arī mūsu mazajā zemītē vienmēr var atklāt ko jaunu, neredzētu.
Kad uzzināju, ka Ķemeru Nacionālajā parkā rekonstruēta Lielā tīreļa laipa, nolēmu – vienreiz taču jāizmet loks pa vienu no lielākajiem sūnu purviem Latvijas piekrastē. Domāts, darīts, un kādā saulainā septembra dienā, izmantojot atvaļinājumu, devāmies turp. Pa ceļam prātā atausa savdabīgā filma “Dokumentālists” par Intu, kura dzīvo pie Lielā tīreļa, filmā izceļoties ar diezgan necenzētu leksiku.
Samērā viegli atrodam autostāvvietu, lai gan vēlāk izrādās, ka var purvam piebraukt arī tuvāk. Bet noiet liekus pārsimt metru jau dažkārt der, jo īpaši tāpēc, ka dienas pārsvarā paiet, sēžot pie datora. Blakus autostāvvietai balta ķieģeļu māja, pie tās nevienu neredzam, taču iet pārbaudīt, vai tur tiešām dzīvo purva Inta, nedodamies. Tā teikt, ne jau ar tādu mērķi turp braukts.
Dodamies iepazīt purvu, jo, atklāti sakot, tādā klasiskā purvā īsti nav sanācis būt. Tā kā ir darba diena, automašīnu maz, kas liecina, ka nebūs jācenšas laipu sadalīt ar citiem purva vērotājiem. Nonākam līdz vietai, kur sākas laipa, kas apmeklētājiem atvērta pērnā gada augustā, bet pirms tam piecus gadus bija slēgta. Pirms došanās purvā izlasām informāciju, ka laipa izveidota divos lokos – lielajā un mazajā, un nolemjam – ja reiz atbraukts, ejam lielo, apmēram trīsarpus kilometru garo. Jo vairāk tāpēc, ka tā tālākajā galā uzbūvēts skatu tornis, lai uz tīreļpurvu var paraudzīties no augšienes.
Laipa stabila, ar margām, ik pa laikam ierīkotas atpūtas vietas, kur lielākā apmeklētāju plūsmā var palaist garām steidzīgākos, samainīties ar pretimnākošajiem. Purvā jūtams rudens tuvums, sāk dzeltēt purva bērziņu lapas, bet dabā – klusums. Nav vasaras putnu klaigu, dažādu sīku lidoņu sanoņas. Nospriežam, ka rudens labs laiks šīs vietas apmeklēšanai, jo odi netraucē, taču izpaliek putnu vērošana. Ik pa laikam uzstādītas planšetes ar informāciju par purvā vērojamo augu valstību, kas nav pārāk bagāta, tur mītošajiem putniem, citu noderīgu informāciju. Interesanti vērot purva pārvērtības. Sākumā tas pilnībā aizaudzis, ar palieliem kokiem, taču, jo tālāk, jo koki sīkāki, un arvien biežāk redzamas atklāta ūdens platības – ezeriņi, lāmas un akači. Ir skaidrs, ka ķert adrenalīnu, mēģinot nokāpt no laipas, būtu neprāts. Uzskatāmi var redzēt, kā notiek ūdens tilpes aizaugšana vai pārpurvošanās, jo pa ceļam ir gan vaļēji ezeriņi, kuros pat varētu peldēties, ja vien varētu pēc tam tikt ārā no ūdens, gan lāmas, kas sāk aizaugt, gan – gandrīz pilnībā aizaugušas. Kļūst skaidrs, ka purvs – tā ir joprojām mainīga dabas ekosistēma, kas dzīvo savu īpašo dzīvi, ar sev raksturīgo augu valstību. Informācija vēsta, ka Lielais Ķemeru tīrelis ir viens no tā saucamajiem augstajiem purviem, proti, tā vidusdaļa ir augstāka par krastiem. Šo purvu pēdējo 8000 gadu laikā izveidojušas nelielas sūnas – sfagni, uzaudzējot līdz pat astoņus metrus biezu kūdras slāni, kura virspusē tās joprojām ir dzīvas un turpina augt. Un tā kā malas ir zemāk, kūdras kārta lēnām (ļoti, ļoti lēnām) slīd uz malām, kā rezultātā vidū atveras jauni ezeriņi. Tas vislabāk redzams no skatu torņa, jo purva vidū šo vaļējo ūdens platību ļoti daudz. Pilnīgi nemanot, rodas asociācija ar grāmatu “Bāskervilu suns”, kur šāda tīreļa vidū mita aprakstītais nezvērs. Pieļauju, ka rakstnieks pats pabijis šādā tīrelī, kur arī radās sižets. Domāju, ka, iestājoties tumsai, arī Lielajā tīrelī nav pārāk patīkamas sajūtas.
Jā, skats no torņa patiešām iespaidīgs, kā teikt, to nevar aprakstīt, tas jāredz pašam. Te vislabāk atklājas Lielā tīreļa apjoms, kura platība ir 5000 hektāru. Salīdzinājumam – Cēsu pilsētas platība nedaudz virs 1900 hektāriem. Pie purva lasāmajā informācijā tā platība salīdzināta ar Jelgavas pilsētu. Saule, miers, klusums un apkārt nebeidzamais purva klajums – sūnu, purva priedīšu, akaču, tumšu ezeriņu un vaivariņu smaržas valstība. Patiesībā ļoti meditatīva ainava, kas neliek skatienam aizķerieties aiz kāda objekta, kas izlec no kopējā fona. Vieta, kur atpūtināt acis un domas, lai pēc tam dotos tālāk. Interesanta ir purva priedīšu un bērziņu cīņa par izdzīvošanu. Koki nav augstāki par dažiem metriem, ar mezglos saaugušiem stumbriem un zariem, taču gatavi augt šajā skarbajā vidē. Kā lasāms, augstā purva ekosistēma, ko Lielā tīreļa laipa ļauj apmeklētājam iepazīt, ir unikāla un vitāli svarīga ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā.
Turpinām ceļu, un purvs atkal no mitrā pārvēršas stingrākā, vairāk aizaugušā, jo tuvojas mala, un tad jau esam mežā, lai dotos atpakaļ pie mašīnas.
Secinājums – bija vērts atbraukt, un patiesībā te būtu iespējams pabūt arī citos gadalaikos, lai sajustu, kā purvs dzīvo vasarā, kā mostas no ziemas miega un varbūt pat – kā pārziemo. Jānis Gabrāns
Komentāri