Pirmdiena, 10. novembris
Vārda dienas: Mārtiņš, Mārcis, Markuss, Marks

Mazliet bāskerviliskās noskaņās

Druva
13:28
15.10.2014
67
Tirelpurvs

Uzreiz gan jāpasaka, ka nerunāšu par milzu suņiem kā Artura Konan-Doila zināmajā grāmatā, bet par purvu gan. Aicinājums par dzimtās zemes apceļošanu jau spēkā vienmēr, un arī mūsu mazajā zemītē vienmēr var atklāt ko jaunu, neredzētu.

Kad uzzināju, ka Ķemeru Nacionālajā parkā rekonstruēta Lielā tīreļa laipa, nolēmu – vienreiz taču jāizmet loks pa vienu no lielākajiem sūnu purviem Latvijas piekrastē. Domāts, darīts, un kādā saulainā septembra dienā, izmantojot atvaļinājumu, devāmies turp. Pa ceļam prātā atausa savdabīgā filma “Dokumentālists” par Intu, kura dzīvo pie Lielā tīreļa, filmā izceļoties ar diezgan necenzētu leksiku.

Samērā viegli atrodam autostāvvietu, lai gan vēlāk izrādās, ka var purvam piebraukt arī tuvāk. Bet noiet liekus pārsimt metru jau dažkārt der, jo īpaši tāpēc, ka dienas pārsvarā paiet, sēžot pie datora. Blakus autostāvvietai balta ķieģeļu māja, pie tās nevienu neredzam, taču iet pārbaudīt, vai tur tiešām dzīvo purva Inta, nedodamies. Tā teikt, ne jau ar tādu mērķi turp braukts.

Dodamies iepazīt purvu, jo, atklāti sakot, tādā klasiskā purvā īsti nav sanācis būt. Tā kā ir darba diena, automašīnu maz, kas liecina, ka nebūs jācenšas laipu sadalīt ar citiem purva vērotājiem. Nonākam līdz vietai, kur sākas laipa, kas apmeklētājiem atvērta pērnā gada augustā, bet pirms tam piecus gadus bija slēgta. Pirms došanās purvā izlasām informāciju, ka laipa izveidota divos lokos – lielajā un mazajā, un nolemjam – ja reiz atbraukts, ejam lielo, apmēram trīsarpus kilometru garo. Jo vairāk tāpēc, ka tā tālākajā galā uzbūvēts skatu tornis, lai uz tīreļpurvu var paraudzīties no augšienes.

Laipa stabila, ar margām, ik pa laikam ierīkotas atpūtas vietas, kur lielākā apmeklētāju plūsmā var palaist garām steidzīgākos, samainīties ar pretimnākošajiem. Purvā jūtams rudens tuvums, sāk dzeltēt purva bērziņu lapas, bet dabā – klusums. Nav vasaras putnu klaigu, dažādu sīku lidoņu sanoņas. Nospriežam, ka rudens labs laiks šīs vietas apmeklēšanai, jo odi netraucē, taču izpaliek putnu vērošana. Ik pa laikam uzstādītas planšetes ar informāciju par purvā vērojamo augu valstību, kas nav pārāk bagāta, tur mītošajiem putniem, citu noderīgu informāciju. Interesanti vērot purva pārvērtības. Sākumā tas pilnībā aizaudzis, ar palieliem kokiem, taču, jo tālāk, jo koki sīkāki, un arvien biežāk redzamas atklāta ūdens platības – ezeriņi, lāmas un akači. Ir skaidrs, ka ķert adrenalīnu, mēģinot nokāpt no laipas, būtu neprāts. Uzskatāmi var redzēt, kā notiek ūdens tilpes aizaugšana vai pārpurvošanās, jo pa ceļam ir gan vaļēji ezeriņi, kuros pat varētu peldēties, ja vien varētu pēc tam tikt ārā no ūdens, gan lāmas, kas sāk aizaugt, gan – gandrīz pilnībā aizaugušas. Kļūst skaidrs, ka purvs – tā ir joprojām mainīga dabas ekosistēma, kas dzīvo savu īpašo dzīvi, ar sev raksturīgo augu valstību. Informācija vēsta, ka Lielais Ķemeru tīrelis ir viens no tā saucamajiem augstajiem purviem, proti, tā vidusdaļa ir augstāka par krastiem. Šo purvu pēdējo 8000 gadu laikā izveidojušas nelielas sūnas – sfagni, uzaudzējot līdz pat astoņus metrus biezu kūdras slāni, kura virspusē tās joprojām ir dzīvas un turpina augt. Un tā kā malas ir zemāk, kūdras kārta lēnām (ļoti, ļoti lēnām) slīd uz malām, kā rezultātā vidū atveras jauni ezeriņi. Tas vislabāk redzams no skatu torņa, jo purva vidū šo vaļējo ūdens platību ļoti daudz. Pilnīgi nemanot, rodas asociācija ar grāmatu “Bāskervilu suns”, kur šāda tīreļa vidū mita aprakstītais nezvērs. Pieļauju, ka rakstnieks pats pabijis šādā tīrelī, kur arī radās sižets. Domāju, ka, iestājoties tumsai, arī Lielajā tīrelī nav pārāk patīkamas sajūtas.

Jā, skats no torņa patiešām iespaidīgs, kā teikt, to nevar aprakstīt, tas jāredz pašam. Te vislabāk atklājas Lielā tīreļa apjoms, kura platība ir 5000 hektāru. Salīdzinājumam – Cēsu pilsētas platība nedaudz virs 1900 hektāriem. Pie purva lasāmajā informācijā tā platība salīdzināta ar Jelgavas pilsētu. Saule, miers, klusums un apkārt nebeidzamais purva klajums – sūnu, purva priedīšu, akaču, tumšu ezeriņu un vaivariņu smaržas valstība. Patiesībā ļoti meditatīva ainava, kas neliek skatienam aizķerieties aiz kāda objekta, kas izlec no kopējā fona. Vieta, kur atpūtināt acis un domas, lai pēc tam dotos tālāk. Interesanta ir purva priedīšu un bērziņu cīņa par izdzīvošanu. Koki nav augstāki par dažiem metriem, ar mezglos saaugušiem stumbriem un zariem, taču gatavi augt šajā skarbajā vidē. Kā lasāms, augstā purva ekosistēma, ko Lielā tīreļa laipa ļauj apmeklētājam iepazīt, ir unikāla un vitāli svarīga ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas mērogā.

Turpinām ceļu, un purvs atkal no mitrā pārvēršas stingrākā, vairāk aizaugušā, jo tuvojas mala, un tad jau esam mežā, lai dotos atpakaļ pie mašīnas.

Secinājums – bija vērts atbraukt, un patiesībā te būtu iespējams pabūt arī citos gadalaikos, lai sajustu, kā purvs dzīvo vasarā, kā mostas no ziemas miega un varbūt pat – kā pārziemo. Jānis Gabrāns

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Darbs ar jauniešiem – dzīves misija

06:21
10.11.2025
9

Ja sarunās iznāk pieminēt jauniešu centru “Apelsīns” Liepā, cilvēki visbiežāk ir informēti, ka tas ir pirmais un ilglaicīgākais jauniešu centrs Cēsu novadā. Oktobrī “Apelsīns” nosvinēja jauniešiem svarīgu dzimšanas dienu – 18. jubileju. Nu jau astoņus no tiem centru pretī pilngadībai veda Maija Ozoliņa. Par godu nozīmīgajai jubilejai Maija piekrita “Druvai” pastāstīt par savu darbu. -Kad […]

No grāmatas uz kino ekrāna

06:25
06.11.2025
87

 Zane (Nuts) Riekstiņa dažu gadu laikā no diplomētas juristes veidola pārtapusi radošā personībā un nu jau izdevusi desmit grāmatas, turklāt tās piedāvājot ne tikai fiziski lasāmā, bet arī klausāmā formātā. Taču tagad viņas radošo rakstīšanas ceļu šķērsojuši arī kino darboņi, un nu jau aptuveni nedēļu televīzijas programmu sarakstā    “Go3” skatītāju baudījumam piedāvātas divas sērijas, […]

Jau desmit gadu apmeklē un vērtē kultūras pasākumus

06:09
04.11.2025
53

Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkā regulāri tiekas domubiedru klubiņš “Teātra afiša”, lai dalītos iespaidos par kultūras pasākumiem. Oktobrī tikšanās reize aizritēja svētku noskaņās, atzīmējot kluba desmito jubileju. Bibliotēkas vadītāja un domubiedru pulcinātāja Baiba Logina “Druvai” pastāstīja, ka jubilejas reizē bija plānots doties kopīgi noskatīties kādu izrādi, tomēr ikdiena bija pārāk aizņemta un tas neizdevās. Pāris dienu pirms […]

Mācās noadīt savu sapņu džemperi

08:06
03.11.2025
111

Reizi mēnesī Auciemmuižā, Raiskuma pagastā, kopā sanāk dažādu paaudžu novadnieces, apsēžas ap galdu, pārspriež ikdienu un ada. “Citi dejo, citi dzied, citi ada,” saka Inga Kalniņa, uzsverot, ka kopā adīšanā ne mazāk svarīga ir kopā būšana. Auciemmuiža ir laba vieta, kur rīkot dažādas meistarklases, atzīst Cēsu novada  Pārgaujas apvienības pārvaldes Kultūras centra vadītāja Solveiga Lobuzova. […]

Savienošanās ar ezoterisko pasauli ir sava iekšējā spēka atgūšana

06:10
31.10.2025
91

Agnese Mārtiņkrista ikdienā darbojas ezoterikas jomā – viņa strādā arī ar regresijām jeb iepriekšējo dzīvju ceļojumiem. Ar viņu sarunājāmies par šī darba nozīmi, atklāsmēm un piedzīvoto. -Kur rit jūsu ikdiena? -Dzīvoju Jelgavā. Jāsaka gan, ka esmu gana daudz paceļojusi pa Latviju, bērnībā uzturējos Baus­kas pusē – Misā un Skaistkalnē. Vēlāk, no pusaudža gadiem, dzīvoju Jelgavā […]

Turpina tradicionālu amatu

06:44
27.10.2025
121

Kaspars Zvirbulis jau desmit gadus dzīvo Līgatnē. Pusaudža gados Rīgas puika brauca pie tēvoča un palīdzēja tāšu darbnīcā. “Jau 20 gados apzinājos, ka tāsiķa amats noderēs. Vismaz  vecumdienāsnoteikti,” stāsta Kaspars. Kaspars Rīgā strādāja celt­niecībā, sieva Madara absolvēja Mākslas akadēmiju. Bija jāizlemj, ko tālāk darīt. Tad arī nolēma pārcelties uz Līgatni un kopā ar Vizmu un […]

Tautas balss

Soliņu trūkums kā gadu desmitu tradīcija

08:20
10.11.2025
8
Cēsniece raksta:

“Gadiem runā, ka Cēsīs ir pārāk maz soliņu, bet pašvaldība izliekas nedzirdam. Man diezgan bieži ir jāiet uz klīniku, esmu krietnos gados, bet eju kājām, jo nav pārāk tālu. Tomēr atsēsties pa laikam vajag. Ejot pa Glūdas ielu, līdz Lenču ielai nav neviena soliņa. Pie jauniešu centra autobusu pieturas ir metāla sēdekļi, bet tie tomēr […]

Kas aizstāvēs stirnu?

08:19
09.11.2025
13
Lasītāja raksta:

“Aizvien nerimst satraukums par Bauskas novadā nošautajiem suņiem. Protams, jāizpēta, vai situācija tiešām bija tāda, ka dzīvnieki jālikvidē. Tomēr jocīgi, ka neviens nerunā par saplosīto stirnu, kas bija redzama fotogrāfijās. Vai šo dzīvnieku aizsardzība nerūp nevienam?” pārdomās dalījās lasītāja.

Nav jāpārmet, bet jāpalīdz

08:16
09.11.2025
15
Iedzīvotāja raksta:

“Izlasīju “Druvā” par sirmgalvi, kura Taurenē baro ap trīsdesmit kaķu. Uzskatu, ka nedrīkst kundzei to pārmest un teikt, ka tagad viņai pašai ar visiem dzīvniekiem jātiek galā. Saprotams taču, ja pie tevis atnāk bezpalīdzīgs dzīvnieks, tu viņu pabarosi. Es arī esmu sastapusies ar līdzīgām situācijām. Ik pa laikam man pieklīdis kāds kaķis, domājams, no kaimiņu […]

Kaķis izglābj kaķi

08:18
08.11.2025
32
Seniore raksta:

“Dalīšos neparastā piedzīvojumā. Dēla ģimene dzīvo Cēsīs, daudzdzīvokļu mājā. Viņiem ir kaķene. No rīta izlaiž pastaigā, vakarā, kad nāk mājās no darba, kaķene ir klāt. Bet vienu vakaru minkas nav. Sauc, meklē, bet tā nerādās. Tāpat nākamajā dienā. Kad klāt brīvdienas, dodas kaķi apkaimē meklēt, bet sasaukt neizdodas. Mājās pie ārdurvīm pretī ņaudot nāk kaimiņa […]

Gājēju pāreja var būt bīstama

08:15
08.11.2025
39
Cēsniece G. raksta:

“Cēsīs, Valmieras ielā, gājēju pāreja netālu no “Maxima” un iepretī stadionam ir apgaismota, taču autovadītājam ļoti grūti saprast, vai aiz gaismu atstarojošiem stabiņiem uz pārejas jau stāv cilvēks, kurš tūlīt šķērsos ielu. Šajā vietā, manuprāt, vajadzēt kaut ko mainīt, pieaicināt satiksmes drošības ekspertu, lai izvērtē situāciju. Agrāk, kad vēl nebija aizliegts kreisais pagrieziens, iebraucot lielveikala […]

Sludinājumi