Marina Fiļimonova jau vairākus gadus ir cēsniece. Pirms tam viņa deviņus gadus dzīvojusi Dienvidkorejā. Dzīvesbiedrs aizvien tur strādā. Par šo mums maz zināmo valsti viņa cēsniekiem stāstīja tikšanās reizē “Vienotības” birojā.
Telpu piepildīja dzidra korejiešu tautasdziesma “Arirang”. “To izpilda visos svētkos, bet tā nav valsts himna. Korejieši ir ļoti sentimentāli, viņi tic leģendām, ar tām saista arī šodienas dzīvi. Šī dziesma ir kā otra himna. Tai ir dažādas versijas, to dzied arī pazīstamas operdziedātājas,” stāsta Marina. Ariranga ir pāreja kalnos, kur diviem mīlniekiem vajadzēja satikties, viņiem bija jāpārvar pāreja. To aizvien pieraksta ar trim ķīniešu hieroglifiem – mīlestība, šķiršanās, tīrs un skaidrs, kas nozīmē – skaidrā diena, kad mēs atgūsim pazaudēto mīlestību. Vienmēr, kad šo dziesmu dzied, cilvēki raud.
“Dienvidkoreja – rīta miera zeme, rīta svaiguma zeme. Pamatoti, jo rīta stundās gaiss ir neparastās krāsās. Ja laiks karsts, musonu un taifūnu periods, šīs stundas izmanto ikviens. Agri no rīta iet ārā, jo ir viegli elpot, apkārt skanošs klusums, tīrs gaiss,” stāsta Marina un atzīst, ka pirms došanās uz šo valsti par to zinājusi ļoti maz. Pārsteigumu bijis daudz.
“Ļoti pārsteidza, kā izturas pret veciem cilvēkiem un bērniem. Budismam ir liela ietekme, bērnu audzināšana atšķiras no tā, kā mēs to darām. Nevienam nav privilēģiju, ir grūti pateikt, cik kurš pelna, kāds viņam stāvoklis sabiedrībā. Visi brauc ar vienādām mašīnām, tikai vēlāk saproti, ka viens lej bākā benzīnu, cits brauc ar gāzi, bet tādu nopirkt jaunietis nedrīkst. Visi iepērkas vienos veikalos, ēd vienos restorānos, un tie ir pieejami visiem. Nav slēgtu klubu īpašiem cilvēkiem. Viss ir visiem,” iespaidos dalās Marina.
Pirmie iespaidi par korejiešiem bijuši pretrunīgi. Marina atzīst, ka viņi rada nopietnu cilvēku iespaidu, bet patiesībā viņi ir naivi kā bērni. “Tāpat viņi naivi priecājas par dzīvi. Neko īpašu nevajag, lai priecātos. Mums, lai sportotu, vajag sporta zāli, celiņus, baseinus, apģērbu. Viņi ne ar ko dzīvi nesarežģī. Jāsporto, vecmāmiņa uzvelk kedas un iet staigāt. Par savu veselību viņi ļoti rūpējas. Vakarā pa takām iet ļoti daudz cilvēku. Iet vecas sieviņas, jaunieši. Ārstu pakalpojumi ir dārgi. Korejiešiem ir daudzas nacionālas slimības, kas saistītas ar dzīvesveidu. Neredzējām nevienu cilvēku gados, kuram nebūtu līkas kājas. Dabā ir maz kalcija, kad to saprata, sāka visam pievienot kalciju un veselība uzlabojās. Kaut dzīve mainījusies, viņi nespēj atrauties no zemes. Bērni spēj par vecākiem parūpēties, bet vecvecāki pat ceļa malā kopj dārziņu. Viņus turp aizved ar mašīnu. Bez darba viņi nespēj dzīvot,” stāsta Marina.
Korejieši visur un vienmēr ievēro likumus. Tas ir pašsaprotami. “Peldēšanas sezona sākas noteiktā datumā. Ārā karsts, ūdens silts, neviens nepeldas, tikai ārzemnieki. Ja peldēsies, policija dzīs ārā no ūdens. Tāpat ir ar gaisa kondicionētāju ieslēgšanu, vienā dienā visi valstī ieslēdz un izslēdz kondicionētājus. Nav pat jautājumu – kāpēc, jo tāds ir likums,” pastāsta Marina. Pirms gadiem valsts prezidents izdarīja pašnāvību, jo viņa sievu apvainoja sīkās mahinācijās. Viņa gods bija aizskarts. Tagad prezidenta nāves diena valstī ir sēru diena.
Korejiešiem ļoti svarīga ir sasveicināšanās, ir seši sasveicināšanās veidi. “Kad iepazīstas, pasaka, kā sauc , un nākamais jautājums ir – cik jums gadu? Mums tas nešķiet īpaši pieklājīgi. Vecums nosaka hierarhiju, kā viņu sveicināt, kā paklanīties, kā vērsties pie šī cilvēka. Sasveicinās visi ar visiem. Sarunājoties mute tiek aizsegta, jo tā ir netīra,” korejiešu tradīcijas atklāj Marina. Grīda korejiešiem ir svēta, uz tās cilvēks guļ, ēd un dzīvo. Arī ciemiņš ienākot novelk apavus. Marina atminas, kā vīra kolēģis ieraudzījis, ka viņa istabā ieskrien apavos. Korejieša pārsteigums, pat nicinājums bijis ļoti liels. Korejieši ir māņticīgi. Viņi, piemēram, rūpīgi izraugās mājām nosaukumus. Ja neveiksmīgs ciema nosaukums, sanāk kopā un to maina. Viss tiek saistīts ar Dievu labvēlību.
“Ja strādājat firmā un priekšnieks ir jaunāks par jums, viņš nedrīkst uzdot noteiktus jautājumus, meklē kādu vecāku, kurš to drīkst. Priekšnieks par padotajiem zina visu. Kad stājies darbā, jautā, kā bērni jūtas, vai ir kādas problēmas. Tikko kādas rodas, ir cilvēks, kurš tās risina, jo darbā ir jādomā tikai par darbu. Augstākā priekšniecība vismaz reizi mēnesī tiekas ar kolektīvu restorānā. Ar katru iedzer glāzīti, parunājas, uzzina, kādas problēmas, un sāk tās risināt. Viņi strādā mierīgi, bez stresa. Ja priekšnieks vēl ir darbā, neviens mājās neiet,” stāsta Marina un uzsver, ka arī valsts ļoti domā par cilvēkiem. Iegūt Dienvidkorejas pilsonību ir ļoti grūti.
“Tik daudz svētku kā Dienvidkorejā nezinu nevienai tautai pasaulē. Katru dienu ir svētki. Cilvēki daudz strādā, un ir jāatpūšas. Ir Jāņtārpiņu svētki. Visi brauc kalnos, staigā, dejo, priecājas un vakarā skatās, kā spīd jāņtārpiņi. Ir Sarkanās zivs svētki. Tās speciāli audzē, cilvēki apģērbā metas ūdenī un ķer zivis ar rokām. Līdzīgu svētku ir ļoti daudz. Lielākie ir Hangila svētki. Hangils ir korejiešu alfabēts. Savulaik viņiem nebija sava, izmantoja ķīniešu alfabētu. Hangils ir viegls, tajā 24 simboli, no kuriem 14 apzīmē līdzskaņus un 10 – patskaņus. Alfabēta apstiprināšana tautai bija nozīmīgs notikums – mūsu valoda atšķiras,” pastāsta Marina un atminas, ka iemācīties korejiešu valodu bijis ļoti grūti. Tā ir jājūt. “Ja citās valstīs slikti runāsi viņu valodā, parasti cilvēki ir iecietīgi, mēģina tevi saprast, pamāca, korejieši par to ķiķina,” bilst cēsniece un uzsver, ka korejieši ļoti mīl savu zemi, ļoti vēlas to rādīt citiem, lepoties.”
Komentāri