Ievas vārda dienu svin Ziemassvētku vakarā. Vai Ievām Ziemassvētkos tiek dāvinātas divas dāvanas vai viena, vai Ievas svin Ziemassvētkus, vai abus svētkus reizē?
Kā atzina cēsniece Ieva Kalniņa, jau maza būdama, bijusi gana prātīga un sapratusi, ja savu lielo iespēju – vārda dienas svinēšanu – palaidīs garām, atpakaļ to neatgūs.
“Neatceros, cik man toreiz bija gadu, bet ģimenē biju nostādījusi to lietu tā, lai neviens nemēģinātu mani Ziemassvētku vakarā pie viena apsveikt arī vārda dienā. No rīta svinējām manu vārda dienu – ar torti un dāvanām. Pa dienu gatavojāmies Ziemassvētku vakaram, un vakarā visi atkal nāca ar Ziemassvētku dāvanām. Cik tad mums šo svinamo svētku ir? Tāpat arī kādreiz skolā vai darbavietā svin tikai vienus svētkus vai abus veiksmīgi apvieno,” saka Ieva un turpina: “Ziemassvētki ir vieni no svarīgākajiem svētkiem gadā. Man ļoti patīk šo svētku māju un miera sajūta. Viss, ko Ziemassvētki sevī iemieso – labestība, dāvanas, un ne tikai tās, kuras saņemu pati, bet tās, kuras varu dot arī citiem. Tas ir ļoti skaists laiks, un Ziemassvētku lielākais pluss – tie ir gari. Tiem var lēnām gatavoties un sevī nostiprināt svētku sajūtas,” domās dalās Ieva.
Viņa atklāj, ka Ziemassvētkos būtiskākais, lai visa ģimene būtu kopā. “Tā sajūta, kas man bija svarīga bērnībā, to pašu, varbūt jau apzinoties, cenšos atdzīvināt un uzturēt sevī arī šobrīd. Līdzīgi, kā pati kādreiz ticēju Ziemassvētku vecītim, tā tagad to stāstu savam divgadīgajam dēliņam Lūkasam. Jāatzīst gan, ka pati vēl viņam savā veidā ticu. Neatceros sevī arī tādu lūzuma brīdi vai atklāsmi, ka Ziemassvētku vecīša nav. Brīnumi jau ir tāpat,” saka Ieva.
“Ziemassvētki ir laiks, kad būtu jāapstājas, jārod laiks sev tuvajiem un mīļajiem. Ikdienā ir steiga un nemitīgs laika trūkums. Parasti jau vairāk satiekas brīžos, kas saistās ar ne pārāk labiem notikumiem – slimībām vai ko citu. Paši skrienam, skrienam. Vienam: “Čau!”, otram: “Čau!”, un ar to viss beidzas. Ko es dāvinātu? Mirkli satikšanās brīža… Veselību un lietas, kuras visiem ir svarīgas. Garu mūžu. Savā ziņā tas varbūt ir egoistiski. Man vieglāk ir dzīvot, ja visi apkārt ir priecīgi, laimīgi un apmierināti ar dzīvi. Arī pati no tā iegūstu,” saka Ieva, kura ikdienā strādā Vidzemes vēstures un tūrisma centrā par izklaides programmu organizētāju un pilsētas viesiem piedāvā teatralizētas ekskursijas, piemēram, ar mielastiem viduslaiku stilā.
“Man vienmēr patikusi sava pilsēta. Īpaši šogad Cēsis ir ļoti skaistas. Patīk kontrasti, kas ir pilsētā. Ne vienmēr gribas skatīties uz košajām lampām, bet iziet cauri klusam, pie-snigušam parkam. Mana mīļākā vieta? Noteikti pils un Pils parks. Atceros, kad Lūkass bija pavisam maziņš, es viņu ratiņos trīs stundas vizināju riņķī apkārt pa parku. Un man nekad tur neapnika. Katrā gadalaikā ir citādāk. Tā ir mistiska un ļoti skaista vieta. Bieži paši, kuri te dzīvojam, neprotam novērtēt to, kas mums ir,” atzīst Ieva.
Jautāta, vai arī viņu katru gadu pārņem iepirkšanās drudzis, Ieva atbild, ka vēlētos kaut reizi mūžā Ziemassvētkiem sākt gatavoties rudenī. Lēnām iepirkt visiem dāvaniņas, bet diemžēl ikdienā šis sapnis nerealizējas.
“Šogad ir vēl trakāk, jo laiks bija tāds, ka šķiet – ir novembris, bet te uzsnieg sniegs un kalendārā paskatos, ka līdz Ziemassvētkiem palikušas četras dienas. Un viss atkal atlikts uz pēdējo mirkli,” saka Ieva un piebilst, ka Ziemassvētku vakarā sniega pūkām vajadzētu krist kaut īsu mirklīti.
“Varbūt šogad tas būs Ziemassvētku brīnums…” saka Ieva Kalniņa.
Komentāri