Daudz dzirdēts, lasīts par āderu ietekmi uz visu dzīvo vidi. Rīkstnieki norāda, ka to starojums esot mums visapkārt. Internetā lasu – ādere ir mītisks tīklojuma veida enerģijas strāvojums zemē. Kā to saprast cilvēkam, kurš nejūt šo starojumu, neredz āderes? Jāsamierinās ar norādi – mītisks, bet varbūt – mistisks? To vēl vairāk pastiprina kaut kur izlasītais, ka āderu eksistence zinātniski nav pierādīta un tiek apšaubīta.
Āderu tīkls ir visur
Var teikt, ja kaut kas neskaidrs, jācenšas saprast, pašam izmēģinot. Tā kā man tādas spējas nav dotas (vai varbūt neesmu tās vēl sevī atklājis), nolēmu pajautāt kādam, kurš ar to nodarbojas jau vairākus gadu desmitus, kura stāstītajam var uzticēties.
Cēsnieks Andris Cekuls sevī spējas noteikt, redzēt āderes atklājis pirms gandrīz 40 gadiem un skaidri pasaka – ticam vai neticam, bet āderes ir, tās izraisa iedarbību uz mūsu ikdienu, gribam to vai ne: “Izsakoties gudri – tā ir iedarbība uz cilvēka biolauku caur āderu enerģētisko starojumu. Āderu tīkls ir visur, mainās tikai starojuma lielums un intensitāte. Starojums darbojas dažādos augstumos, Rīgā esmu to konstatējis 16. stāvā. Īslaicīga āderu iedarbība palielina darba spējas, bet ilgstoša uzturēšanās nelabvēlīgi ietekmē cilvēka veselību. Āderu iedarbība uz novājinātām organisma vietām ir lielāka, bet, lai cik organisms stiprs, ilgstoši guļot uz āderu krustpunkta, iedarbība parādās.”
Viņš stāsta par dažādām situācijām dzīvajā dabā, kad jūtama āderu iedarbība. Piemēram, ja bišu strops uz āderes, bites medu ražo labāk, taču, ja bitenieks stropu uz visu ziemu atstās šajā vietā, bites nosals. Par to, ka dzīvnieki īpaši izjūt āderu starojumu, ka tas palīdz pārvietoties, izdzīvot, lasīts daudz, bet no cilvēkiem vien retam dotas spējas tās sajust.
A. Cekuls stāsta, ka ir dažādas tehnikas āderu noteikšanai. Pazīstamākā ar koka žāklīti, vislabāk derot ceriņš, bet to vairs neizmanto, tagad rīkstnieki strādājot ar rāmīšiem. Āderes var redzēt, sajust ar roku, tās var uzzīmēt plānā.
“Ticēt vai neticēt āderēm, tā ir katra paša izvēle, bet attieksme mainās. Cilvēki, kuri agrāk to uzskatīja par muļķībām, kādu dienu nāk un saka, ka viņiem svarīgi zināt, kur viņa īpašumā ir āderes,” saka A. Cekuls.
Sudrabs vai akmeņi
Āderes ir neredzamas, ir cilvēki, kam dotas spējas tās redzēt, just, taču šo cilvēku esot procentuāli maz. A. Cekuls atzīst, ka rīkstnieks kā profesija, tāpat kā āderu kultūra, kas bijusi 20.gadsimta sākumā, esot neatgriezeniski zudusi. Agrāk, kad būvēja māju, vajadzēja aku, sauca talkā rīkstnieku. Tagad šo cilvēku maz, pamatā visi vecās paaudzes cilvēki. “Nezinu nevienu gados jaunu, kurš varētu uzrādīt āderes,” atzīst A. Cekuls, piebilstot, ka senči ļoti ievērojuši āderu starojumu, būvējot mājas, arī ierīkojot pilsētas. Agrāk visas ielas veidotas, atbilstoši āderu tīklojumam, paralēli āderēm, tagad viss esot krustām šķērsām.
Jautāts, vai āderu tīkls ir mainīgs, viņš atzīst, ka neesot to piefiksējis, tāpēc, visticamāk, tas ir nemainīgs, tāds tas bija, ir un būs. Tas nozīmē, ka ar šo starojumu mums jāsamierinās, jāsadzīvo, pat ja to nesajūtam. Vai arī jāmeklē kāds, kurš parādīs āderu līnijas, plūsmas, krustpunktus, ieteiks vietu, kur novietot gultu, palīdzēs atrast kādu aizsargāšanās veidu.
“To netrūkst,” norāda A. Cekuls. “Kaut vai modernās segas ar sudraba tīklojumu. Vienā kārtā tās āderu starojumu aiztur par 50 procentiem. Drošs veids ir āderu pārcelšana ar akmeņiem. Sākumā man nebija skaidrs, īsti neticēju, bet tagad varu apliecināt, ka tas darbojas. Satiku vienu dziednieci, kura izstāstīja, kā akmeņi jāsaliek, un vairākās vietās esmu āderes šādi neitralizējis.”
Vai ikvienam rīkstniekam var uzticēties, vai neparādīs bez pamatojuma? A. Cekuls noraida šādas aizdomas, tas neesot savienojams ar šīm spējām: “Ja man dotas tādas spējas, man ir bijība pret šo situāciju. Man nekad nav ienākusi prātā doma, ka parādīšu kaut ko, lai liek mierā, kaut arī neko īsti neredzu. Dzīvē esmu kompromisu meklētājs, bet šajā jautājumā nav nekādu kompromisu – vai nu ir, vai nav.”
Vairāku veidu āderes
Viņš stāsta, ka ir kādu četru piecu veidu āderes, rīkstnieki strādā lielākoties ar ūdens āderēm, nedaudz ar uguns āderēm. Starojums tām līdzīgs, bet krāsa – atšķirīga. Uz norādījumu, ka zinātniski āderu pastāvēšana nav pierādīta, viņš saka: “Domāju, ka visi āderu starojumi pārbaudīti un pierādīti, iespējams, informācija nav plaši izskanējusi.”
Varbūt, bet man tomēr paliek sajūta, ka zināma mistika šajā āderu būšanā tomēr paliek.
Nav taču īsti skaidrs, kas šis par starojumu, no kurienes, kāpēc? Varbūt āderes ir sastāvdaļa zemes enerģiju tīklā, par ko zināja jau senajā Grieķijā, ko aprakstīja Platons. Katrā ziņā ir daudz neizprotamā, tāda – mistiskā. Tas varbūt ir ticības jautājums. Pieņemt to varam uzreiz, bet saprast – daudzos gadījumos mums tas nav dots. Ja kaut ko nesaprotam, aizdomas par mistiku paliek. Tiem, kuri sajūt šīs enerģijas, viss skaidrs, saprotams, citiem tā var likties mistika. Bet ir taču visiem zināms, ka uz mūsu ikdienu ietekmi atstāj Saules ritmi, Mēness cikli, un āderes esot tas pats, kas šie cikli.
Visas šīs dabīgās lietas paliek saprotamas arvien mazākam cilvēku lokam, tāpēc jautājums – kas tas ir? – var rasties arvien lielākam cilvēku skaitam.
Komentāri