Zita un Armands Reinfeldi (vārdi mainīti) dzīvo Cēsīs divistabu dzīvoklī. Nesen pāris kopīgā pasākumā nosvinēja 80 dzīves gadus. Viņu laulībā dzimušas divas meitas. Senioru pāris bagāts ar krietnu pulciņu mazbērnu un mazmazbērnu, taču viņu āriene ir mānīga, jo tādu gadu nastu nevar ne pamanīt.
Dzīvoklis iekārtots vienkārši un ir patīkami mājīgs. Virtuvīte plaša un gaiša, tādā rodas vēlēšanās gatavot, bet viesistabā pie sienas un plauktos radiņu bildes. Uzreiz var manīt, ka šajā mājā lasa, jo plaukti piepildīti ar grāmatām. Saimniece steidz pasniegt kafiju un sāļākas uzkodas, bet atpūtas krēslā sēž Armands. Ieraudzījis ciemiņus, ceļas kājās un sirsnīgi spiež roku. “Te nu mēs dzīvojam,” ar smaidu sejā saka Zita un aicinoši izpleš rokas.
Armands priecīgs par mūsu vizīti un saka, ka labprāt parunās par finansēm, bet viņam gan esot tā mazākā pensija – tikai 260 eiro, toties sievas kundze strādā uz pilnu slodzi un papildus pensijai, kas ir 450 eiro, saņem 340 eiro uz rokas. Tātad kopīgā maciņā ieripo 1050 eiro. “Man arī pilna slodze, pa māju strādājot,” caur smiekliem saka kungs.
Neskatoties uz saviem gadiem, Armands pilnībā uzņēmies dzīvokļa kurināšanas darbus un arī malku jau septīto gadu gādā pats: “Ko es te sēdēšu dzīvoklī caurām dienām, tā es vismaz izkustos.” Bet Zinta piebalso, ka Armands, pa mežu darbojoties, mazāk piekūst, nekā apdarot ikdienas mājas darbus. “Tagad jau malka maksā dārgi. Mēs gan nepērkam, bērni pērk. Ja mums nāktos pirkt, tad beigas būtu klāt,” saka saimniece. Vīrs viņai piebalso, teikdams, ka nekustēties nedrīkst.
Mēnesī par ūdeni pāris maksā 8 eiro, par elektrību 38 eiro, par apsaimniekošanu mājas iedzīvotāji vienojušies maksāt 10 eiro no dzīvokļa, bet par atkritumu izvešanu 2 eiro. Garajos vakaros neiztikt bez televīzijas, interneta un mājas tālruņa – šie prieki mēnesī izmaksā 30 eiro, bet, abiem saliekot kopā mobilā tālruņa rēķinus, mēnesī sarunām vidēji jāatvēl 8 eiro.
Reinfeldu pāris nav nekādi mājās sēdētāji, jo gandrīz katru dienu ar mašīnu izlaiž kādu loku, te līdz veikalam, te pie radiem vai līdz kādam kultūras pasākumam. “Mēs praktiski katru dienu braucam uz pilsētu. Zitai sāp kājas, un viņa nevar tālus ceļus staigāt, tāpēc es esmu viņas personīgais šoferis,” saka Armands. Kungs rāda blociņu, kurā detalizēti pierakstījis ar mašīnu saistītos izdevumus. Mašīna ir mašīna – tā mēdz plīst, to vajag uzpasēt un remontēt, tāpēc katru mēnesi cipars atšķiras, tomēr caurmērā pa mēnesi dzelzs rumakam tiek atlikti 65 eiro. “Mēs teiktu, ka pensionāram mašīna ir nepieciešamība. Lai ciemoties pie bērniem un mazbērniem, ar autobusu pārvietoties būtu pārāk sarežģīti,” saka Zita, atklājot, ka viņiem mašīna ir 40 gadus. Kundzei kādreiz bijušas tiesības, taču nav atjaunojusi.
Malkojot kafiju un piekožot maizītes, pārejam pie vēderprieku tēmas. Īpašu uzmanību produkta izcelsmei viņi nepievēršot. Ēd to, kas pašiem garšo. Armands nevarot bez gaļas, desām un piena. Viņš katru dienu izdzerot litru piena. Tāpat pa ziemu ledusskapī allaž stāv gurķi un tomāti, jo arī tie ar krējumu ir cieņā. Uz tirgu Reinfeldu pāris nav pasākuši braukt, turp vairāk dodas rudenī, kad ir rudens sezona. “Katra mēneša sākumā izņemu 400 eiro pārtikai un tādiem sīkiem tēriņiem. Pirms dodamies veikalā, savstarpēji norunājam, kurš šoreiz maksās. Mēnesī katrs no savas kabatas tērējam 150 eiro, tātad 300 eiro mēnesī.” Kundze atklāj, ka pārējā nauda viņai sadalīta citiem tēriņiem un stāv bankas kontā, jo drīz paredzēta ciemošanās pie mazbērniem, kuri gaidīs dāvanas. Tāpat ir jubileju pasākumi, kuros visi jāapdāvina, gan pašai kāda īpaša lietiņa kārojas, tam visam tiek tērēta nauda no kartes. Sadzīves precēm viņi tērē maz – tikai 8 eiro mēnesī.
Dažādi finanšu eksperti iesaka norēķināties skaidrā naudā, jo tad no tās grūtāk šķirties, kamēr, norēķinoties ar karti, tie šķiet ar naudu nesaistīti cipariņi, tomēr Reinfeldi saka, ka nauda vienalga tērējas, tā vai tā: “Abējādi tērējas. Kad eju pirkt zāles, vienmēr maksāju ar karti,” teic Zita, un, kā atklājas, uz aptieku jāiet itin bieži, jo, lai gan abi ir enerģijas un gaišu domu pielieti, gadi liek par sevi manīt. “Mums abiem diviem ir zāles. Dzeram arī vitamīnus. Es jau vispār esmu nolaidīga pret sevi un pie ārstiem eju reti. Ir tādas zāles, kas ir ar pilnīgu atlaidi, citām tikai daļēja atlaide. Tagad gaidu rindā uz acu operāciju, arī ar nierēm kaut kas nav kārtībā. Rudenī, oktobrī, biju pie zobārsta un atstāju 400 eiro. Kad pērku zāles mums abiem, tad maksāju 50 eiro, ja vēl speciālists ir Rīgā vai Valmierā, jāpierēķina degviela. Medicīnas pakalpojumi varbūt nav tie dārgākie, bet zāles gan Latvijā ir dārgas,” saka Zita.
Senioru pāris labprāt abonē laikrakstus un papildus vēl pērk dažādus žurnālus, kopā uzskaitot sanāk kādi divi laikraksti un trīs līdz pieci žurnāli: “Man kundze daudz lasa žurnālus, un kā sērga ir tas viens – “Virtuve”. To viņai ir bez sava gala, bet ēst pārsvarā gatavoju es. Paskatījos, kas tad tur ir-vienu mēnesi rīsi ar kartupeļiem, nākamajā kartupeļi ar rīsiem,” abi gardi smejas, atzīstot, ka šis un tas jau esot arī derīgs, tā jau nav, tomēr preses izdevumiem mēnesī viņi tērē 27 eiro.
“Nu, Zita, tagad izstāsti, cik tu mēnesī izdod par skaistumu-tev tur manikīrs, frizieris,” kungs mudina, piebilstot, ka kundze viņam nestāsta, tad nu beidzot ir izdevība uzzināt. Zita smej un saka, ka viņai patīk par sevi rūpēties un būt sakoptai prasa viņas darbs, jo daudz nākas būt cilvēkos. “Es divās nedēļās reizi eju pie manikīrista. Kādreiz liku gēla nagus, bet nevarēju izturēt vīlēšanu. Frizieri apmeklēju reizi divos mēnešos, kad lieku ilgviļņus. Frizūru taisīt es eju ļoti reti, pati tinu rullīšus, bet uz nozīmīgākiem svētkiem gan. Nu kopā var rēķināt 40 eiro manikīram un frizieris 25 eiro,” sarunā ar humora pieskaņu iesaistās Armands, “…un tās drēbes viņai! Bez sava gala! Viņai tās drēbes tik rodas un rodas, manējām vairs nav vietas!” Zita tik smejas, atzīstoties, ka Armandam taisnība, viņas drēbju skapis bagāts.
Zita atzīst, ka jaunībā Rīgā katru teātri apmeklējuši, bet tagad Armandam pasliktinājusies dzirde, tāpēc viņa kultūras un mākslas pasākumus bauda ar meitām. Teātra un koncerta biļetēm mēnesī netiek žēloti aptuveni 10 eiro.
No sirds izsmejoties, laiks paskrējis vēja spārniem. Ar gaišu dzīves uztveri, saskaņu un humora izjūtu patiešām var nodzīvot ilgi un laimīgi. Prieks, ka Cēsīs ir seniori, kas par dzīvi nesūkstās, bet tver prieka mirkļus.
Komentāri