Janvārī daudzi aktīvi sociālo tīklu ziņu lasītāji ar interesi sekoja līgatnieša Riharda Vidzicka fotoreportāžai par ziemas braucienu pa Gauju ar “Apsīti” – jauno laivu. Ūdenī tika ielaista ne jau parasta tūristu smailīte vai kanoe, bet gan unikāls meistardarbs, izvērstā vienkoce, kas tapusi ilgā kļūdu un meklējumu ceļā, atdzīvinot seno laivu būvētāju arodu un Latvijā izzudušo tehnoloģiju. Rihardam nav mērķis vizināt citus vai gatavot laivas izklaidei. Galvenais ieguvums darba procesā nav gala produkts, bet gan amata prasme, kas, darbu beidzot, ir kā apbalvojums.
Rihards Vidzickis atceras pirmo laivojumu pirms daudziem ga-diem: “Toreiz decembrī braucām pa Amatu ar mazu vienkoci. Sākām Kārļos, tikām līdz Lustūzim, kur laivu apnesa. Pirms tam uz Zvārtes krāču akmeņiem vienkoce uzsita apakšu, radās sūce, pieplūda ar ūdeni un nebija vadāma. Lustūža līkumos vairs nevarējām izstūrēt.”
Parasti Rihards aicina laivot domubiedru kompāniju vai Tehniskās universitātes kolēģus: “Ja ir iespēja, cenšos nobraukt pa upi vismaz divreiz gadā – vasarā un ziemā. Tā ir tradīcija! Trešā reize ir pavasara pali – izdevība, ko nelaižu garām. Palos pa Gauju tas ir vienkārši super! Posmu Līgatne – Sigulda nobraucu divās stundās, nesteidzoties, tikai ar straumes ātrumu. Laivā sēžot, to nejūt, bet, paskatoties uz krastu, redzams, kā viss aizzib garām.”
Veiksmīgi uzņemtajās fotogrāfijās meistars savā laivā izskatās kā taigas mednieks mežonīgā upē, pilnīgā nekurienē, tālu no civilizācijas. Vai peldvesti nelieto?
Rihards precizē: “Tas, ka fotogrāfijās ir estētika, nenozīmē, ka man nav laivotājam vajadzīgā aprīkojuma. Peldveste ir zem jakas. Ziemā to velku drošībai – mugurā biezāks apģērbs, mazums, kas var gadīties, var nākties izpeldēties. Un vēl – veste arī silda. Vasarā gan vesti nelietoju, nevajag, jo vienkoča laiva negrimst un pati ir glābšanas riņķis. Smeļamo kausiņu vienmēr vajag paņemt līdzi, ja nu laivai gadās kāda plaisiņa, kuru bijis slinkums aizdrīvēt. Protams, pie vienkoces jāpierod, tā uz ūdens zvalstās, var arī apgāzties, bet, lai to izdarītu, jābūt ar galvu nedraugos. Manevrēšanas spējas ir labas, tomēr kuram katram vienkoci nevar dot.”
Pierasts, ka Latvijā ūdenstūrisma sezona sākas pavasarī, kad cīņā ar krācēm un palu ūdeņiem dodas pārliecināti profesionāļi, riskētāji un amatieri, bet vasarā brauc visi, kam laiks un iespēja. Kāds izmēģina upi rudenī pēc lietavām, bet tikai retais riskē to darīt ziemā. Auksti, nav piemērota ekipējuma un vispār – upes mēdz aizsalt. Rihards ziemā ar vienkoci laivo katru gadu: “Vienmēr pirms tam izpētu, kāds ledus, piebraucu pāris vietās ar mašīnu, paskatos. Visskaistāk ir tad, kad viss apsarmojis, gaisa temperatūra ap mīnus pieci grādi. Brau-cienu nevar laikus saplānot, tas notiek spontāni: ir apstākļi, ir laiks – viss, braucam! Līdzko sākas spēcīgāks sals, ledus Gauju aizrauj ciet un laivošana vairs nav iespējama. Upmalā arī ziemā gadās publika, skatītāji. Tā bija svētdienā, kad izmēģināju “Ap-sīti”. Abos krastos ik pa simts metriem makšķernieki. Visa Gauja vienos makšķerniekos! Sen nebiju redzējis tik daudz!”
Vai vasaras braucieni tomēr nav patīkamāki? Rihards Vidzickis: “Vasarā man nepatīk braukt tādēļ, ka upē ļoti daudz laivotāju. Ja vien iespējams, braucu darbdienās, citādi Gauja pilna kā Brīvības iela transporta sastrēguma stundās. Man nepatīk kompānijas, kuras brauc ar lielajiem plostiem, dzer. Visi skatās uz vienkocēm, ir pārsteigti. Nogurstu, katram kaut ko atbildot, skaidrojot. Gribas pašam arī baudīt braucienu, būt kopā ar dabu. Vienīgais, ko atļaujos, izmantoju iespēju, ka Līgatnes – Siguldas posmā ir labi sakari, dalos iespaidos un tā brīža sajūtās ar draugiem, ielieku internetā kādu foto. Dažreiz ir labi, ka laivā esmu viens. Braucot kompānijā, ir brīži, kad gribas atiet nost, pabūt tikai ar upi un pēc tam atkal satikties ar visiem. Gaujā Ķūķu krāces nav problēma, tās vispār nav krāces! Parasti mēs nobraucam, piestājam malā un velkam laivas atpakaļ, lai nobrauktu vēl vairākas reizes. Ķūķu krāces ir atkarīgas no ūdens līmeņa. Palu laikā tās vispār nemana, ja maz ūdens – arī nekas, interesantas tās kļūst pie vidēja līmeņa. Līgatnes upe piemērota kajakiem, ar vienkoci nav izbraucama, daudz koku sakritis. Vasarā organizēju arī trīsdienu braucienus. Garākais ceļš bija no Līgatnes uz Brīvdabas muzeju. Līgatne – Gauja -Baltezers. Tikai viens posms bija nebraucams – trīs kilometros kanāls bija ļoti aizaudzis, tur sapratām – nav vērts forsēt un vilkt laivas. Lielajā Baltezerā todien bija lieli viļņi, kā jūrā, lija lietus, pūta kārtīgs pretvējš. Juglas kanālā vispār bija vēja tunelis. Bija labi! Ūdens laivā nesmēlās.”
Jautāts, kādēļ izvēlas maršrutu Līgatne – Sigulda, Rihards stāsta, ka janvārī Gaujā šis posms nebija aizsalis, vienīgi krasti apledojuši, tādēļ izkāpt varēja vien retās vietās: “Neriskēju braukt no Cēsīm, jo ir iepriekšējo gadu pieredze, ka visa upe pilna ar vižņiem. Tur mēdz būt vietas, kur veidojas sastrēgumi. Pirms pāris gadiem tiku gandrīz līdz Briedīšu apmetnei un griezos atpakaļ, īros pret straumi līdz Kvēpenei, kur bija tuvākā vieta, lai izceltu laivu krastā. Braucot starp lediem, bija jānogaida, kad paveras kādas spraugas, un jāstūrē pa diagonāli. Tas bija ekstrēmi!”
Lai arī “Apsīte” ir daudz vieglāka un ātrāka nekā iepriekšējās, laivu meistars jau domā par nākamo laivu un daudz garāku ceļojumu. Šobrīd problēma ir atrast piemērotu materiālu, jo tikai pēc nozāģēšanas var redzēt, vai tas ir īstais koks. Nākamajai laivai Rihards meklē apsi, kurai stumbrs ir apmēram seši metri, bez zariem, 50 centimetru diametrs un kuru varētu legāli nozāģēt tieši tad, kad vajag, ņemot vērā arī Mēness fāzes, cirst vecā Mēnesī. Laiva jāsāk gatavot, ka-mēr apse vēl zaļa un sulīga.
Riharda sapnis tuvējai nākotnei: “Ir pārliecība, ka praktiski un teorētiski esmu seno tehnoloģiju izkodis un trešā laiva izdosies. Gribu kādreiz nobraukt pa Gauju no Lejasciema līdz pat jūrai. Kompānija jau būtu, bet pietrūkst laika. Kad uzbūvēšu lielo, sešmetrīgo, laivu, kurā vieta trim vai četriem braucējiem, tad gan.”
Komentāri