Brīnumainās augstās dobes

Iepriekšējā publikācijā (martā, laikrakstā “Druva”) par augsto dobju ierīkošanu rosināju meklēt piemērotu vietu dārzā, pagalmā vai aiz kādas vēju aizturošas sienas un sagādāt visu, kas kārtīgai dobei pienākas. Piedāvāju gatavas atbildes uz daudzajiem “kāpēc?”, kas lasītājiem noteikti radīsies.

Augstās vai līdzenās dobes?

Augstā jeb paaugstinātā do­be aizņem mazāk vietas, ērti strādāt – sēt, stādīt, ravēt, novākt – , tādēļ piemērota visiem, kam sāp mugura, kā arī vecākiem cilvēkiem un in­valīdiem, var pielāgot tiem, kuri pārvietojas ratiņ­krēslā. Šāda konstrukcija ie­teicama, ja pie mājas ir pa­visam maz zemes, apkārt nav labas augsnes vai tā ir blīva un akmeņaina, viss nobradāts, traucē lopiņi un ziņkārīgi mājdzīvnieki. Kas­tes formas dobi var ierīkot pat pagalmā uz betona. Vēl tā būs glābiņš tajos gadījumos, kad dārzu terorizē kailgliemeži, kurmji, peles, žurkas un citi kustoņi.

Šāda dobe ir līdzīga lecektij, tikai bez pārseguma, un piemērota gan gurķiem, gan salcietīgajiem garšaugiem, kam garāks veģetācijas periods un vajadzīga labi dre­nē­ta augsne, piemēram, bazilikam, majorānam, timiānam. Trūdvielu siltums un augstums virs zemes līmeņa nodrošina labākus apstākļus agrā pavasarī – viss ātrāk uzdīgst un paildzina augša­nas laiku rudenī, kad iespē­jamas pirmās salnas. Vairā­ku­mam augu attīstība ie­spē­jama, ja temperatūra ir virs +6ºC. Ja vien septembrī nav ekstrēms sals, arī vēsajā Vid­zemē dārzs zaļo līdz mē­neša beigām un vēl ok­to­brī.

Laba ziņa ravētājiem – var sēt un stādīt blīvāk, barības vielu pietiek visiem, augi no­sedz dobi, un nezāļu ir daudz mazāk. Var strā­dāt tū­līt pēc lietus, nedraud ra­žas noslīkšana. Ilgāk sagla­bā­jas irdena augsne, nesa­blī­vējas, jo uz tās nekāpj, kā arī auglīgā virskārta neno­skalojas, kā tas mēdz būt lī­dzenajos dārzos.

Mazliet no vēstures

Kādēļ gan augstās dobes nav izdzīvojušas līdz mūs­die­nām? Pirmkārt, vēs­tu­ris­ki šāds dārzs bija cieši sais­tīts ar viduslaiku piļu un klosteru virtuvi. Otrkārt, do­bēm ekonomiskā atdeve bija augsto aizsargmūru vai ēku aizvējā, saimnieciskajā zonā, kur visas augsnei ne­pie­ciešamā “kokteiļa” sa­stāv­daļas bija pa rokai. Treš­kārt – eksotiskos, siltu­mu mīlošos un īpaši aprū­pē­jamos augus varēja atļauties tikai bagātākie, algojot zinošu dārznieku. Nākamajos gadsimtos augstās dobes pa­mazām izkonkurēja ar stikliem klātas konstrukcijas: lecektis, oranžērijas un sil­tumnīcas.

Pie darba!

Virsējā kārtā jāievēro kom­posta un dārza zemes proporcija 6:4. Augsto dobi var veidot tieši uz augsnes vai arī iedziļināt līdz 40 centi­metriem. Ja izvēlētajā vietā ir laba augsne, to ieteicams norakt un pēc tam izmantot pildījumam augšējās kārtās. Ja plānojums netiks mainīts vismaz desmit gadus, var veidot paliekošu rāmi, izmantojot ķieģeļus, dolomīta blokus, akmeņus vai viļņotā skārda loksnes, kā to dara Amerikas dārzkopji. Īslai­cī­gam eksperimentam dobēm malas var nostiprināt ar dē­ļiem vai tieviem, mizotiem apaļ­kokiem. Ieteicams apak­šā un gar malām rūpīgi saklāt egļu zarus, grau­zēj­dro­šu sietu vai ģe­otekstilu aizsardzībai pret pazemes iemītniekiem. Dobē, pār­mai­ņus ar augsni, iepilda kompostu, salmus, lapas u.c. Ir agronomi, kuri apgalvo, ka augiem esot vienalga, kādi kūtsmēsli – var kār­tās likt nesvaigus lopiņu un putniņu mēslus vai bērt gra­nu­lētos.

Pildot dobes, nepārcensties – visu ar mēru! Ja vēlamies audzēt aro­mātiskus garšaugus, jāatceras, ka tiem nederēs pārāk daudz slāpekļa, jo viss labums izaugs dižos lakstos.

Mīnusi?

Vai šādām dobēm ir arī kā­di mīnusi? Protams! Dārzs ielaužas jūsu personīgajā dzīvē un iekārtojas uz palik­šanu. Pasarg dies, tas var iz­ēst no vietas mīļākos hobijus! Dārzam turpmāk tiek atvēlēts viss brīvais laiks, nu gandrīz viss, un tas kļūst par biežāko sarunu objektu pie ģimenes pusdienām. Par nelaimi vai par laimi (kā to ņem), jūs tiekat vaļā no pa­zi­ņām, kam jūsu jaunais “jājamzirdziņš” neinteresē, toties iegūstat domubiedros sirsnīgus un videi drau­dzī­gus ļaudis, kā arī beidzot uz­zināt, ko par jums domā kaimiņi un radi. Dārzs ne­ļauj vasarā aizceļot uz vai­rā­kām dienām, jo prasa ap­lais­tīšanu vai rušināšanu, vai vienkārši apraudzīšanu. Ja nu tomēr dodaties prom, tad visu brauciena laiku dārzs no attāluma terorizē sirdsapziņu. Tam nepatīk jū­su lomas aizvietotāji vai steidzīgi izpalīgi. Tas gaida tieši jūsu palīdzību pēc lie­lām lietavām vai vējainas nakts. Dārzs vēlas sa­svei­ci­nā­šanos, apraudzīšanu no rī­tiem un “labu nakti” va­ka­ros.

Cēsīs 19. un 26.aprīlī Jau­nās pils konferenču zālē stās­tīšu par dārza ierīkošanu viduslaiku stilā, agroteh­niskajām metodēm un senajām šķirnēm. Dosimies aplūkot pārziemojušo Cēsu pils vi­dus­laiku dārzu.