Piektdiena, 5. decembris
Vārda dienas: Sabīne, Sarma, Klaudijs

Paspēlēties ar mašīnām

Jānis Gabrāns
12:31
19.04.2017
356
Kolekcionaars Fotomarta 1

Krāsainas kā Lieldienu olas, tā varētu teikt arī par cēsnieka Nila Kadiķa kolekciju, kurā ir aptuveni 200 auto modeļu. Kolekcionēšana par vaļasprieku kļuvusi pavisam nesen, sākumu esot viegli atcerēties, jo tas noticis gadā, kad Latvija pārgājusi uz eiro. “Viss sākās tad, kad mamma pagrabā atrada manu rotaļlietu kasti, lai manai meitai būtu, ar ko spēlēties,” stāsta N.Kadi­ķis. “Kastē bija daži auto modelīši, un atcerējos, ka man bērnībā tie patika. Tolaik tos dabūt nevarēja, tos atkal ieraugot, radās doma pameklēt, vai tagad kaut kas tāds atrodams. Sāku meklēt internetā informāciju, uzzināju, ka ir kolekcionāri, ka modelīšus iespējams nopirkt. Tad no darbavietas braucām uz Baltkrieviju ekskursijā, domāju, varbūt tur kaut kas būs dabūjams. Rotaļlietu veikalā nopirku dažas mašīnas, bet, papētot sīkāk, secināju, ka tās īsti neatbilst tam, ko meklēju. Lai arī gatavotas no metāla, tie tomēr bija atdarinājumi un atbilda veikalam, kurā pirku – rotaļlietas.”

Sācis meklēt sludinājumus, brau­cis uz Rīgu, iegādājies dažus modelīšus, bet arī tas nav bijis īstais ķēriens. Trāpījušies Ķīnā ražotie atdarinājumi, kas arī neatbilst kolekcionējamo modeļu prasībām. Lūgts paskaidrot, kas raksturo īstu modeli, N. Kadiķis stāsta, ka pirmām kārtām tam jābūt oriģinālajā kartona kastītē ar zīmogu, ražošanas gadu: “Īstais modelītis ir smags, jo gatavots no metāla, tam atveramas durvis, bagāžnieks, motortelpa, viss izstrādāts smalki un detalizēti un ražots mērogā 1:43.”

Meklējot sapratis, ka joprojām var nopirkt PSRS laikos ražotos modelīšus, un tā arī sācies šis vaļasprieks.
“Sākumā domāju, ka modeļu pie­dāvājums nav liels, bet izrādījās, esmu kļūdījies, Tie ir dažādās krāsās, modifikācijās, ar atšķirīgiem logo rotāti, un tas, kas ir man, ir neliela daļa no visa, kas sa­vulaik izlaists. PSRS auto modelīšus mērogā 1:43 sāka ražot 70.gados, sākumā tie bija ļoti interesantās krāsās, pēc tam visi kļu­va standartizēti – zili, zaļi, sarkani. Lūk, lillā “Volga”, oriģinālā tādas droši vien nebija, bet modelīšos ir. Piedevām vēl ar olimpisko simboliku, kas arī piešķir papildu vērtību,” stāsta kolekcionārs.

Viņa kolekcijā ir vesels klāsts “Moskviču”, “Žiguļu”, “Volgu”, dažādi modeļi, krāsas, modifikācijas – sporta, milicijas, ātrās palīdzības, dažādu citu dienestu. Arī mikroautobusi “Latvija”, gan vecais modelis, gan vairāku toņu un modifikāciju jaunā modeļa mikriņi. Ir jaunā “Zaporožeca” modelītis – šķībs, greizs, tāds nu tika ražots, bet par spīti, ka ražots pirms 40 gadiem, joprojām labi saglabājies. N. Kadiķis stāsta, ka vecā zapiņa, saucamās – vabolīte, modelis, visticamāk, nav ticis ražots, jo nekur nav nācies redzēt. Kolekcijā ir arī kravas automašīnu “AMO”, ko ražoja vēl pirms Otrā pasaules kara, arī mūsdienīgāku kravas mašīnu, piemēram, “Kamaz” modeļi.

“Katrs kolekcionārs ir citāds,” skaidro N. Kadiķis. “Kādam pietiek, ja no katras markas ir pa vienam modelim, citi krāj visus, kas tika izlaisti. Es sevi pieskaitu pie otriem, gribas, lai ir dažādas krāsas, citas atšķirības niansēs.

Kolekcionēšana liek vairāk painteresēties par mašīnbūvi kopumā, īpaši Padomju Savienībā. Kolekcijā ir arī divi vieglo mašīnu “ZIL” modeļi, kādi tolaik bija tikai valdības rīcībā. Esmu meklējis informāciju par tām, kas ar tām braucis, kādi šo mašīnu tehniskie dati. Ir arī vairākas “Čai­kas” atšķirīgās krāsās, un šīs markas modeļi bija vieni no tiem, kas ražoti visvairāk. Padom­ju auto modelīšus ražo arī mūsdienās, arī kvalitāte nav slikta, bet trūkst vēsturiskās pieskaņas.”

Šis gan neesot pārāk izplatīts vaļasprieks, un Cēsu apkaimē līdz šim nav izdevies sastapt nevienu, kam vēl būtu šāda aizraušanās. “Varbūt ir, bet mūsu ceļi nav krustojušies,” piebilst Nils. Vi­ņam esot zināmi cilvēki, kuri sākuši krāt, bet itin drīz atmetuši ar roku. Šī nodarbe prasa laiku, jāmeklē informācija, jābrauc uz Rīgu, uz Ikšķili, kur divas reizes gadā notiek senlietu kolekcionāru saiets. Kolekcionārs stāsta, ka tagad reti nāk kas jauns, jo piedāvājums nav liels. Ja ir retāki modeļi, tos grūti dabūt, tie arī nav lēti. Taču kolekcija vēl nav pabeigta, ja vien kaut ko izdodas iegūt, tad prieks ir īpašs. Šo to varot atrast arī interneta vietnē e-bay, bet tur vienmēr risks, ko saņemsi.

Kolekcijā ir ne tikai klasiskie modelīši, bet arī tādi, ko varētu iedalīt sadaļā “rotaļlieta”, jo nav ievērots mērogs, nav no dzelzs, neveras durvis. Taču N. Kadiķis norāda: “Ja modelis ir labā stāvoklī un ar uzrakstu “Made in USSR”, man tas der!”

Smejot viņš saka, ka šī ir iespēja paspēlēties ar mašīnām arī pieauguša cilvēka vecumā: “Mājās nav speciālas vitrīnas, kur modeļus eksponēt, tam vajag daudz vietas, tie stāv skapī. Labi, ka bija šī saruna, varēju izņemt visu kolekciju, pārskatīt, izrādās, itin daudz sakrājies. Kad stāstu draugiem, paziņām par savu vaļasprieku, dažs sākumā tā jocīgi paskatās, bet, kad izstāstu sīkāk, saprot, ka tas ir aizraujoši. Pieļauju, ka tagadējiem bērniem šie modeļi nav interesanti, bet mana gada gājuma un vecākiem ļaudīm noteikti ir, jo esam auguši kopā ar šīm mašīnām. Tā ir vēsture. Ja vairs nekrāšu, lai kolekcija stāv, cilvēkiem būs, ko paskatīties, kādas mašīnas savulaik ražotas.”

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Ilze Liepa - kopš piecu gadu vecuma teātrī

05:51
04.12.2025
144

“Cēsu Mazais teātris” sevi pieteica 2019.gadā ar iestudējumu “Antālija”. Latvijā jaunu profesionālu mazās formas teātri izveidoja aktrise Ilze Liepa, kura līdz tam bija redzama uz Valmieras teātra skatuves. Aktrise piepildīja pirms kāda laika radušos ideju par savu teātri. Ilze pastāsta “Druvai” gan par Cēsu Mazā teātra aktu­alitātēm, gan pakavējas atmiņās par tapšanas vēsturi un savu […]

No Kanādas atgriežas uz dzīvi Cēsīs

05:03
03.12.2025
641
1

Liene Sestule pēc 15 gadu ilgas prombūtnes Kanādā atgriezusies dzimtajā Cēsu novadā. Viņa “Druvai” atzīst, ka, atgriežoties pēc tik ilga laika, esot sajūta, ka viss atkal dzīvē jāsāk no jauna. Daudz šo gadu laikā esot mainījies, piemēram, banku sistēma. “Es it kā ne mirkli nepārtraucu kontaktus ar Latviju un katru gadu braucu šurp. Tomēr, kad […]

Tieši drūmākajā gadalaikā spēt ieraudzīt dzīves skaistumu

05:00
02.12.2025
147

Ceļā uz veikalu iepirkties “Druva” sastop amatieti Anitu Daiju. Uz vaicājumu, kā klājas, Anitai nav citu domu, kā ar azartu teikt: “Ļoti labi!” Izrādās, viņa tikai pirms nepilna mēneša devusies pelnītā pensijā un vēl ir kā apreibusi no brīvības sajūtas. Anita aizvadītos gadus strādājusi par sētnieci, tīrījusi Ģikšu pagasta centru, visus galvenos celiņus. “Esmu ļoti […]

Ceļā pretim gaismai un brīnumam

05:55
01.12.2025
250

Svētdien Pirmā Advente. Sākas pārdomu laiks un ceļš pretī Ziemassvētkiem, pretī gaismai. Par notikumiem apkārt, sevis meklējumiem, atvērtību saruna ar evaņģēliski luteriskās baznīcas Vecpiebalgas, Jaunpiebalgas un Apšu – Lodes draudžu mācītāju Andri Vilemsonu. -Par Adventi, Ziemas­svētkiem jau krietnu laiku skandē lielveikali, reklāmas, atgādina dažādas labdarības akcijas. -Tā bijis vienmēr. Mana dzīves filozofija – vislabākā diena […]

No notīm līdz emocijām

05:35
28.11.2025
43

Dainis Skutelis un viņa lielākā radošā loma Pirmo reizi Latvijā ir skatāms Franca Lehāra meistardarbs, operete “Džudita”, mīlas stāsts par kaislīgu satikšanos un šķiršanos, kad Džuditas mīļotais Oktāvio dodas karā. Operete atklāj kaisles, likteņa, mīlestības un arī nodevības spēku. Lai gan darbu iestudējusi starptautiska komanda, operetes teksti un dziesmas ir latviešu valodā. Izpirkta un skatītāju […]

Aukstajam laikam šuj siltas segas

06:32
27.11.2025
449

“Milzīgs paldies mammai Skaidrītei, kas mani vienmēr atbalstījusi, un māsai Ingai, viņa man ir bijusi paraugs un palīdzējusi virzīties uz priekšu,” sarunā par uzņēmējdarbību šuvējas arodā būtiskāko uzsver Ilvija Tīrone-Gabrānova, akcentējot, ka ģimenes atbalsts vienmēr ir bijusi viņas stiprā aizmugure. Ilvija dzīvojusi un dzīvo Cēsu novadā, izņemot periodus, kad mācījās Rīgā un kādu brīdi mitinājās […]

Tautas balss

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Veidenbauma prēmijai jāatgriežas Liepā

08:27
23.11.2025
35
Literatūras cienītāja raksta:

“Izlasīju “Druvā”, ka Eduarda Veidenbauma prēmiju šogad pasniegs Cēsīs, ne Liepā, kā tas bijis tradicionāli. Uzskatu, ka tas nav pareizi. Tieši tas, ka pagodinājuma pasniegšanas ceremonija gandrīz 60 gadu notiek dzejnieka dzimtajā pagastā Liepā, ir īpašā pievienotā vērtība. Tā ir kā visu Veidenbauma novadnieku novērtējums literātam, Veidenbauma prēmijas saņēmējam. Cēsīs un Cēsu Izstāžu namā notiek […]

Atbildība arī gājējam

08:26
22.11.2025
29
Cēsniece V. raksta:

“Agrāk bērniem skolā mācīja satiksmes noteikumus. Atceros, ka teica: “Pirms šķērsojiet brauktuvi, vispirms paskatieties pa kreisi, pēc tam pa labi, vai nebrauc kāda automašīna. Tikai pēc tām ejiet pāri ielai.” Un tas attiecas ne tikai uz vietām, kur nav gājēju pārejas, bet arī tur, kur tās ir. Taču tagad bērni un jaunieši vispār neskatās, vai […]

Sludinājumi