Trešdiena, 3. jūlijs
Vārda dienas: Benita, Everita, Verita, Emerita

Būt kopā vienmēr un visur

Madara Ozoliņa
13:26
18.10.2017
42
Suncis 6 1

Viņa zina, ko nozīmē gaidīt vietā, gulēt un dot ķepu. Viņa prot ne to vien. Un tieši tādēļ mēs viņu pavisam drīz varēsim redzēt savos televīzijas ekrānos. Stāsts ir par vācu aitu suni Darku.

Darkai ir četri gadi, saimniece Liene Zariņa stāsta, ka par šīs šķirnes suņiem ir visdažādākās leģendas. Pēc suņa ienākšanas ģi­me­nē Liene drīz sapratusi, ka dzīvnieks nepildīs tikai mājas sargsuņa pienākumus, bet gan pratīs ko daudz vairāk. “Kad laukos iegādājāmies īpašumu, pirmā doma, protams, bija, kā māju apsargāsim. Izlēmām, ka jāiegādājas suns. Bet mums ar Darku radās tik liela saikne, ka nu viņa ir kļuvusi par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Viņa ir personība,” stāsta Liene un atzīst, ka zina – to, kāds būs suņa raksturs, lielā mērā nosaka gēni un pirmās nedēļas pēc dzimšanas, kad tiek apgūta socializēšanās: “Uzvedību tāpat kā anatomiju un fizioloģiju suns pārmanto no saviem vecākiem. Būtiski ir arī , kādos apstākļos un kur sunītis ir dzimis. Ne par velti saka, ka, pirms izvēlēties kucēnu, vajadzētu apskatīt kucēna vecākus un apstākļus, kuros tie dzīvo. Sunim socializācijas posms ir no trīs līdz 16 nedēļu vecumam. Šajā laikā sunim ir jāpaspēj satikt simt cilvēku, pabūt dažādās vidēs, dažādos apstākļos iepazīties ar satiksmes dalībniekiem, pastaigāt pa dažādām virsmām – sunim ir jāpierod pie vides maiņām.”

Darka ir komunikabla un atvērta socializācijai. Viņai patīk, ka tiek glaudīta un mīļota. Kad Darka kaut kur dodas kopā ar saimnieci, vienmēr līdzi tiek ņemta Darkas sedziņa ar mājas smaržu. Suns jau no mazotnes ir paradis braukt mašīna, būt sabiedrībā. “Mēs iespēju robežās Darku ņemam visur līdzi. Es saprotu, ka visas durvis mums nav atvērtas, tādēļ vienmēr pārliecinos, ka vietā, uz kuru dodamies, visiem ir pieņemama suņa sabiedrība. Sākotnēji daudzi uz mums skatās ar aizdomām un piesardzību Darkas lielā auguma dēļ. Tomēr iepazīstoties saprot, cik šis suns ir mīļš un labsirdīgs. Pašai Darkai gan ir gluži vienalga, uz kurieni mēs dodamies, galvenais, lai es esmu blakus. Šķiet, suns domā – varam dzīvot kaut zaru būdiņā, galvenais, ka esam kopā.”

No četru mēnešu vecuma Dar­ka tika vesta uz suņu skolu. “Ma­ni pārsteidza, cik labi kucītei padevās jaunu prasmju apgūšana. Reizēm pat atlika kaut ko parādīt vienu reizi, Darka to uzreiz saprata un atkārtoja. Varēja redzēt, ka ir gatava darboties vēl un vēl. Es sapratu, ka pamatus esam apguvušas un sunim sāk kļūt garlaicīgi. Gribēju izmēģināt ko neordināru un sāku meklēt piemērus, ko es sunim varētu iemācīt. Kad Darkai bija astoņi mēneši, mana jaunākā meitiņa bija maziņa. Un, kā jau tas ar maziem bērniem mājās mēdz būt, visur vienmēr bija izmētātas mantas. Ie­do­m­ā­jos, cik jauki būtu, ja kāds man palīdzētu tās savākt. Tad, nelasot nekādas instrukcijas, bet gan vienkārši izjūtot savu suni, mēs kopīgi sākām kārtot istabu – likt mantas grozos. Darkai bija tik interesanti!” atceras Liene. Šo pras­­mi kaut ko atnest Darka pavisam drīz varēja parādīt arī plašākai publikai. Uz­ņē­mums “Li­vo­nia” pirms Jāņiem rīkoja dzirk­­s­tošā dzēriena “Mež­ezers” lielo izlozi. Uzņēmuma pārstāvji vēlējās izlozes uzvarētāju noteikt neparastā veidā. Šampaniešu korķīšos tika ieliktas lapiņas, uz kurām rakstīti to cilvēku vārdi, kas piedalījās izlozē, korķus izbēra zemē. Darkas pienākumos ietilpa izvēlēties izlozes uzvarētāju – paņemt vienu korķīti un iemest kastītē. “Šo izlozi iespējams noskatīties arī internetā. Tā bija viena no pirmajām, interesantākajām pieredzēm. Tagad piedalāmies vēl kādā projektā – televīzijas raidījuma filmēšanā. Tika izvēlēti pieci suņi, no kuriem vienam tiks uzticēti papildu pienākumi un uzdevumi. Tā būs Darka. Lai arī sākotnēji mazliet sat­raucos, kā Darka uzvedīsies filmēšanas laukumā un vai viss izdosies, saprotu, ka uztraukumam nebija pamata. Darka mīl, ka tiek pievērsta uzmanība. Sunīte ļoti labi saprot, ka tai uzticēts kas vairāk, un to novērtē,” zina Liene.

Darkas saimniece atzīst, ka pati mēdz būt pārsteigta par to, cik Darka daudz prot izdarīt, cik daudz saprot. Viņa stāsta par nesenu notikumu, kas viņas acīs Darkas saprāta un domāšanas līmeni pacēlis vēl daudz augstākā plauktiņā: “Pagājušajā gadā mēs ģimenē paņēmām vēl vienu sunīti. Darka līdz tam bija mūsu vienīgais mīlulis – vienmēr bijusi uzmanības centrā. Laiks, kad ģimenē ienāca mazais sunītis, bija adaptācijas un pielāgošanās laiks mums visiem – arī abiem suņiem. Darka jau sākumā mazajam sunītim parādīja, kurš ir galvenais. Mazais to pieņēma un respektēja. Tad kādu dienu zvanīja meita un teica, ka abi suņi ir pazuduši. Mazajam tajā laikā bija vien pieci mēneši. Tas bija rudens, ātri satumsa. Pēc brīža mājās pārradās Darka, bet no mazā sunīša nebija ne miņas. Sacēlām kājās draugus un tuvākos kaimiņus. Meklējām, jo sunītis bija tik maziņš, ka pats mājās neatnāks. Vācu aitu suņi nemēdz klīst prom no mājām, tādēļ pavisam nesapratu, kas notiek. Izrādījās, Darka mazo sunīti bija aizvedusi. Par šādiem gadījumiem Latvijā nebiju dzirdējusi, biju vien lasījusi literatūrā, ka pasaulē kas tāds ir noticis, ka lielais suns mēdz aizvest mazo uz iepriekš noskatītu vietu, bet tā vieta nav humāna – tā ir liela bedre vai dziļi brikšņi. Lielais suns to dara ar domu, ka mazais netiks ārā un neatgriezīsies. Mēs, meklējot mazo suni, pēc pāris stundām iegājām kaimiņu pagalmā, kas ir aptuveni puskilometru no mūsu mājas. Tur atradām mazo sunīti. Sieviete, kas tur dzīvo, stāstīja, ka pagalmā ienākušu divi suņi. Lielais sācis skriet pa apli, mazais lielo ķēris. Tā abi kādu brītiņu skrējuši, kamēr lielais suns mazajam bija nojaucis pēdas, galva mazajam bija apreibusi, bet lielais ātrumā aizskrējis. Mazais sunītis lielo sācis meklēt. Darkas mērķis bija tikt vaļā no mazā sunīša, bet viņa rīkojās ļoti humāni. Nevis atstāja bedrē vai brikšņos, bet gribēja atrast tam jaunas mājas. Zīmīgi, ka šajā mājā dzīvo sieviete, kurai pirms gada bija nomiris četrkājainais mīlulis. Tā vien šķiet, ka Darka to zināja! Es šo situāciju nevērtēju kā kaut ko cietsirdīgu. Es redzu Darku, kura gribēja panākt savu, bet rīkojās ļoti humāni! Mēs mazo sunīti, protams, atvedām atpakaļ, esam sadraudzējušies. Pēc šī gadījuma sapratu, ka man vairāk jāvelta laiks katram sunim atsevišķi.”

Darkas saimniece ir pārliecināta, ka suņa domāšana attīstās kopīgās nodarbēs, veicot dažādus uzdevumus. Nu Liene ar Darku apgūst jaunas iemaņas un trikus, ar kuriem iepriecināt arī citus.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *


The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.

Saistītie raksti

Veido namiņu, kur vecļaudis jūtas labi

07:32
30.06.2024
69

Cēsu pilsētas pansionātam 12. jūlijā apritēs 30 gadi. Vairāk nekā pusi no šī laika sociālās aprūpes un rehabilitācijas iestādes direktore ir Inga Gunta Paegle. -Pansionātam ir 30 gadu jubileja. Kā tas šo gadu laikā mainījies? -Es kā šodien atceros 1994. gada 12. jūliju, kad pansionāts no Glūdas kalna Cēsīs ienāca šeit, Cīrulīšos. Glūdas kalnā istabiņās […]

Mērķis - cilvēkiem palīdzēt atgūt veselību, dzīvesprieku un enerģiju

10:24
27.06.2024
665

Saruna ar holistiskās medicīnas eksperti Ingrīdu Mergupi – Leitlandi -Jums ir interesants uzvārds. Tāds rets – Mergupe. -Manas saknes ir no Mālpils. Tur ir upe Mergupe, un šo uzvārdu nes arī mana dzimta. 1928. gadā vectētiņš Jānis Mergups lika pirmo akmeni dzimtas mājai. Un tā nu arī es izceļojos pa pasauli, apgūstot zināšanas, un vēlāk ar […]

Dzīve enerģētiski spēcīgā vietā – kalna galā

10:12
25.06.2024
275

“Jau četrdesmit gadus strādāju Krimuldas vidusskolā par skolotāju, esmu tur kopš skolas dibināšanas brīža. Man jau ir pensionāres statuss, bet darbu turpinu, pēc diviem gadiem gan došos pavisam pensijā,” tā par sevi stāsta Edīte Kanberga, saimniece Drabešu pagasta Kārļu “Eglainēs”. “Eglaines” ir arī viesu nams un atpūtas bāze, bet Jāņu laiku ģimene aizvada savā lokā. […]

Jāņuzāles klimata pārmaiņās

09:54
25.06.2024
52

Par ziedošām pirmsjāņu pļavām, par trejdeviņu ziedu vainadziņu un dabas norišu izpratni saruna ar zālāju biotopu eksperti Maiju Medni. -Jāņi klāt, brienam pļavās, lai no trejdeviņām puķītēm pītu vainadziņu. Vai to var izdarīt?    -Ar katru gadu to izdarīt ir aizvien grūtāk. Lielāka iespēja saplūkt trejdeviņas jāņuzāles ir bioloģiski vērtīgos zālājos, bet tādi Latvijā ir mazāk […]

Balto ceriņu smarža gadu desmitu garumā

06:30
19.06.2024
123

Dace un Alfrēds Jurciņi izstaigā dārzu. Puķes šopavasar steidzas ziedēt, arī rozes pie namdurvīm. Karstās dienās paēnu un spēku dod nelielā birzīte. “Dzīvojam šo dzīvi, kaut reizēm gadās dzelkšņi vai iekož asa nātre. Dzīvojam kopā jau 50 gadus. Visi saka, ka pamatā ir mīlestība, bet šis vārds tāds novalkājies, reizē dziļš un skan dvēselē. Visjaukāk […]

Maza vieta ar lielu sapni

06:13
17.06.2024
88

Pasaules latviešu mākslas centrs darbu Cēsīs sāka pirms desmit gadiem. To vada Čikāgā dzimušais Kārlis Kanderovskis, kurš jau vairākus gadus dzīvo Cēsīs. Mākslas centra galvenais mērķis ir veicināt mākslas vērtību saglabāšanu, ko radījuši Otrā pasaules kara laikā trimdā devušies latviešu mākslinieki, kā arī ārzemēs dzīvojošā jaunā paaudze. Centrs bez maksas ir atvērts ikvienam un darbojas, […]

Tautas balss

Pļauj, ka putekļi pa gaisu

10:12
02.07.2024
21
Priekulietis A. raksta:

“Priekuļu centrā pagājušajā nedēļā pašvaldība pļāva zāli, putekļi vien gāja pa gaisu. Zā­līte tik īsa un nīkulīga, ka tur nav, ko pļaut. Bet laikam jau noteiktie kvadrātmetri jāno­pļauj, citādi nesaņems naudu. Manuprāt, pļaušanu nevajadzētu organizēt pēc grafika, bet gan tad, kad tas nepieciešams,” pārdomās dalījās priekulietis A.

Zāļu ražotāji negodprātīgi

12:29
28.06.2024
18
Lasītāja raksta:

“Re nu! Eiropā ražotāji zāļu cenas valstīm nosaka slepeni, mazākās un nabadzīgākās valstis maksā vairāk. Tāpēc jau arī mums ir tik dārgi medikamenti un jauno zāļu maz. Te būtu gudri, ja, piemēram, Baltijas valstis vienotos un iepirktu vajadzīgo kopā. Bet varbūt jautājums jārisina Eiropas Savienības līmenī?” sprieda lasītāja.

Autobusu pieturā lietū un vējā

12:29
28.06.2024
59
Vilma raksta:

“Ikdienā diezgan bieži nākas ar autobusu braukt no Valmieras un Cēsu autoostas. Autobusa gaidīšanu abās pilsētās nevar salīdzināt. Valmierā nojume pasargā pasažierus no lietus un saules, Cēsīs pa bedrainu laukumu no stacijas ēkas var aizklunkurēt līdz pieturai, sēdēt uz soliņa, lai kādi laikapstākļi, un skatīties uz apdrupušo mūra sienu,” pārdomās dalījās Vilma un piebilda, ka […]

Pasaki, kas ir tavs draugs…

10:01
25.06.2024
26
Politikas vērotājs raksta:

“Kā gan Krievijas sabiedrība var nejusties pazemota, ja viņu valsts līderim jāslēdz vienošanās ar visu citu pasaules valstu ignorēto un nosodīto Ziemeļkoreju? Tas taču ir kauns, ka par sabiedroto jāizvēlas kas tāds!” pauda politikas vērotājs.

Vai tiešām ietaupīja

10:01
25.06.2024
22
Zaubēniete raksta:

“Zaubē vairs nav pagasta pārvaldes. Nezinu, cik daudz paš­valdība ietaupīja, bet cilvēkiem gan tagad grūtāk. Nav speciālista, kas var pastāstīt par visiem jautājumiem pagastā, par katru jāiet pie cita darbinieka. Kad bija pārvalde, bija tā kā drošāk, zināji, ka ir, uz kuru paļauties, arī kam prasīt atbildību,” pastāstīja zaubēniete.

Sludinājumi