Piektdiena, 22. novembris
Vārda dienas: Aldis, Alfons, Aldris

Būt kopā vienmēr un visur

Madara Ozoliņa
13:26
18.10.2017
57
Suncis 6 1

Viņa zina, ko nozīmē gaidīt vietā, gulēt un dot ķepu. Viņa prot ne to vien. Un tieši tādēļ mēs viņu pavisam drīz varēsim redzēt savos televīzijas ekrānos. Stāsts ir par vācu aitu suni Darku.

Darkai ir četri gadi, saimniece Liene Zariņa stāsta, ka par šīs šķirnes suņiem ir visdažādākās leģendas. Pēc suņa ienākšanas ģi­me­nē Liene drīz sapratusi, ka dzīvnieks nepildīs tikai mājas sargsuņa pienākumus, bet gan pratīs ko daudz vairāk. “Kad laukos iegādājāmies īpašumu, pirmā doma, protams, bija, kā māju apsargāsim. Izlēmām, ka jāiegādājas suns. Bet mums ar Darku radās tik liela saikne, ka nu viņa ir kļuvusi par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Viņa ir personība,” stāsta Liene un atzīst, ka zina – to, kāds būs suņa raksturs, lielā mērā nosaka gēni un pirmās nedēļas pēc dzimšanas, kad tiek apgūta socializēšanās: “Uzvedību tāpat kā anatomiju un fizioloģiju suns pārmanto no saviem vecākiem. Būtiski ir arī , kādos apstākļos un kur sunītis ir dzimis. Ne par velti saka, ka, pirms izvēlēties kucēnu, vajadzētu apskatīt kucēna vecākus un apstākļus, kuros tie dzīvo. Sunim socializācijas posms ir no trīs līdz 16 nedēļu vecumam. Šajā laikā sunim ir jāpaspēj satikt simt cilvēku, pabūt dažādās vidēs, dažādos apstākļos iepazīties ar satiksmes dalībniekiem, pastaigāt pa dažādām virsmām – sunim ir jāpierod pie vides maiņām.”

Darka ir komunikabla un atvērta socializācijai. Viņai patīk, ka tiek glaudīta un mīļota. Kad Darka kaut kur dodas kopā ar saimnieci, vienmēr līdzi tiek ņemta Darkas sedziņa ar mājas smaržu. Suns jau no mazotnes ir paradis braukt mašīna, būt sabiedrībā. “Mēs iespēju robežās Darku ņemam visur līdzi. Es saprotu, ka visas durvis mums nav atvērtas, tādēļ vienmēr pārliecinos, ka vietā, uz kuru dodamies, visiem ir pieņemama suņa sabiedrība. Sākotnēji daudzi uz mums skatās ar aizdomām un piesardzību Darkas lielā auguma dēļ. Tomēr iepazīstoties saprot, cik šis suns ir mīļš un labsirdīgs. Pašai Darkai gan ir gluži vienalga, uz kurieni mēs dodamies, galvenais, lai es esmu blakus. Šķiet, suns domā – varam dzīvot kaut zaru būdiņā, galvenais, ka esam kopā.”

No četru mēnešu vecuma Dar­ka tika vesta uz suņu skolu. “Ma­ni pārsteidza, cik labi kucītei padevās jaunu prasmju apgūšana. Reizēm pat atlika kaut ko parādīt vienu reizi, Darka to uzreiz saprata un atkārtoja. Varēja redzēt, ka ir gatava darboties vēl un vēl. Es sapratu, ka pamatus esam apguvušas un sunim sāk kļūt garlaicīgi. Gribēju izmēģināt ko neordināru un sāku meklēt piemērus, ko es sunim varētu iemācīt. Kad Darkai bija astoņi mēneši, mana jaunākā meitiņa bija maziņa. Un, kā jau tas ar maziem bērniem mājās mēdz būt, visur vienmēr bija izmētātas mantas. Ie­do­m­ā­jos, cik jauki būtu, ja kāds man palīdzētu tās savākt. Tad, nelasot nekādas instrukcijas, bet gan vienkārši izjūtot savu suni, mēs kopīgi sākām kārtot istabu – likt mantas grozos. Darkai bija tik interesanti!” atceras Liene. Šo pras­­mi kaut ko atnest Darka pavisam drīz varēja parādīt arī plašākai publikai. Uz­ņē­mums “Li­vo­nia” pirms Jāņiem rīkoja dzirk­­s­tošā dzēriena “Mež­ezers” lielo izlozi. Uzņēmuma pārstāvji vēlējās izlozes uzvarētāju noteikt neparastā veidā. Šampaniešu korķīšos tika ieliktas lapiņas, uz kurām rakstīti to cilvēku vārdi, kas piedalījās izlozē, korķus izbēra zemē. Darkas pienākumos ietilpa izvēlēties izlozes uzvarētāju – paņemt vienu korķīti un iemest kastītē. “Šo izlozi iespējams noskatīties arī internetā. Tā bija viena no pirmajām, interesantākajām pieredzēm. Tagad piedalāmies vēl kādā projektā – televīzijas raidījuma filmēšanā. Tika izvēlēti pieci suņi, no kuriem vienam tiks uzticēti papildu pienākumi un uzdevumi. Tā būs Darka. Lai arī sākotnēji mazliet sat­raucos, kā Darka uzvedīsies filmēšanas laukumā un vai viss izdosies, saprotu, ka uztraukumam nebija pamata. Darka mīl, ka tiek pievērsta uzmanība. Sunīte ļoti labi saprot, ka tai uzticēts kas vairāk, un to novērtē,” zina Liene.

Darkas saimniece atzīst, ka pati mēdz būt pārsteigta par to, cik Darka daudz prot izdarīt, cik daudz saprot. Viņa stāsta par nesenu notikumu, kas viņas acīs Darkas saprāta un domāšanas līmeni pacēlis vēl daudz augstākā plauktiņā: “Pagājušajā gadā mēs ģimenē paņēmām vēl vienu sunīti. Darka līdz tam bija mūsu vienīgais mīlulis – vienmēr bijusi uzmanības centrā. Laiks, kad ģimenē ienāca mazais sunītis, bija adaptācijas un pielāgošanās laiks mums visiem – arī abiem suņiem. Darka jau sākumā mazajam sunītim parādīja, kurš ir galvenais. Mazais to pieņēma un respektēja. Tad kādu dienu zvanīja meita un teica, ka abi suņi ir pazuduši. Mazajam tajā laikā bija vien pieci mēneši. Tas bija rudens, ātri satumsa. Pēc brīža mājās pārradās Darka, bet no mazā sunīša nebija ne miņas. Sacēlām kājās draugus un tuvākos kaimiņus. Meklējām, jo sunītis bija tik maziņš, ka pats mājās neatnāks. Vācu aitu suņi nemēdz klīst prom no mājām, tādēļ pavisam nesapratu, kas notiek. Izrādījās, Darka mazo sunīti bija aizvedusi. Par šādiem gadījumiem Latvijā nebiju dzirdējusi, biju vien lasījusi literatūrā, ka pasaulē kas tāds ir noticis, ka lielais suns mēdz aizvest mazo uz iepriekš noskatītu vietu, bet tā vieta nav humāna – tā ir liela bedre vai dziļi brikšņi. Lielais suns to dara ar domu, ka mazais netiks ārā un neatgriezīsies. Mēs, meklējot mazo suni, pēc pāris stundām iegājām kaimiņu pagalmā, kas ir aptuveni puskilometru no mūsu mājas. Tur atradām mazo sunīti. Sieviete, kas tur dzīvo, stāstīja, ka pagalmā ienākušu divi suņi. Lielais sācis skriet pa apli, mazais lielo ķēris. Tā abi kādu brītiņu skrējuši, kamēr lielais suns mazajam bija nojaucis pēdas, galva mazajam bija apreibusi, bet lielais ātrumā aizskrējis. Mazais sunītis lielo sācis meklēt. Darkas mērķis bija tikt vaļā no mazā sunīša, bet viņa rīkojās ļoti humāni. Nevis atstāja bedrē vai brikšņos, bet gribēja atrast tam jaunas mājas. Zīmīgi, ka šajā mājā dzīvo sieviete, kurai pirms gada bija nomiris četrkājainais mīlulis. Tā vien šķiet, ka Darka to zināja! Es šo situāciju nevērtēju kā kaut ko cietsirdīgu. Es redzu Darku, kura gribēja panākt savu, bet rīkojās ļoti humāni! Mēs mazo sunīti, protams, atvedām atpakaļ, esam sadraudzējušies. Pēc šī gadījuma sapratu, ka man vairāk jāvelta laiks katram sunim atsevišķi.”

Darkas saimniece ir pārliecināta, ka suņa domāšana attīstās kopīgās nodarbēs, veicot dažādus uzdevumus. Nu Liene ar Darku apgūst jaunas iemaņas un trikus, ar kuriem iepriecināt arī citus.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Cienīt laika nospiedumus

06:44
22.11.2024
19

Atjaunotais Uzvaras piemineklis Cēsu centrā    ir līdz šim arhitekta Imanta Timermaņa vērienīgākais darbs. Par Atmodas gadu notikumiem un šodienu saruna ar SIA “Arhitekta Imanta Timermaņa birojs” vadītāju. -Par pieminekļiem runā, diskutē, ceļ un nojauc arī šodien. -Šķiet, virziens aizgājis ne īstajās dimensijās. Andreja Upīša    pieminekļa zāģēšana ir muļķība. Ja ir kādi izteikti ideoloģiski […]

Viens bez otra nevaram nekādi

10:41
21.11.2024
309

Straupes pagasta bioloģisko zemnieku saimniecību “Eicēni” divi skoloti dārznieki Elita un Jānis Reinhardi nodibināja pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Sāka tā romantiski – ar mazu siltumnīcu pie Elitas dzimtas mājām, kurā koši izauga izjukušās kopsaimniecības pamesti rožu stādi. Veidojot saimniecību, piedzīvota gan ziedēšana, gan ērkšķu dūrieni, un nu jau abi dārznieki ar […]

Katrā augā ir kas vērtīgs. Jāprot to izmantot

11:32
20.11.2024
26

Pastāv uzskats, ka kaut kur tālās zemēs ir tie vērtīgie augi, kas veselību var ļoti pozitīvi ietekmēt. Patiesībā viss, kas ir vajadzīgs mums, aug tepat tuvumā, atzīst dabas velšu vācēja, aktīva ārstniecības augu pētniece un augu valsts izzinātāja ELITA MELNE. “Savs jaukums ir būt dabā arī šajā nosacīti drūmajā laikā, tas ļauj izjust zināmu pirmatnību. […]

Militārā tehnika – stāsts par Latvijas vēsturi

11:04
18.11.2024
21

Cēsniekam Lūkasam Matutim bija pieci gadi, kad televīzijā redzēja, kā brauc tanki. “Tas šķita kas tik liels un interesants,” ar smaidu atceras Lūkass. Jau padsmitnieka gados viņš sāka izgatavot dažādas tehnikas modeļus. Un, protams, arī tanku. Līdztekus arī izzināja Latvijas militārās tehnikas vēsturi. Cēsu muzejā šomēnes apskatāma viņa veidoto modeļu    izstāde “Latvijas militārās tehnikas […]

Kā ikdienas paradumi var uzlabot zobu veselību

19:03
16.11.2024
30

Ikdienas paradumi spēlē būtisku lomu zobu veselības uzturēšanā un var novērst daudzas mutes dobuma problēmas. Regulāra un pareiza zobu kopšana palīdz ne vien uzturēt skaistu smaidu, bet arī izvairīties no biežām zobārsta vizītēm saistībā ar infekcijām, kariesu un smaganu iekaisumu. Aplūkosim trīs vienkāršus ieradumus, kas var ievērojami uzlabot zobu veselību. Regulāra un pareiza zobu tīrīšana […]

Vai plastiskā ķirurģija patiesi ir ceļš uz pārliecinošāku ārieni?

19:00
16.11.2024
26

Šis jautājums, kas sākotnēji var šķist vienkāršs, patiesībā slēpj sevī vairākus aspektus, kas saistīti gan ar fiziskajām, gan psiholoģiskajām izmaiņām. Plastiskā ķirurģija ne vienmēr nozīmē tikai ārējas pārmaiņas – tā bieži ietekmē arī cilvēka pašpārliecību un kopējo dzīves kvalitāti. Daudziem pacientiem šīs izmaiņas ir ceļš uz harmoniskāku dzīvi, kurā viņi izjūt gan iekšēju, gan ārēju […]

Tautas balss

Vai svarīgākā ir domes vadība

11:01
21.11.2024
43
J. raksta:

“Pagājušajā “Druvas” numurā bija ziņa, ka Cēsu novada pašvaldība par labu darbu valsts svētkos apbalvo 50 darbiniekus. Neviens pagodinātais vārdā nebija nosaukts, bet domes priekšsēdētājs un viņa vietnieki gan minēti pilnībā. Vai tad tikai viņi pelnījuši tādu godu, citi ne,” neapmierinātību ar publikāciju izteica J.

Sveiciens glābējiem un policistiem

11:01
21.11.2024
14
12
Seniore raksta:

“Noskatījos dokumentālo filmu par ugunsdzēsēju glābēju darbu. Tajā bija uzskatāmi parādīti Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbinieku pienākumi, reālas situācijas, kādās viņi strādā, ar kādu bīstamību jāsastopas un cik profesionāli viņi atrisina situācijas. Gribu novēlēt visiem, kas strādā šajā dienestā, veselību un izturību un visus sveikt svētkos. Paldies vēlos teikt arī Valsts policijai. Arī tas […]

Kur novilkt robežu

11:39
20.11.2024
31
Lasītāja raksta:

“Lasu, ka Cēsīs Leona Paegles ielai atjaunots Ģimnāzijas ielas nosaukums. Nosaukumā, protams, nav nekā slikta, taču, manuprāt, nav pareizi, ka mēs cenšamies aizslaucīt visu mūsu vēsturi. Šoreiz varbūt ne tik daudz par Cēsīm, bet kopumā. Nav jau neviens cilvēks ideāls, arī rakstnieki, mākslinieki. Katram savi un varbūt daudziem nepareizi uzskati, bet vai tāpēc viņu vārdi […]

Pilsoniska atbildība

11:39
20.11.2024
27
M.N. raksta:

“Paldies priekulietim Gundaram Muceniekam, kurš Lāčplēša dienas rītā Priekuļu birzītē pie piemiņas zīmes Kārlim Ulmanim nopļāva kūlu. G.Mucenieks nežēloja savu laiku un izmantoja arī savu trimmeri,” pastāstīja M.N.

Nevar atrast tualetes

14:54
13.11.2024
65
Seniore no kaimiņu novada raksta:

“Mēs, trīs kundzes astotajā gadu desmitā, no kaimiņu novada bijām ciemos Cēsīs. Izstaigājām pilsētu, vēsturiskās vietas. Kā jau ekskursijā, katrai bija līdzi ūdens pudele. Pienāca brīdis, kad, kā mēdz teikt, daba sauc. Tā kā man Cēsis zināmākas, vedu draudzenes uz Rožu laukumu, atceros, tam līdzās bija pārvietojamās tualetes. Aizgājām, bet nekā, to vairs nav. Un […]

Sludinājumi