Piektdiena, 14. novembris
Vārda dienas: Fricis, Vikentijs, Vincents

Būt kopā vienmēr un visur

Madara Ozoliņa
13:26
18.10.2017
74
Suncis 6 1

Viņa zina, ko nozīmē gaidīt vietā, gulēt un dot ķepu. Viņa prot ne to vien. Un tieši tādēļ mēs viņu pavisam drīz varēsim redzēt savos televīzijas ekrānos. Stāsts ir par vācu aitu suni Darku.

Darkai ir četri gadi, saimniece Liene Zariņa stāsta, ka par šīs šķirnes suņiem ir visdažādākās leģendas. Pēc suņa ienākšanas ģi­me­nē Liene drīz sapratusi, ka dzīvnieks nepildīs tikai mājas sargsuņa pienākumus, bet gan pratīs ko daudz vairāk. “Kad laukos iegādājāmies īpašumu, pirmā doma, protams, bija, kā māju apsargāsim. Izlēmām, ka jāiegādājas suns. Bet mums ar Darku radās tik liela saikne, ka nu viņa ir kļuvusi par pilnvērtīgu ģimenes locekli. Viņa ir personība,” stāsta Liene un atzīst, ka zina – to, kāds būs suņa raksturs, lielā mērā nosaka gēni un pirmās nedēļas pēc dzimšanas, kad tiek apgūta socializēšanās: “Uzvedību tāpat kā anatomiju un fizioloģiju suns pārmanto no saviem vecākiem. Būtiski ir arī , kādos apstākļos un kur sunītis ir dzimis. Ne par velti saka, ka, pirms izvēlēties kucēnu, vajadzētu apskatīt kucēna vecākus un apstākļus, kuros tie dzīvo. Sunim socializācijas posms ir no trīs līdz 16 nedēļu vecumam. Šajā laikā sunim ir jāpaspēj satikt simt cilvēku, pabūt dažādās vidēs, dažādos apstākļos iepazīties ar satiksmes dalībniekiem, pastaigāt pa dažādām virsmām – sunim ir jāpierod pie vides maiņām.”

Darka ir komunikabla un atvērta socializācijai. Viņai patīk, ka tiek glaudīta un mīļota. Kad Darka kaut kur dodas kopā ar saimnieci, vienmēr līdzi tiek ņemta Darkas sedziņa ar mājas smaržu. Suns jau no mazotnes ir paradis braukt mašīna, būt sabiedrībā. “Mēs iespēju robežās Darku ņemam visur līdzi. Es saprotu, ka visas durvis mums nav atvērtas, tādēļ vienmēr pārliecinos, ka vietā, uz kuru dodamies, visiem ir pieņemama suņa sabiedrība. Sākotnēji daudzi uz mums skatās ar aizdomām un piesardzību Darkas lielā auguma dēļ. Tomēr iepazīstoties saprot, cik šis suns ir mīļš un labsirdīgs. Pašai Darkai gan ir gluži vienalga, uz kurieni mēs dodamies, galvenais, lai es esmu blakus. Šķiet, suns domā – varam dzīvot kaut zaru būdiņā, galvenais, ka esam kopā.”

No četru mēnešu vecuma Dar­ka tika vesta uz suņu skolu. “Ma­ni pārsteidza, cik labi kucītei padevās jaunu prasmju apgūšana. Reizēm pat atlika kaut ko parādīt vienu reizi, Darka to uzreiz saprata un atkārtoja. Varēja redzēt, ka ir gatava darboties vēl un vēl. Es sapratu, ka pamatus esam apguvušas un sunim sāk kļūt garlaicīgi. Gribēju izmēģināt ko neordināru un sāku meklēt piemērus, ko es sunim varētu iemācīt. Kad Darkai bija astoņi mēneši, mana jaunākā meitiņa bija maziņa. Un, kā jau tas ar maziem bērniem mājās mēdz būt, visur vienmēr bija izmētātas mantas. Ie­do­m­ā­jos, cik jauki būtu, ja kāds man palīdzētu tās savākt. Tad, nelasot nekādas instrukcijas, bet gan vienkārši izjūtot savu suni, mēs kopīgi sākām kārtot istabu – likt mantas grozos. Darkai bija tik interesanti!” atceras Liene. Šo pras­­mi kaut ko atnest Darka pavisam drīz varēja parādīt arī plašākai publikai. Uz­ņē­mums “Li­vo­nia” pirms Jāņiem rīkoja dzirk­­s­tošā dzēriena “Mež­ezers” lielo izlozi. Uzņēmuma pārstāvji vēlējās izlozes uzvarētāju noteikt neparastā veidā. Šampaniešu korķīšos tika ieliktas lapiņas, uz kurām rakstīti to cilvēku vārdi, kas piedalījās izlozē, korķus izbēra zemē. Darkas pienākumos ietilpa izvēlēties izlozes uzvarētāju – paņemt vienu korķīti un iemest kastītē. “Šo izlozi iespējams noskatīties arī internetā. Tā bija viena no pirmajām, interesantākajām pieredzēm. Tagad piedalāmies vēl kādā projektā – televīzijas raidījuma filmēšanā. Tika izvēlēti pieci suņi, no kuriem vienam tiks uzticēti papildu pienākumi un uzdevumi. Tā būs Darka. Lai arī sākotnēji mazliet sat­raucos, kā Darka uzvedīsies filmēšanas laukumā un vai viss izdosies, saprotu, ka uztraukumam nebija pamata. Darka mīl, ka tiek pievērsta uzmanība. Sunīte ļoti labi saprot, ka tai uzticēts kas vairāk, un to novērtē,” zina Liene.

Darkas saimniece atzīst, ka pati mēdz būt pārsteigta par to, cik Darka daudz prot izdarīt, cik daudz saprot. Viņa stāsta par nesenu notikumu, kas viņas acīs Darkas saprāta un domāšanas līmeni pacēlis vēl daudz augstākā plauktiņā: “Pagājušajā gadā mēs ģimenē paņēmām vēl vienu sunīti. Darka līdz tam bija mūsu vienīgais mīlulis – vienmēr bijusi uzmanības centrā. Laiks, kad ģimenē ienāca mazais sunītis, bija adaptācijas un pielāgošanās laiks mums visiem – arī abiem suņiem. Darka jau sākumā mazajam sunītim parādīja, kurš ir galvenais. Mazais to pieņēma un respektēja. Tad kādu dienu zvanīja meita un teica, ka abi suņi ir pazuduši. Mazajam tajā laikā bija vien pieci mēneši. Tas bija rudens, ātri satumsa. Pēc brīža mājās pārradās Darka, bet no mazā sunīša nebija ne miņas. Sacēlām kājās draugus un tuvākos kaimiņus. Meklējām, jo sunītis bija tik maziņš, ka pats mājās neatnāks. Vācu aitu suņi nemēdz klīst prom no mājām, tādēļ pavisam nesapratu, kas notiek. Izrādījās, Darka mazo sunīti bija aizvedusi. Par šādiem gadījumiem Latvijā nebiju dzirdējusi, biju vien lasījusi literatūrā, ka pasaulē kas tāds ir noticis, ka lielais suns mēdz aizvest mazo uz iepriekš noskatītu vietu, bet tā vieta nav humāna – tā ir liela bedre vai dziļi brikšņi. Lielais suns to dara ar domu, ka mazais netiks ārā un neatgriezīsies. Mēs, meklējot mazo suni, pēc pāris stundām iegājām kaimiņu pagalmā, kas ir aptuveni puskilometru no mūsu mājas. Tur atradām mazo sunīti. Sieviete, kas tur dzīvo, stāstīja, ka pagalmā ienākušu divi suņi. Lielais sācis skriet pa apli, mazais lielo ķēris. Tā abi kādu brītiņu skrējuši, kamēr lielais suns mazajam bija nojaucis pēdas, galva mazajam bija apreibusi, bet lielais ātrumā aizskrējis. Mazais sunītis lielo sācis meklēt. Darkas mērķis bija tikt vaļā no mazā sunīša, bet viņa rīkojās ļoti humāni. Nevis atstāja bedrē vai brikšņos, bet gribēja atrast tam jaunas mājas. Zīmīgi, ka šajā mājā dzīvo sieviete, kurai pirms gada bija nomiris četrkājainais mīlulis. Tā vien šķiet, ka Darka to zināja! Es šo situāciju nevērtēju kā kaut ko cietsirdīgu. Es redzu Darku, kura gribēja panākt savu, bet rīkojās ļoti humāni! Mēs mazo sunīti, protams, atvedām atpakaļ, esam sadraudzējušies. Pēc šī gadījuma sapratu, ka man vairāk jāvelta laiks katram sunim atsevišķi.”

Darkas saimniece ir pārliecināta, ka suņa domāšana attīstās kopīgās nodarbēs, veicot dažādus uzdevumus. Nu Liene ar Darku apgūst jaunas iemaņas un trikus, ar kuriem iepriecināt arī citus.

 

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Darbs ar jauniešiem – dzīves misija

06:21
10.11.2025
112

Ja sarunās iznāk pieminēt jauniešu centru “Apelsīns” Liepā, cilvēki visbiežāk ir informēti, ka tas ir pirmais un ilglaicīgākais jauniešu centrs Cēsu novadā. Oktobrī “Apelsīns” nosvinēja jauniešiem svarīgu dzimšanas dienu – 18. jubileju. Nu jau astoņus no tiem centru pretī pilngadībai veda Maija Ozoliņa. Par godu nozīmīgajai jubilejai Maija piekrita “Druvai” pastāstīt par savu darbu. -Kad […]

No grāmatas uz kino ekrāna

06:25
06.11.2025
96

 Zane (Nuts) Riekstiņa dažu gadu laikā no diplomētas juristes veidola pārtapusi radošā personībā un nu jau izdevusi desmit grāmatas, turklāt tās piedāvājot ne tikai fiziski lasāmā, bet arī klausāmā formātā. Taču tagad viņas radošo rakstīšanas ceļu šķērsojuši arī kino darboņi, un nu jau aptuveni nedēļu televīzijas programmu sarakstā    “Go3” skatītāju baudījumam piedāvātas divas sērijas, […]

Jau desmit gadu apmeklē un vērtē kultūras pasākumus

06:09
04.11.2025
56

Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkā regulāri tiekas domubiedru klubiņš “Teātra afiša”, lai dalītos iespaidos par kultūras pasākumiem. Oktobrī tikšanās reize aizritēja svētku noskaņās, atzīmējot kluba desmito jubileju. Bibliotēkas vadītāja un domubiedru pulcinātāja Baiba Logina “Druvai” pastāstīja, ka jubilejas reizē bija plānots doties kopīgi noskatīties kādu izrādi, tomēr ikdiena bija pārāk aizņemta un tas neizdevās. Pāris dienu pirms […]

Mācās noadīt savu sapņu džemperi

08:06
03.11.2025
115

Reizi mēnesī Auciemmuižā, Raiskuma pagastā, kopā sanāk dažādu paaudžu novadnieces, apsēžas ap galdu, pārspriež ikdienu un ada. “Citi dejo, citi dzied, citi ada,” saka Inga Kalniņa, uzsverot, ka kopā adīšanā ne mazāk svarīga ir kopā būšana. Auciemmuiža ir laba vieta, kur rīkot dažādas meistarklases, atzīst Cēsu novada  Pārgaujas apvienības pārvaldes Kultūras centra vadītāja Solveiga Lobuzova. […]

Savienošanās ar ezoterisko pasauli ir sava iekšējā spēka atgūšana

06:10
31.10.2025
95

Agnese Mārtiņkrista ikdienā darbojas ezoterikas jomā – viņa strādā arī ar regresijām jeb iepriekšējo dzīvju ceļojumiem. Ar viņu sarunājāmies par šī darba nozīmi, atklāsmēm un piedzīvoto. -Kur rit jūsu ikdiena? -Dzīvoju Jelgavā. Jāsaka gan, ka esmu gana daudz paceļojusi pa Latviju, bērnībā uzturējos Baus­kas pusē – Misā un Skaistkalnē. Vēlāk, no pusaudža gadiem, dzīvoju Jelgavā […]

Turpina tradicionālu amatu

06:44
27.10.2025
123

Kaspars Zvirbulis jau desmit gadus dzīvo Līgatnē. Pusaudža gados Rīgas puika brauca pie tēvoča un palīdzēja tāšu darbnīcā. “Jau 20 gados apzinājos, ka tāsiķa amats noderēs. Vismaz  vecumdienāsnoteikti,” stāsta Kaspars. Kaspars Rīgā strādāja celt­niecībā, sieva Madara absolvēja Mākslas akadēmiju. Bija jāizlemj, ko tālāk darīt. Tad arī nolēma pārcelties uz Līgatni un kopā ar Vizmu un […]

Tautas balss

Par maz informācijas

09:28
13.11.2025
18
1
Cēsniece J. raksta:

“Izlasīju par Cēsu pilsētas padomes sēdi.Būtu zinājusi, ka tāda notiek, būtu aizgājusi. Informācijas par to vai nu nebija, vai bija par maz, lai cilvēks, kurš ikdienā neseko visiem notikumiem pilsētā, to pamanītu. Ja nevar citādi, var taču izlikt afišas, garāmejot tās cilvēks ierauga. Feisbuks taču visiem nepaziņo, ja neesi īstajā “burbulī”, vēsts pie tevis neatnāks,” […]

Kam piederēs teritorija pie Raiskuma ezera

09:28
13.11.2025
19
Pārgaujas apvienības iedzīvotāja raksta:

“Gaidām, kad kāds pateiks, kas notiks ar pašvaldības zemi Raiskuma krastā. Vai to mainīs pret privātīpašumu pie Cēsu pilsētas stadiona? Ezermala gan bijusi nomā, bet nomnieks vienmēr ļāvis izmantot teritoriju ikvienam, tā bija apkaimes iedzīvotājiem pieeja ezeram, atpūtas vieta. Kāpēc cēsnieku intereses par vienu zemes pleķīti ir pirmajā vietā? Vai pilsētas stadionam ir kādi lieli […]

Medijam ir spēks

09:27
12.11.2025
16
Lasītājs raksta:

“Pērn un šī gada sākumā zvanīju “Druvai” par to, cik sliktā stāvoklī ir Liepas dzelz­ceļa pārbrauktuve. Šovasar beidzot to salaboja. Domāju, savs nopelns tajā ir arī avīzei. Paldies!” pauda lasītājs.

Lācis mūsdienās

09:23
12.11.2025
18
Seniors raksta:

“Klausos, kā speciālisti televīzijas radījumā saka, ka lāči ienākuši Latvijā un mums ar tiem turpmāk jāsadzīvo. Protams, lāči senāk dzīvojuši Latvijas teritorijā, bet tie pamazām izmedīti, jo bijuši bīstami ganāmpulkiem un arī cilvēkiem. Tagad cenšamies atjaunot plēsīgo dzīvnieku populāciju, bet, šķiet, neaizdomājamies, ka saimnieciskā darbība un cilvēku dzīves­veids simts gados pilnībā mainījies. Vide atšķiras no […]

Soliņu trūkums kā gadu desmitu tradīcija

08:20
10.11.2025
37
Cēsniece raksta:

“Gadiem runā, ka Cēsīs ir pārāk maz soliņu, bet pašvaldība izliekas nedzirdam. Man diezgan bieži ir jāiet uz klīniku, esmu krietnos gados, bet eju kājām, jo nav pārāk tālu. Tomēr atsēsties pa laikam vajag. Ejot pa Glūdas ielu, līdz Lenču ielai nav neviena soliņa. Pie jauniešu centra autobusu pieturas ir metāla sēdekļi, bet tie tomēr […]

Sludinājumi