Dārzos, mazdārziņos briest augļi un ogas. Daža raža jau novākta, citu saimnieks cītīgi uzmana, lai nenoposta kaitēkļi vai kāda slimība.
Priekulieši Irēna un Jānis Javas savā dārzā audzē ogulājus un augļu kokus, arī stādus. Gadiem krātā pieredze, arī eksperimentēšana dod rezultātus.
Var samierināties, var cīnīties
“Katru gadu parādās aizvien jauni kaitēkļi un slimības. Laputis jau lien krūmmellenēs,” saka J.Java un piebilst, ka tie, kuri drīkst, cīņā izmanto augu aizsardzības līdzekļus, kuri ne, cenšas kaitēkļus nolasīt, bojātās lapas izraut.
Dārznieks rāda skaistu bumbieri. Lapas klātas dzelteniem plankumiem. Tā ir bumbieru – kadiķu rūsa. “Tā parādījās 2000.gadu vidū, ieveda ar skujeņiem. Ja grib audzēt bumbieres, tad sešu kilometru rādiusā nedrīkst būt neviens kadiķis. Rūsa ceļo no kadiķa uz bumbierēm. Tik traki kā šovasar manā dārzā nav bijis. Cīnīties nav jēgas, vienu gadu vairāk, otru mazāk. Ko darīt kaut vai ar upenēm, jāņogām! Lapas sačokurojas, bet ogas gatavojas, nekādu aizsarglīdzekli taču nelietosi. Kam pāris krūmu, cenšas slimās lapas noraut. Pavasarī vajadzēja miglot, tiklīdz krūmi sāka plaukt. Upenēm kaitē lapbire, miltrasa, tas atkarīgs no vietas, kur aug. Desmit gadu slimība var nebūt, tad parādās, nākamajos gados atkal vairs nav.
Tīklērces un augļu koku tīklkodes parasti bojā vecās ābeles, plūmes, bumbieres un rožu dzimtas augus. Augļu kokus gan pilnībā tās nespēj iznīcināt, tomēr liela daļa ražas būs pagalam, jo šie kaitēkļi ēd pumpurus un jaunās lapas. Agrāk ķiršos tārpu nebija, tāpat plūmēs, tagad ir.
Plūmēm raksturīga kauleņkoku sausplankumainība jeb kā tauta saka – cauršautās lapas. Ražai un kokam tas netraucē. Daudz lielāku postu nodara zāģlapsenes. Avenēm ir mizas plaisāšana, to ierosina sēne. Ābolu ražu pēdējos gados sabojā pīlādžu tīklkode. Mazi tārpiņi izalo augli,” nelielu ieskatu dārza kaitēkļu nodarījumos ieskicē J.Java un uzsver, ka cīņa ir laikietilpīga un rezultāts nav garantēts.
Pēdējos gados dārzos ir aizvien vairāk skudru, tās iznēsā laputis. Dārznieks pastāsta, kā redzējis, ka mārīte ēd laputis, bet atnāk skudru karavīri un grūž to nost, tām barībai vajag laputu saldos izdalījumus.
“Pret skudrām var iegādāties speciālo pulveri, tas palīdz. Var salikt kaut vai plastmasas podiņus, nolikt kādu dēli, zem tiem skudras drīz vien ierīkos ligzdu. Tad atliek izbērt pulveri. Lai no skudrām pasargātu augļu kokus, noder speciāla līmlente,” pieredzē dalās dārznieks.
Šovasar sausais un karstais laiks pasargājis dārzus no gliemežiem. Pēc lietiem situācija var mainīties. “Taču ir parādījušies mazi gliemezīši, ļoti daudz. Tāpat pirmoreiz mūsu dārzā redzami tumši gliemeži ar baltu spirāli gliemežvākā. To ir aizvien vairāk,” novērojumos dalās saimniece. Visticamāk, tas ir raibais vīngliemezis.
“Cik daudz posta ir nodarījuši maijvaboļu kāpuri!” uzsver I.Java un pastāsta, ka savulaik aicinājuši talkā speciālistus, jo upenāju rinda nīkuļojusi. Arī viņi nevarēja atklāt, kāda slimība. Kad saimnieki nolēma stādījumus izrakt, nebija jāpūlas, ogulājiem saknes bija noēstas. “Ar šiem kāpuriem cīnīties nav iespējams, tie dzīvo pat divu metru dziļumā. Savulaik ceriņus iznīcināja. Par maijvaboļu kāpuru postījumiem daudziem ir, ko pastāstīt,” bilst I.Java.
Apzāģēt ne tikai pavasarī
Jānis Java praksē pārliecinājies, ka sentēvu metodes augļkopībā vairs neder. Mainās klimats, tiek radītas aizvien jaunas šķirnes.
Par to, kad augļu koki jāapzāģē, pēdējā laikā izskan aizvien atšķirīgāki viedokļi. J.Java izmēģinājis un atzīst, ka pretēji pieņemtajam vasarā to nedarīt, siltais laiks ir piemērots. “Ķirši jāapgriež ogu laikā. Kad apgriež pavasarī, brūce aizaug lēni, ja vasarā, rudenī tā jau vairāk aizaugusi nekā kokam, kuram zarus izgrieza pavasarī. Kokam pavasarī ir lielāks stress, pēc izgriešanas zari paliek kaili, tas sasparojas un laiž ūdenszarus. Ja apgriež vasarā, kad ir lapas, kokam nav tāda stresa, ka kaut kas nozāģēts, tas nesteidz dzīt jaunos dzinumus,” pieredzē dalās dārznieks un pauž pārliecību, ka kaut vai nepareizi, bet zari ir jāapgriež, turklāt nevis mazie, bet lielie, lai vainagā tiek gaisma. Tas attiecas uz visiem augļu kokiem.
J.Java pārliecinājies, ka arī potēt kociņus var ne tikai pavasarī, arī jūlijā, un iznākums ir labs. Viņš rāda pēc Jāņiem uzpotētas ābeles. Zari zaļo, aug.
Vērts izvēlēties jaunas šķirnes
Irēna un Jānis Javas pārliecinājušies, ka svarīgākais nav iegūtās ražas daudzums, bet gan tās kvalitāte. “Visu laiku mainām šķirnes, ja negaršo, nav vērts audzēt. Piemēram, jāņogas ir saldas, skābas, saldskābas un ir asi skābas, kā `Holandes sarkanā`, ražīga, bet domāta pārstrādei. Daudzi iestādījuši, cik daudzi tagad mājās gatavo sulas? Ir ‘Vīksnes Tumši Sarkanā’ – salda. Baltās jāņogas `Bajana` – vēla šķirne, ļoti gariem ķekariem, ogas lielas, saldas. Jāaudzē tas, kas garšo! Un jaunu šķirņu piedāvājums ir ļoti plašs,” saka J.Java un piebilst, ka, piemēram, upeņkrūmu ilgāk par desmit, piecpadsmit gadiem audzēt nevajadzētu. Viņš arī atzīst, ka pēdējos gados lieltirgotavās ne visiem augļu kokiem un krūmiem ir norādīta šķirne. Ir viegli vilties, jo lielās stādu audzētavas aizvien piedāvā veco šķirņu stādus.
Arī kas eksotiskāks
Priekuliešu dārzā gandrīz beigusies sausseržu ogu sezona. Irēna un Jānis smej, ka tagad jau daudzi zina, kas ir sausserdis, viņu dārzā ir vairākas šķirnes. Pirmie iestādīti vēl padomju gados, iegādāti Kārļu audzētavā. Jānis pastāsta, ka tie var augt 50 un vairāk gadu un ražot.
“Vērtējot pēc sausseržiem, šis ir pēdējo gadu vēlākais pavasaris. Parasti pirmās ogas ir ēdamas maija vidū. Šogad jūnija sākumā. Līdz zemeņu laikam sausserži bija novākti, vēlās šķirnes tikai gatavojas,” stāsta Irēna.
Vareni saauguši valrieksti. Jānis pastāsta, ka 50.gadu vidū Kurzemē bija iestādīti pieci hektāri valriekstu. Gandrīz visi izsala, palika pieci, seši, tie tad arī ir pamats šiem riekstkokiem Latvijā. “Kad runā par valriekstiem, ko daudzi mēģina audzēt, tiek domāts par valriekstiem no Vācijas. Šie ir no Grieķijas. Ziemās kāds zara galiņš apsalst, bet kopumā ir ziemcietīgi. Ja saulains rudens, rieksti, krītot zemē, paši atveras,” stāsta priekulietis.
Pieredzējušais dārznieks atzīst, ka pircējs diemžēl, iegādājoties kādu stādu, neinteresējas par kociņa vai krūma ziemcietību, bet lielāku uzmanību pievērš tam, kur tas audzēts. Tas ir vēl viens stereotips, kas šķiet tik saprotams.
Viņu dārzā labi iedzīvojies arī zīdkoks. Pērn ogas bijušas kā kazenes. Ir arī Eiropas ciedrs, tas nav vecāks par 15 gadiem, bet pērn bija pirmā raža. Sibīrijas ciedrs sāk ražot pēc gadiem 50.
Irēnai un Jānim dārzs ir vaļasprieks. Izmācījies par dārznieku, Jānis tam velta, cik vien iespējams daudz laika. Arī Irēnai darbošanās dārzā kļuvusi par piepildītu aicinājumu. “Gribas ko jaunu, vairāk puķu,” saka Irēna, bet Jānis atklāj, ka ļoti nopietni pievērsies vīnogu audzēšanai. Siltumnīcā aug arī persiki, dažā- di citrusaugļi. Tas jau ir cits stāsts.
Komentāri