Pavisam drīz gaidāms Ievas Akurateres skaistāko dziesmu koncerts kopā ar Aivaru Hermani tepat mūspusē – Rozulā.
Par mūziku, cilvēku, Latviju – tāds ir gaidāmās koncerttūres “Vēlēšanās” moto. Ar Ievu sarunājāmies par tuvojošos uzstāšanos, mūzikas un garīguma klātbūtni ikdienā un dzīvi, esot dažus metrus virs zemes.
– Koncertus organizē visiem labi zināmā Tija Auziņa, slavenā festivāla “Bildes” rīkotāja. Tija un Aivars Hermanis ir labi draugi, bieži rīko koncertus, tad radās doma arī par mums. Man ar Aivaru ir brīnišķīga, sena sadarbība tieši kā ar komponistu. Tas ir kas ļoti īpašs visā manā radošajā darbībā. Aivars Hermanis ir man uzticējies, sacerēju dziesmu vārdus veselam albumam – “Vēlēšanās”. Mūzikas gada balvā ar to ieguvām arī godpilno otro vietu.
Pirmā sadarbība bija muzikāls cikls “Klusums starp mums”. Aivara mūzika, Igo vārdi, izpildījām duetā ar Igo. Vēlāk to izdevām albumā, un ļaudis atzina par ļoti jūtīgu, intīmu darbu. Tolaik man radās iespaids, ka šo albumu vajadzētu pārdot aptiekās – pret sirdssāpēm. Lai cilvēki, kas ir iemīlējušies vai dzīvo dziļās sirdssāpēs, varētu sevi mierināt. Pēc tam bija dziesmu cikls, kur Aivars mūzikai bija pievienojis Linarda Tauna, trimdas dzejnieka, vārdus. Un tad nonācām līdz tam, ka Aivars pasludināja – man jārada kas jauns. Tā nu savās mājās Apšuciemā sacerēju tekstus, sūtīju Aivaram, viņš komponēja. Un, iedomājieties, kas tā ir par laimi, kad beigās mūsu kopradītais patīk cilvēkiem! Patlaban veidojam jaunu albumu, kuru plānots klajā laist pavasarī.
Visi zinām Aivaru Hermani kā izcilu ģitāristu, bet viņš ir arī fantastisks komponists ar absolūti atpazīstamu savu štrihu, pulsējošo ritmiku, viņa darbus caurvij ārkārtīgi izteikts smalkums, ēteriska simbolika. Mums ar Aivaru ļoti saskan filozofiskā gaume – abi esam sapņotāji, meditētāji. Reizēm viens otram sakām – nu, paspēlēsimies ar mūziku!
– Nereti populāri mūziķi uzstājas tikai lielās koncertvietās. Jums ir cita izvēle.
– Vienmēr ar milzīgu prieku dodamies koncertos pa visu Latviju, no kuriem viens būs arī šis Rozulā. Tā ir iespēja redzēt dažādas vietas, kurās es, pieļauju, citādi nekad pat nenokļūtu! Ir liela laime satikt cilvēkus dažādos Latvijas novados, iepazīt vietējo mentalitāti, tradīcijas. Mēs ar Aivaru šos koncertus veidojam tā – spēlējam manas tautā iemīļotākās un populārākās dziesmas, tad atkarībā no gadalaika un svētku tuvuma pamainām repertuāru un, visbeidzot, iekļaujam arī Aivara brīnišķīgo mūziku. To nekur citur arī nevar dzirdēt kā vien šajos koncertos. Tie vienmēr man pašai ir lieli, lieli svētki.
– Kādas jums emocijas, atmiņas par Cēsu novadu? Noteikti Imantdienas ir vienas no tām.
– Runājot par Cēsīm, jāmin, ka šovasar bija burvīgs notikums, ko organizēja Marts Kristians Kalniņš – atjaunoja sava tēta brīnišķīgās Imantdienas tajā vietā, kur tās arī dzima, kur tām ir īpašā aura – Vecpiebalgā, pie Alauksta ezera. Tā patiešām bija īsta brālības satikšanās, kur eņģeļi lidoja gaisā! Arī es ar milzīgu sajūsmu tur piedalījos kopā ar Ilzi Grunti.
Cēsis man saistās ar grupas “Pērkons” faniem. Tur bija tāds brangs pulks kārtīgu fanu! Protams, Cēsis saistās arī ar koncertiem Cēsu Pils parka estrādē un muzejā, kultūras namā. No nesenākiem pasākumiem prātā palicis rokkoncerts, ko Rihards Saule rīkoja Ukrainas atbalstam. Tas bija emocionāls notikums.
Tāpat tradicionāls, ilggadējs notikums ir došanās uz Veidenbauma muzeju. Jurim Kulakovam ir dziesmu cikls ar Veidenbauma vārdiem. Pirms kāda laika viņš arī sacerēja dziesmu ciklu korim “Gaudeamus”, kur es dziedu vienu “pusdziesmiņu”. Pirmā cikla nosaukums ir “Septiņi ar pus dziesmas”. Pusdziesmiņa ir par zaļo jaunību, tā ir ziņģe, kuru Juris uzskatīja par tādu “pusdziesmiņu”. Tomēr, kā jau tas mēdz notikt, tieši tā kļuva vispopulārākā. Šo dziesmu tīri dramaturģisku iemeslu dēļ Juris iekļāva arī nākamajā ciklā, ko dzied “Gaudeamus”. Tā nu man ir liels pagodinājums un mākslinieciski liels piedzīvojums tur vienmēr piedalīties.
– Jūsu radošā darbība ir aktīva. Vai reizēm negribas no mūzikas kādu brīdi distancēties?
– Varētu teikt, ka mūzika manu dzīvi caurauž. Man ļoti patīk muzicēt, tas man sagādā tādu pastiprinātu realitātes izjūtu – dažkārt pat pārņem mazliet sirreāla sajūta. Katrā ziņā tas ir tāds septītais stāvs, kurā es varu iekļūt. Citreiz ir tā – ikdiena ir kādu grūtību, sāpju, baiļu vai sarežģījumu pilna, bet, tiklīdz es ieeju mūzikas telpā, uzreiz esmu laimīga un pasargāta. Tas ir tas, ko Dievs man ir devis – spēju muzicēt. Tādā veidā es ar cilvēkiem varu apmainīties mīlestībā, žēlsirdībā, mierinājumā. Es dodu cilvēkiem enerģiju caur mūziku, un viņi dod man. Tas ir tāds laimes process, misija.
– Arī savā ziņā iespēja uz brīdi izkļūt no Piezemētās ikdienas?
– Nē, ziniet, mana ikdiena absolūti nemaz nav piezemēta. Cilvēki dažkārt brīnās – kā es tā dzīvoju? Jo tiešām reizēm šķiet, ka esmu pāris soļu virs zemes. Godīgi sakot, es pat nedomāju, ka tās ikdienišķās lietas, ko mēs katrs darām – strādājam, pērkam pārtiku, maksājam rēķinus, cērtam malku -, mūs ļoti piezemē. Tas ir vienkārši – cilvēkiem ir darbs, lai viņi varētu eksistēt. Tas ir tāds godīgs pienākums, bet nedomāju, ka tas uzreiz briesmīgi piezemē. Tas ir atkarīgs no rakstura.
Pagājušajā vasarā es kopā ar Ilzi Grunti, ģitāristi, un Raimondu Vazdiku, aktrisi, dzejnieci, režisori, bijām skolotājas “Trubadūru nometnē”, ko organizēja “Austras biedrība”. Tur dažāda vecuma cilvēki ar dažādiem prasmju līmeņiem mācījās dziesmas – gan vokālu, gan ģitāru. Nometnes beigās vīrietis, jau gados, pienāca man klāt un teica: “Paldies, paldies! Cik es biju laimīgs visu šo nedēļu! Tagad es atgriezīšos savā ikdienā pie saviem ikdienas pienākumiem…” Es saprotu, kā tas viņam ir, bet tie cilvēki, kas dara radošu, piepildošu darbu, faktiski visu laiku dara to, ko mūsdienās sauc par retrītiem. Mēs ar to nodarbojamies ikdienā – tāpēc tādas piezemētas dzīves īsti nemaz nav.
Dzīve, protams, kādā brīdī ir skarba un traģiska būšana mums visiem, bet nedomāju, ka tā būtu tāda piezemēta. Visa mūsu eksistence ir ārprātīgu pārsteigumu un brīnumu pilna lieta! Man nāk prātā Kurta Vonnegūta dēls Marks, kas teicis: “Galvenais ir palīdzēt vienam otram tikt ar šo būšanu galā, lai kas tas arī nebūtu!” Tā ir tāda vienkārša dzīves patiesība. Varam filozofēt un izgudrot katrs savu pasaules mehānismu, bet vienīgais, ko mēs reāli varam darīt, ir vienkārši viens otram palīdzēt un atbalstīt, mīlēt.
– Tas izklausītos ideāli arī pasaules kontekstā. Klausoties jūs, gribētos, lai pasaulē kopumā ir vairāk miera. Būtu labi, ja pie tādas atziņas nonāktu vairāk cilvēku.
– Jā. Vēl gan ir tādas lietas kā tolerance un iespēja oponēt bez naida. To brīnišķīgi parāda Rīgas Jaunā teātra izrāde “Žižeks un Pītersons”, kurā spēlē Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš. Ja pasaulē būtu iespēja palikt katram pie savām domām un oponēt, bet nepārgraužot otram rīkli par to, ka viņš domā citādi, arī tad būtu vieglāk vienoties par kaut ko pozitīvāku.
– Ļoti daudz jūsu radošo darbu caurauž garīgums – pārņem tāda gaišuma, saules gaismas pielieta sajūta.
– Tas ir ļoti apzināti. Mākslu radu un lietoju pēc garīgās ētikas principiem. Tā es esmu sevi audzinājusi, tas man liekas vissvarīgākais.
– Pieminējāt meditāciju – tas ir burtiskā nozīmē?
– Runājot par meditāciju, tās veidi mainās līdz ar notikumiem, situācijām. Meditācija var būt vienkārša pastaiga gar jūru, kad cilvēks apcer kādu domu, lūdz Dievu, un tad tā atbilde atlido. Varbūt ne uzreiz, bet ar pacietību un kristīgu pazemību tā noteikti atnāk. Tad pārņem laimīga apjausma un ieplūst jauns spēks darboties tālāk. Garīgo ceļu eju ļoti apzināti. Es vienkārši esmu dziedātāja – dziedāšana ir kā dziedināšana, vārdi līdzīgi.
– Sarunas fonā dzirdu suni. Tas ir ģimenes mīlulis?
– Tas ir mans sargs. Balts vilks. Pirms septiņiem gadiem, kad pārcēlos dzīvot ārpus Rīgas, Apšuciemā, mežā pie jūras, iegādājos. Man ļoti patīk ķeltu mīti, tajos bieži pieminēti balti vilki, un es ļoti gribēju tādu balto vilku. Tas ir mans pastaigu partneris. Kad ņēmu suni, zināju, nebūs, kur sprukt – būs jāiet ārā staigāt divas trīs reizes dienā vienalga, kāds laiks aiz loga! Arī savs labums veselībai – paildzinu enerģiju un veselību.
Komentāri