No Latvijas valsts viedokļa izglītotu cilvēku aizplūšana nozīmē valsts naudas šķērdēšanu. Esam cilvēkus skolojuši, un ar to tagad dotējam Rietumu valstis. Īrijai vajadzīgs ne vien jauns darba spēks, bet arī cilvēki, kas uztur viņu pensionārus. Mūsu cilvēki ārzemēs strādā oficiāli, tātad arī maksā sociālo nodokli – naudu, kas tiek tērēta tās valsts pensionāriem. Latvija zaudē sociālās iemaksas, kas nepieciešamas vecākajai paaudzei un bērniem. Gan jau strādnieki brauks arī uz Latviju, ja strādās oficiāli, tad mūsu valsts iegūs sociālās iemaksas, bet tas nenotiek šobrīd.
Eiropas Savienības valstis pirms kāda laika noslēdza vienošanos, kuru dēvē par Lisabonas stratēģiju. Tā ir vienošanās par zināšanu sabiedrības veidošanu. Tādas sabiedrības, kas veidotu jaunus pamatus Eiropas ekonomikas tālākai attīstībai. Eiropas Savienība cer apsteigt citas valstis. Kamēr galvenā bija lauksaimniecība, pievienoto vērtību radīja zeme, visi rēķinājās ar zemes īpašniekiem. Attīstoties rūpniecībai, par noteicošo slāni kļuva tirgotāji un rūpnīcu īpašnieki. No pievienotās vērtības varēja samaksāt strādniekiem un arī labi nopelnīt.
Šobrīd lielāko pievienoto vērtību nerada ne zeme, ne kapitālieguldījumi, bet zīmols un tehnoloģiju attīstība. Pat saražotu nekvalitatīvu preci, ja tā noformēta ar populāru zīmolu (piemēram, šanel), pirks daudz vairāk. Tas jau aizgājis līdz absurdam, kā pērk zīmolu. Ķīnieši pārpludinājuši pasauli ar savām precēm, bet to reklāmai strādā populāri nosaukumi, un Ķīnas kopproduktam vērojams straujš pieaugums.
Neticamā ātrumā pievienoto vērtību radīšanā par noteicošo kļuvusi tehnoloģiju attīstība. Telefons, kas ilgu laiku pildīja vienu funkciju, nu darbojas arī kā fotoaparāts, kā videokamera. Tas pats priekšmets kļuvis daudzveidīgāks, vērtīgāks, pieprasītāks. Tas viss noticis nepilnos desmit gados. Taču kas pirks un izmantos jaunākās tehnoloģijas? Izglītota sabiedrība. Tāpēc tā jāveido un tas jau notiek. Cik daudzi pirms desmit gadiem prata apieties ar datoru, kā tagad to elementāri dara bērni, bet studenti jau perfekti?
Eiropas valstīs sāk izjust izglītotu cilvēku trūkumu. Kapitāla uzkrājējiem aug mazbērni – trešā paaudze, kurai nauda nav problēma. Šī paaudze negrib ne strādāt, ne mācīties. Jauni cilvēki bezmērķīgi laiku pavada pie televizoriem. Pie tam augsti attīstītās valstis pašas radījušas iedzīvotāju slāni, kurš pieradis dzīvot no sociālajiem pabalstiem un netiecas iegūt ne darbu, ne izglītību. It kā ir bezdarbs, bet nav strādnieku, uz kuriem var paļauties.
To analizējot, Eiropa sapratusi, ka Baltijas valstu, Polijas, Krievijas darba spēks ir tieši tas, kas vajadzīgs. Vācijā, Francijā, Anglijā nav ļaužu, kas strādā roku darbu. Izglītotie baltieši tiek “aizsūkti” uz Eiropas centru. Iespējams, ar laiku viņi no turienes izspiedīs musulmaņus, kuri pārvietosies uz Eiropas nomalēm. Eiropas austrumos ieplūdīs strādnieki no Eirāzijas, Krievijā no Āzijas.
Īrija darba spēku tikpat dramatis-ki, kā mēs tagad, zaudēja 60. gados. Pagāja desmit un vairāk gadi, bet nebija nemaz tik daudz to, kuri, kapitālu uzkrājuši, vēlējās atgriezties Īrijā. Vēl mazāk atgriezās pašu darba spēks. Tāpēc ārzemnieki Īrijā ir gaidīti un novērtēti. Aptaujājot latviešus, kuri strādā Īrijā, viņi prognozē, ka varētu atgriezties pēc gadiem pieciem. Domāju, ka tomēr tā nenotiks, jo piecu gadu laikā strādnieks vēl neizsmeļ karjeras iespējas. Varbūt kapitāls būs sakrāts pēc desmit gadiem? Taču jājautā, cik daudzi tad vēlēsies otrreiz sākt jaunu dzīvi – Latvijā. Katrā ziņā aizbraukušie jaunie vīrieši tikpat kā nerunā par to, ka atgriezīsies.
Latvijas jaunajā paaudzē ieguldīts ļoti daudz, tā ir izglītota, darboties griboša. Noskaidrojot studentu attieksmi pret darba meklētājiem ārpus Latvijas, kļūst skaidrs, ka jaunā paaudze šo procesu pilnībā atbalsta, pat gatava uzskatīt par stulbeņiem tos, kuri nevēlas aizbraukt no Latvijas. Studentos valda noskaņojums – ko tāds cilvēks var, ja viņš pat nevar saņemties aizbraukt. Nu un kas, ka izglītotam cilvēkam ārzemēs būs jāstrādā par atkritumu savācēju? Šāds uzskats, manuprāt, kļūs par mūsu valsts traģēdiju. Vai mēs spēsim no tās atgūties, tiešām nezinu.
Aizbraukušo vietā Latvijā ieradīsies citi strādnieki. Jau tagad brauc. Viņiem nebūs balsstiesību. Latvijā strauji saruks vēlētāju skaits un būs daudz lielāka iespēja variēt ar vēlētāju balsīm, iebalsos tos, kurus vajag. Tā radīsies daudz lielāka iespēja regulēt vēlēšanu iznākumu. Pierakstījusi Mairita Kaņepe
Komentāri