Kā radās padomju 23.februāris? Jāatgādina 20.gadsimta vadmotīvs, kā radās Padomju Savienība- no ebreju galvām, uz latviešu durkļiem un pateicoties krieviņu iemīļotajai anarhijai – kārtības mātei. Tieši tas arī noteica 23.februāra rašanos, padomju augša izdomāja, ka vajagot kādu piemiņas dienu, latvieši un igauņi pie Valkas, Tallinas un Pleskavas to apstiprināja ar šāvienu zalvēm, un pēc gada kaut kādas Krievijai raksturīgas ķīmijas rezultātā parādījās šis datums. Pēc desmit gadiem, balstoties uz laikraksta Pravda 23.-24.februāra publikācijām, Josifs Visarionovičs Staļins pavēstīja tautai, ka šajā laikā padomju armijas pirmās vienības izcīnījušas pirmās kaujas ar uzbrūkošo ķeizariskās Vācijas karaspēku. Tiesa, šis datums staigāja, desmitā gadadiena nezin kāpēc tika svinēta 25.februārī.
Kā bija patiesībā? Uzvaras, protams, nekādas nebija, un līdz pat 3.martam fronte tikai un vienīgi atkāpās. 3.marta vakarā pie Narvas notika atkāpšanās kulminācija, jo revolucionārās matrožu nodaļas sāka panikā bēgt. Kā ļaunas mēles
melš, bet memuāri apstiprina, apstājās bēgt tikai kaut kur Pievolgas stepēs… Viņus vadīja vēlāk mitoloģizētais 23.februāra varonis Pāvels Dibenko, kuru par šādu amoka skrējienu vēlāk tomēr no partijas izslēdza. Pravda rakstīja par 21.-22. februārī notikušajām nenozīmīgajām strēlnieku un sarkangvardu sadursmēm pie Inciema, Cēsīm, Valmieras un Valkas, uzdodot tās par pirmo sekmīgo pretošanos. Patiesībā vācieši visur ātri salauza atsevišķo grupu pretestību un pēc īslaicīgas apšaudes, ciešot nevajadzīgus zaudējumus, latviešiem nācās steidzīgi atkāpties gar Valkas dzelzceļa līniju. Naktī uz 25.februāri, kad vāciešu avangards bija ieņēmis Pleskavu, pie pilsētas pienāca 2500 strēlnieku no Valkas grupas. Noņēmuši sardzi uz tiltiem, tā ar apšaudi izlauzās cauri pilsētai. Ja viņi būtu zinājuši, ka pilsētā atrodas visai niecīgi vācu spēki, mēs tiešām tagad varētu runāt par ievērojamām sarkanarmiešu uzvarām. 23.februārī notika arī lielākā sadursme Tallinas pievārtē, Keilas kauja, kurā igauņu sarkangvardi tika sakauti un steidzīgi, zaudējot 50 kaujiniekus, atkāpās uz pilsētu.
Attapīgākie lasītāji būs nojautuši, ka Latvijas un Igaunijas teritorijā, cīņām turpinoties no 21.februāra līdz 3.martam, vāciešiem vienīgo reālo pretsparu izrādīja vietējo tautību pārstāvji. Atvaires cīņās sekmīgi piedalījās praktiski tikai latviešu strēlnieki, kā arī igauņu un latviešu sarkangvardi. Latvijā palikušie četri strēlnieku pulki pie Valkas no abām pusēm tika apieti un steidzīgi metās ārā no ielenkuma. Viena rota (200 vīru) tomēr pie Tērbatas krita gūstā un tika ar ložmetējiem apšauta Emajegi krastā. Vecie strēlnieki uzdod, ka šai pasākumā arī vācu pusē pārgājušie igauņu strēlnieki nav bijuši bez grēka… Pirms pāris dienām, sākoties vācu ofensīvai, igauņi mēģināja pārņemt pilsētu savās rokās, taču tur stāvošie rezerves pulka strēlnieki lika viņiem šo nodomu atlikt. Tas aizsāka 1919.gadā piekopto savstarpējo teroru, un arī turpmāk vācieši un igauņi latviešu strēlniekus gūstā neņēma… 1917.gadā saformētie igauņu strēlnieku pulki pārsvarā pārgāja vāciešu pusē, atsedzot jau tā kailo fronti. Veco cara armiju korpusi un divīziju simboliskas atliekas panikā atkāpās Narvas un Pleskavas virzienā. 23.februārī sarkangvardi (pārsvarā Pleskavas latvieši un bēgļi no Latvijas) atvairīja vācu avangardu Pleskavas pievārtē, nākamā dienā pienāca divas 2.pulka strēlnieku rotas, un pretošanās turpinājās. Taču, līdz ko uzbrucēji atripināja lielgabalus, pozīcijas saprātīgu apsvērumu pēc tika uzreiz atstātas, un pret vakaru no Pleskavas visi atkāpās. Tur neko pārmest nevar, nekādu ierakumu sasalušajā zemē nebija, un vācieši nāca virsū ar desmitkārtīgu, cīņās norūdītu pārspēku… Strēlniekus un padomju varu no tālāka uzbrukuma paglāba atkal Krievijas daba, vācieši dziļāk purvos un mežos negāja. Atšķirībā no otrā kara viņi saprātīgi palika civilizētajos apvidos, apmierinoties ar Narvas un Pleskavas ieņemšanu.
Nezinātājus informēju, ka 23. februāris vēl arvien ir svētki Krievijas Federācijas bruņotajiem spēkiem, tikai pārdēvēts par Kaujas slavas dienu… Un tā nākas konstatēt, ka arī mūsu dārziņā ir iespīdējusi saulīte, kā nelielu kompensāciju par 16.marta tračiem varam arī kaut pretī uzrūkt, visnotaļ iedarbīgu dzelonīti… Un tā varenās un nedalāmās savienības mantinieki, kuru lielākais ārējais pretinieks ir Strana.lv, savas armijas svētkus ir pieskaņojusi latviešu un igauņu cīņām kaut kur tālu rietumos, pārsvarā aiz tagadējām valsts robežām.
Komentāri