5,7 miljardi
Viens no pērnā gada lielākajiem sasniegumiem – Eiropas Savienībā spējām vienoties par finanšu perspektīvu. Pretējā gadījumā tas nopietni apdraudētu mūsu valsts ekonomisko izaugsmi, politisko stabilitāti un lomu Eiropā. Jo mēs esam tie, kam to naudu vajag. Kamēr nav skaidrības, cik dabūsim un kad, mums ir grūtāk plānot valsts ekonomisko attīstību. Tāpēc prieks, ka esam saņēmuši finansējumu 5,7 miljardu eiro apjomā tuvāko septiņu gadu laikā. Tas ir pozitīvs rādītājs, un šie septiņi gadi jāizmanto, lai naudu ieguldītu maksimāli pareizi. Pasaulē ir daudz pozitīvu piemēru, kā vislabāk panākt attīstību. Piemēram, Japāna no 2.pasaules kara beigās izpostītas valsts kļuvusi par otru attīstītāko valsti pasaulē. Viņi sāka ar to, ka ieguldīja naudu cilvēkos, izglītībā, komunikāciju, informācijas tehnoloģijās. Arī mums vajadzētu raudzīties uz šīm prioritātēm. Mums nav bagātu dabas resursu, bet izglītots cilvēks spēj radīt augstu pievienoto vērtību. Manuprāt, mums ir visas iespējas šajos septiņos gados nostāties uz kājām daudz stabilāk. Tiesa, ir otrs, sāpīgs aspekts – cilvēku labklājības līmenis. Kā liecina reālā situācija, cilvēki laukos, mazpilsētās nav apmierināti ar savu dzīves līmeni. Ja agrāk valdība varēja atrunāties, sakot, lai paciešas, jo, iestājoties ES un NATO, sāksies augšupeja, tagad šie mērķi sasniegti, jāatrod veids, kā, neatkāpjoties no mūsu prio-ritātēm ekonomikā, nekļūstot pārlieku populistiskiem, palīdzēt cilvēkiem sākt dzīvot labāk. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo cilvēki rezultātu vienmēr gribēs ātrāk, nekā tas būs valdības spēkos. Daudz nopietnāk jādomā par sociālo jomu, bet nedrīkst aizmirst valsts ilgtermiņa attīstību. Varam šos miljardus izmaksāt gada laikā un palikt turpat, kur esam, jo nākamajos gados šo investīciju vairs nebūs.
Politiskās uzvaras
Svarīgi atzīmēt, ka pērn izdevās ratificēt mazākumtautību konvenciju, kas politiķu baiļu dēļ bija iesaldēta uz ilgiem gadiem. Tās īstenošanu uzskatīju par savu izaicinājumu un, kā redzam, rezultāts ir pozitīvs. Pateicoties tai, decembrī spējām pirmo reizi panākt balsojumu Eiropas padomē par pēcmonitoringa atcelšanu Latvijai, un Krievija šajā balsojumā palika mazākumā. Protams, cīņa nav galā, Krievija darīs visu iespējamo, lai saglabātu savu ietekmi. Tomēr esam panākuši lielu uzvaru, ceru, ka šīs pozīcijas noturēsim. Ja nebūtu ratificējuši konvenciju, aprīlī, kad Krievija kļūs par Eiropas padomes vadošo valsti, varam iedomāties, kas mūs varētu sagaidīt.
Attiecībās ar Krieviju ir vēl kāds pozitīvs pavērsiens, proti, panācām, ka Krievija atļauj mums atvērt konsulātu Kaļiņingradā. Desmit reizes
neļāva, tāpēc ANO samita laikā viņus pakauninājām, sakot, ka Krievija runā par nepieciešamību sadarboties, bet patiesībā pati nenāk pretī. Pēc neilga brīža saņēmām piedāvājumu
konsulāta atvēršanai. Tas palīdzēs uzņēmējiem un ikvie-nam Latvijas iedzīvotājam.
16.marts
Problēma ir tā, ka 16.martu un leģionārus cenšas izmantot dažādi politiskie spēki, lai parādītu savu politisko varēšanu vai nevarēšanu, vai vienkārši, lai diskriminētu mūsu valsti. Ja atskatāmies uz iepriekšējiem gadiem, kas bija ieguvēji no šīs ažiotāžas? Leģionāri vai kāds cits? Pasaules ziņās izskanēja vēsts, ka esam valsts, kurā atbalsta nacismu. Protams, var pārmest Ārlietu ministrijai, ka neveicam pietiekamu izskaidrošanas darbu, bet, ja kāds izdomājis, ka būs provokācija, var skaidrot, cik grib, tā provokācija arī būs.
Interesantākais, ka 16.martā visi, kam nav slinkums, grib parādīt savu varēšanu, izņemot leģionārus. Ne viņi pieteikuši gājienu šajā datumā, ne grib to afišēt. Viņi aizies uz dievkalpojumu, aizies pie saviem kritušajiem biedriem un dosies mājup pie savām ģimenēm. Bet citi staigās apkārt un piedāvās vai nu aizstāvēt leģionārus pret kādiem mistiskiem spēkiem, vai centīsies apkarot fašismu. Un mēs pēc tam atkal dabūsim pasaulei taisnoties. Tomēr mūsu skaidrošana devusi augļus, mūs arvien vairāk saprot Eiropā, un šīs provokācijas ar laiku mitēsies, jo tām vairs nebūs seguma.
Latvija – aktīva valsts
Mēs lēnām kļūstam par donorvalsti ES iekšienē, apmēram 160 tūkstošus latu novirzot attīstības palīdzībai tādām valstīm kā Gruzija, Moldova. Tas nav tāpēc, ka mums būtu lieki līdzekļi, bet ar šo naudu varam nošaut vairākus zaķus. Pirmkārt, mēs pastiprinām savu ietekmi šajos reģionos, šīs valstis mūs atbalsta dažādos balsojumos starptautiskās organizācijās. Mēs varam arī sniegt savu pieredzi kā pārejas perioda valsts. Jo par spīti sabiedrības lielākas daļas viedoklim, ka mums ir grūti, skatoties globāli, mums tomēr ir ļoti pavei-cies, ja skatāmies, no kā esam izrāvušies. Un savas kļūdas un pieredzi varam nodot šīm valstīm, kas nav tikušas tālāk par mums 90.gadu vidū.
Latvijai svarīgi sevi parādīt kā aktīvu valsti. Mēs nevaram būt vienas problēmas valsts, kas jebkurā starptautiskā saietā, runājot ar politiķiem, žurnālistiem, uzsver tikai vienu problēmu, proti, attiecības ar Krieviju. Mums jābūt spējīgiem runāt arī par citām tēmām un problēmām. Ja mēs spēsim pārliecinoši un argumentēti izteikties par citām tēmām, mums ticēs arī, ja stāstīsim par Krieviju. Bet, ja tā būs vienīgā tēma, mūs pārāk vērā neņems, jo nebūsim radījuši droša sabiedrotā iespaidu.
Nozīmīgākais notikums
Runājot par šo gadu, jāatzīmē, ka gada nozīmīgākais notikums būs NATO samita rīkošana Rīgā. Protams, tie ir lieli izdevumi, bet esmu pārliecināts, ka tie attaisnosies. Pirmkārt, Latvija pozicionēsies politiski, kas ir ļoti svarīgi mazai valstij. NATO samits vēlreiz apliecinās, kurā pusē esam. Otrkārt, nauda, kas tiks iztērēta, vairāk nekā 90 procentos paliks investīcijās valstij. Vai tā būs ēku rekonstrukcija, vai ekipējuma iegāde policistiem, kas ir ļoti svarīgi, vai citi ieguldījumi. Tas būs pozitīvs ieguvums.
Komentāri