Mārtiņš Poltiņņikovs: – Te iegūšu gan vidusskolas izglītību, gan apgūšu arī arodu. Konkrēti pavāra specialitāti izvēlējos, jo tas
bijis mans sapnis
kopš bērnības.
Dana Tralle: – Pēc devītās klases beigšanas izvērtēju savas spējas un nolēmu, ka tomēr nākšu mācīties uz profesionālo vidusskolu. Arī man ēst gatavošana vienmēr
bijusi
sirdslieta. Un domāju, ka tā būs pieprasīta profesija.
Kristīne Lūse:- Man bija svarīgi, lai skola atrastos pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Mamma man ir pavāre, vienmēr esmu viņai palīdzējusi, bez tam uz šīs profesijas izvēli mani virzīja arī vecāki, jo pati īsti neapzinājos, uz ko es nāku. Iepriekš biju dzirdējusi par
skolu labas atsauksmes un nenožēloju, ka uz šejieni atnācu. Mārtiņš Poltiņņikovs: – Domāju, ka pēc skolas beigšanas sākšu strādāt
profesijā un laimi citur nemeklēšu. Bez tam mēs neesam tikai pavāri, mūsu izglītība ietver arī viesu apkalpošanu, konditora specialitāti. Pats esmu no Alūksnes, bet domāju, ka savā pilsētā nestrādāšu. Nedomāju, ka tuvāko gadu laikā par tur nopelnīto algu varētu izdzīvot.
Dana Tralle: – Es arī domāju sākt strādāt
specialitātē. Man padomā ir vairāki piedāvājumi.
Kristīne Lūse:- Domāju, ka būšu spiesta iet strādāt par pavāru. Taču apzinos, ka šis ir ļoti grūts darbs.
Mārtiņš Poltiņņikovs: – Uzsākot darba gaitas, man svarīga ir darba devēja attieksme un maksātspēja. Es nedomāju te konkrētu naudas summu, jo viss ir atkarīgs no tā, kādā uzņēmumā tu strādā, vai tu strādā pa nakti vai
dienā, vai tās ir svētku dienas un tā tālāk. Atbilstoši no-strādātajām darba stundām un ieņemamajam amatam – pavārs, pavāra palīgs, šefpavārs – gribu saņemt attiecīgu atalgojumu. Uzņēmējam jābūt
tādam, kurš spēj novērtēt savus darbiniekus un darbu, ko tie iegulda. Domāju, ka šobrīd 80 procenti uzņēmēju neprot novērtēt savus darbiniekus.
Dana Tralle: – Uzņēmējam svarīgi, lai viņš pats varētu gūt lielu peļņu. Gribas, lai
alga būtu tāda, ka es varu to mēnesi izdzīvot. Rīgā nevar izdzīvot ar 200 latiem mēnesī. Jāmaksā īre, rēķini, bet gribas jau atļauties arī kaut ko citu.
Mārtiņš Poltiņņikovs: – Vienmēr jau kaut ko gribēsies, bet es uzskatu, ka
atalgojumam
jābūt tādam, lai pietiek maizītei, jaunam zeķu pārim un ziepēm – visnepieciešamākajām lietām.
Dana Tralle: – Vēl jau darba devējam vajadzētu palīdzēt un varbūt arī nedaudz finansiāli atbalstīt darbiniekus, lai viņi varētu turpināt izglītoties.
Mārtiņš Poltiņņikovs: – Ir uzņēmēji, kuri jau tā dara. Tas ir ļoti svarīgi, jo pavāra profesija ir viena no tām, kurā nemitīgi ir jāpilnveido
prasmes un zināšanas.
Kristīne Lūse:- Šovasar pati strādāju Madonā, patērētāju biedrībā, un man nācās saskarties ar ļoti nepatīkamu situāciju. Mēs strādājām 14 stundas dienā bez brīvdienām un saņēmām 90 latu algu. Tas vien pierāda, kāds ir mūsu darbs un kāda ir attieksme valstij pret mums. Nākotnē ceru dabūt darbu kādā privātā viesu namā.
Mārtiņš Poltiņņikovs: – Es arī vasarā strādāju,
man bija nedēļa jāstrādā un nedēļa bija brīva. Taču tās arī bija 14 un 15 stundas, man bija normāls atalgojums. Bet tas bija vasaras darbs, vai es gribētu visu gadu tā strādāt, nezinu.
Irēna Mālniece: – Daudzi
audzēkņi jau pirmā gada laikā aiziet prom. Jo
programmas nosaukums Ēdināšanas servisa specialitāte varbūt ļoti labi skan, bet pēc pirmās prakses audzēkņi izbauda
darba realitāti un saprot, ka tas viņus īsti neinteresē. Pavāra darbs ir fiziski grūts, ir augstas prasības un visu laiku
jāmācās, lai sevi pilnveidotu. Kā arī ir
slodzei neatbilstošs atalgojums.
Dace Stīpniece: – Domāju, ka daudzi audzēkņi paliek savā specialitātē, bet aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Dibina savus uzņēmumus ārzemēs, jūtas novērtēti un ar plašākām izaugsmes iespējām. Domāju, ka tikai viena trešā daļa
beidzēju paliek
specialitātē. Domāju, ka tie, kam patiesi interesē sava specialitāte, aizies uz Rīgas lielajiem uzņēmumiem.
Irēna Mālniece: – Arī prakses vietas audzēkņi cenšas atrast Rīgā, kur lielākas iespējas. Ja vēl tur tiek piedāvāts darbs, tad viņi tur paliek un neatgriežas Cēsīs.
Dana Tralle: – Rīgā ir tā, ka prakses laikā nav jāgriež tikai salāti. Tur liek darīt arī ko citu. Tur ir lielākas iespējas un var daudz vairāk iemācīties nekā Cēsīs.
Maira Apsīte: – Nezinu, vai nakts darbs tiek pienācīgi atalgots. Darbs nakts stundās, virsstundas, vai tās darba devējs atmaksā. Stipri šaubos, vai viņi par to domā. Praktikantus darba devējs varbūt aizbaida ar to, ka droši vien maksimāli noslogo.
Dace Stīpniece: – Bet varbūt tieši darba devējam vajadzētu pievērst lielāku uzmanību, jauno pamācīt, varbūt
kaut ko piemaksāt, varbūt tad viņš izvēlētos palikt
šajā uzņēmumā arī strādāt. Protams, ka vieglāk ir iedot praktikantam mizot kartupeļus, nekā viņu pamācīt.
Maira Apsīte: –
Uzņēmēji, kuri atbalsta skolēnus un dod prakses vietas, būtu jānovērtē. Par to
jādomā valsts līmenī, ne mums. Mums nav zināms, kādu speciālistu valstī trūks. To mēs izlasām avīzes sludinājumos. Kādam būtu jāpasaka: “Stop!” Varbūt pietiks ražot kāda aroda meistarus. Varbūt es pateikšu nepopulāru domu, bet mēs izglītojam par valsts līdzekļiem, maksājam arī stipendijas. Droši vien nebūtu slikti, ja absolventi būtu spiesti savā profesijā nostrādāt zināmu laiku. Nezinu, kā tas ir iespējams – valsts izglīto, bet profesiju ieguvušie aiziet strādāt uz privātu uzņēmumu. Tāpat ir arī ar augstskolu beidzējiem. Un vēl gribētu piebilst, ka skolēnus pamatskolā nevajag baidīt ar
arodskolām un teikt: “Ja tu nemācīsies, tad tikai Jāņmuižā tiksi.” Tas tā notiek. Domāju, ka nevajadzētu lieki graut arodizglītības prestižu.
Komentāri