Vaives pagasta zemnieku saimniecība “Kundziņi” par piedalīšanos konkursā “Sējējs 2006” saņēma pateicību. “Kundziņi” startēja lopkopības grupā, kuras pēdējā kārtā sacentās deviņas piena un liellopu gaļas ražošanas saimniecības.
“Kundziņi” ir piena lopkopības saimniecība ar desmit gadu ilgām tradīcijām. Patlaban ganāmpulkā ir 93 slaucamas govis, pavisam 160 liellopi. Pēdējos gados veikts mērķtiecīgs darbs, lai paaugstinātu govju produktivitāti. Saimniece Ingrīda Kāposta atzīst, ka būtiska izslaukuma kāpināšana sākusies, ieviešot jaunas tehnoloģijas dzīvnieku ēdināšanā. Pašreiz vidējais izslaukums ir 6,8 tūkstoši kilogramu piena no govs laktācijā, bet dažas rekordnieces gadā dod pat desmit tūkstošus kilogramu.
– Kad bija iespēja apgūt Eiropas Savienības finansējumu, ieviesām modernas tehnoloģijas barības sagatavošanā. Ar pirmsiestāšanās programmas SAPARD līdzfinansējumu nopirkām barības dalītāju- maisītāju. Ar šo iekārtu sagatavotā barība ir labi piemērota slaucamajām govīm. Maisītājā liek visu paredzēto – skābbarību, sienu, spēkbarību, mikroelementus, pievienojam arī melasi, cukurbiešu graizījumus. Tehnika sastāvdaļas sasmalcina un samaisa viendabīgā masā. Šāda vienmērīgi sagatavota barība nodrošina labāku laktāciju, -skaidro zemniece.
Agrāk lopi baroti tradicionāli. Vienā ēdienreizē skābētā barība, citā siens ar melasi, atsevišķi piebarota graudu barība. Taču, uzsākot gatavot maisīto barību, nepārprotami apstiprinājušās šādas tehnoloģijas priekšrocības. Nu jau to izmanto trešo gadu.
No lopbarības saimniecībā paši ražo tikai zāles barību – skābēto un sienu. Skābbarību liek tranšejās, tā ir lētāk, nekā tīt rituļus. Lai zāles lopbarība būtu augstvērtīga, saimniecībā regulāri atjauno zālājus. Katru gadu apmēram 25- 30 hektārus.
– Ar veciem zālājiem labu barību un atbilstošu izslaukumu nevar panākt, – atzīst I.Kāposta. – Kultūrzāles tajos iznīkušas, masa maza, turklāt tai zema barības vērtība.
Saimniecībā pavisam izmanto 220 hektārus zālāju, no kuriem 150 hektāri ir pašu īpašumā. Jaunos zāļu laukus ierīko savā zemē, jo ar nomas laukiem visādi var gadīties. Esi aris, sējis, mēslojis, bet īpašniekam mainās plāni, un darbs vējā.
Zālājiem izmanto Latvijā tradicionālos āboliņa – stiebrzāļu maisījumus. Bet sākts arī eksperiments. Jau trešo gadu audzē valstī maz izplatīto zālaugu – galegu. Tā aizņem 15 hektārus. Galegai ir ilgāks mūžs, tā ražo 15 gadus, liela zāles masa un augsts olbaltumvielu sastāvs.
– Galega mums ir jauna kultūra, tikai mācāmies to audzēt. Pagājušajā ziemā viens lauks apsala. Taču ražojošie deva lielu zaļo masu. Tomēr tas nenozīmē, ka palielināsim galegas platības, gribējām tikai izmēģināt kaut ko jaunu, – saka I.Kāposta.
Savulaik “Kundziņos” audzēja arī graudus, placināja un gatavoja spēkbarību. Taču šobrīd lopbarības ražotāju pakalpojumu kvalitāte ir tādā līmenī, ka zemniekam neatmaksājas lauzīt galvu par to, kā sagatavot iespējami labāko spēkbarību. Saimniecība sadarbojas ar Bauskas rajona lopbarības ražošanas firmu “Mūsa”. Speciālists ierodas “Kundziņos”, apzina situāciju, izvērtē pašražotās barības kvalitāti un aprēķina, kāda spēkbarība ganāmpulkam vajadzīga. Tā tiek sagatavota un pievesta klāt.
Par ļoti nozīmīgu dzīvnieku produktivitātes palielināšanā “Kundziņu” saimniece nosauc ciltsdarbu. Govis ataudzē paši. Ganāmpulkā pēc papīriem visas piena devējas skaitās Latvijas brūnās šķirnes govis, bet to asinībā LB īpatsvars ir mazs. Lai paaugstinātu izslaukumu, tiek veikts rūpīgs darbs, meklējot tādu apsēklošanas variantu, lai nākamā telīte ražības ziņā būtu pārāka par māti. Taču arī pārspīlēt nedrīkst, vērtē saimniece. Ja govs laktācijā vidēji izdod sešus tūkstošus kilogramu, to nevajag sēklot ar bulli, kura mātes ražība bijusi 15 un pat 20 tūkstoši kilogramu piena gadā.
Par vēl vienu ļoti nozīmīgu faktoru ganāmpulka produktivitātes kāpināšanā I.Kāposta nosauc strādnieku attieksmi pret darbu. Augstie izslaukumi nebūtu sasniegti bez slaucēju – Zentas Tregubenko, Lidijas Žvaliones un Rutas Mežakas – atbildības par savām aprūpējamām.
– Ja cilvēks ar sirdi un dvēseli ieinteresēts darbā, ja viņš man saka priekšā, kas jādara, tad tas ir kaut kas. Nav jāskaidro, ikviens var saprast, kāda ir slaucēju attieksme pret darbu. Par to viņām lielākais paldies,- savu atzinību publiski pauž I.Kāposta.
Arī mehanizatori, trīs puiši, kuru ziņā ir gan lopbarības miksēšana, pievešana un izdalīšana, gan vasarā darbs pie siena un skābsiena gatavošanas, ir cilvēki, uz kuriem var paļauties, kuriem nav jāstāv klāt.
“Kundziņu” slaukumam ir arī augsta kvalitāte. Viss piens tiek iepirkts kā ekstra klases produkts. Saimniece vērtē, ka tas ir slaucēju atbildības un labas tehnikas rezultāts. Somatiskās šūnas saimniecības ganāmpulkā nav problēma kopš tiem laikiem, kad tika nopirkti slaukšanas aparāti ar automatizētu atslēgšanos. Gudrā ierīce izvērtē , cik govs tesmenī piena, kad tā atlicis mazāk par 200 gramiem, aparāts pats automātiski atslēdzas, tā nebojājot gotiņas pupus. Slaukšanu veic vadā, kas ierīkots jau pasen. Bet pirms trim gadiem, izmantojot SAPARD atbalstu, nopirkts jauns piena dzesētājs.
Gatavojoties “Sējēja” vērtēšanas komisijas apciemojumam, būtiski uzlabojumi fermā nav veikti, taču posušies rūpīgi. Veikti dažādi sakopšanas darbi, kuriem ikdienā diezin vai atvēlētu laiku. Ar redzīgu aci izvērtēta kūts apkaime un lopu mītnes iekšpuse. Pārkrāsots, novākts, sagrābts, puķu dobes uzpucētas vairāk nekā parasti.
– Konkurss bija labs stimuls paveikt to, par ko ne pirmo gadu domāts, bet nevaļas dēļ vienmēr atlikts. Priecājamies, ka piedalījāmies, kaut sausuma dēļ aizvadītā vasara un rudens nebija tas labākais laiks, – atceras I.Kāposta.
Vasaras nogalē strauji kritās izslaukumi. Vēl ap Jāņiem fermā izslauca 1,8 tonnas piena dienā, bet vasaras otrajā pusē jau vairs tikai 1,3 –1,2 tonnas.
-Sanāca tā, ka šovasar pirmo reizi govis nedzinām ganībās. Varbūt tas mūs zināmā mērā paglāba. Kad sākās karstums un sausums, lopi jau bija pieraduši pie pastaigu laukuma un pie tā, ka zāli pieved klāt. Jo karstumā jau tāpat govis ganos dzīt nevarēja. Taču līdz ar sausumu sākās barības problēmas. Savās platības visu nopļāvām. Zāles masa bija mazāka nekā parasti, atāli neauga. Bija grūti. Bet izrādījās, ka pasaulē ir saprotoši cilvēki. Zināja, ka mums daudz lopu un ir smaga situācija, palīdzēja. Liels paldies Drabešu pagasta “Jostu” saimniecei Elgai Gorei, kura bez atlīdzības dāvāja nopļauto zāli. Mums bija tikai jāsavāc. Tie 20 hektāri bija liels atbalsts. Tas bija aizkustinoši, – saka I.Kāposta.
“Kundziņu” saimniece vērtē, ka ikviena piedalīšanās konkursā ir ieguvums. Tas ļauj apzināt savus trūkumus un priekšrocības. Saimniece labprāt iepazītos ar komisijas vērtējumu, lai uzzinātu, kas uzlabojams, kas maināms. Tas būtu lielākais ieguvums no dalības “Sējējā”, ne mazāks par diplomu un balvu.
I.Kāposta arī atzīst, ka nebūtu slikti, ja piena lopkopības saimniecības tiktu vērtētas atsevišķi, lai būtu salīdzinājums, kas dotu ieguvumu nozares ražotājiem.
Komentāri