Piena nozarē sadūrušās ražotāju un lielo pārstrādes uzņēmumu intereses. Piens no Latvijas ceļo uz Lietuvu, kur par produkciju maksā vairāk, savukārt lielie pārstrādātāji nevis paceļ iepirkuma cenas, bet meklē atbalstu valdībā. Prasa sakārtot piena nozari.
Savs viedoklis par to ir Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācijai (LLKA). Organizācija atzīst, ka situācijā nav vainojami piena ganāmpulku saimnieki, bet paši pārstrādātāji, kas negrib ņemt vērā ražotāju intereses.
LLKA biroja vadītāja Evija Gunika: “Jau pagājušajā gadā sākās skarbas diskusijas starp piena ražotājiem un pārstrādātājiem par piena iepirkuma cenām, vienai pusei tās bija par zemām, otrai – par augstām. Pērn, kad zemnieki aicināja pārstrādes uzņēmumus uz diskusijām par sadarbību, no kopīgām sarunām sanāca vien skarba vārdu pārmaiņa, jo pārstrādes uzņēmumiem zemnieku sāpe bija grūti izprotama. Kad piena ražotāji ar pārstrādātājiem nevarēja vienoties, zemnieki veiksmīgi apvienojās kooperatīvos un uzsāka sadarbību ar Lietuvas piena pārstrādātājiem, kuri par augstākās kvalitātes pienu ir gatavi maksāt adekvātu cenu, bet nesaprotams ir fakts, kāpēc Latvijas piena pārstrādātāji un amatpersonas zemnieku veiksmīgajā sadarbībā meklē nesaprotamus zemtekstus.”
Arī šogad mēģināts uzsākt sarunas, tomēr piena ražotāji un pārstrādātāji pagaidām katrs paliek pie sava viedokļa. Latvijas piensaimnieku centrālās savienības valdes priekšsēdētājs kādā no laikrakstiem izteicies, ka šīs piena iepirkuma cenas ir beigu sākums piena pārstrādātājiem. Taču, “ja zemnieki piekritīs savu saražoto produkciju pārdot par zemāku cenu, lai nesāktos piena pārstrādes uzņēmumu bankrots, tad sāksies pašu zemnieku bankrots,” atzīst LLKA.
Pēc premjerministra Aigara Kalvīša ierosinājuma izveidota darba grupa, kas pēta Latvijas un Lietuvas piena un piena produktu cenu atšķirības iemeslus. Notikušas sanāksmes, kurās uzklausīti gan piena pārstrādes, gan arī piena ražotāju viedokļi. Šā mēneša beigās iecerēta tikšanās ar konkurences padomes un valsts ieņēmumu dienesta ekspertiem, pastāstīja piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības “Straupe” valdes priekšsēdētājs Imants Balodis, kurš arī piedalās sarunās.
I.Balodis atzīst, ka Latvijā saražo pienu vairāk, nekā valsts spēj patērēt, apmēram puse iegūtā jāizved vai nu kā izejviela, vai gatavās produkcijas veidā. Ja šovasar nebūtu bijusi iespēja eksportēt pienu uz Lietuvu, tirgū rastos pārprodukcija, iepirkuma cenas kristos. Latvijas trumpis ir piena augstā kvalitāte, kas rada tam noietu ārpus valsts robežām. Arī “Straupe” daļu vākuma no savu piegādātāju fermām pārdevusi Lietuvai.
-Kooperatīva darbības jēga ir radīt saviem biedriem iespējami labākus nosacījumus nozarē, tādēļ saprotami, ka meklējam izdevīgāko noieta tirgu,- saka I.Balodis.
Cēsu lauku konsultāciju biroja vadītājs Valters Dambe vērtē, ka ražotāja izvēle pārdot pienu tam, kas maksā vairāk, ir loģiska. Ja brīvā tirgus konkurence ļauj zemniekam saņemt 19 santīmus par kilogramu piena, kā maksā lietuvieši, kādēļ gan lai ražotājs tos nesaņemtu?
Vai Lietuvas ekspansija Latvijas piena tirgū nav parādījusi kādu mūsu pārstrādes uzņēmumu problēmu, proti, specializācijas trūkumu? Gandrīz visi lielie uzņēmumi ražo visu plašo piena produktu spektru. Tas nozīmē augstas ražošanas izmaksas. Lietuviešu Rokišķu pārstrādes uzņēmums specializējas galvenokārt siera ražošanā. Vai tas nav viens no tiem āķiem, kas ļauj maksāt augstu cenu?
Latvijas lauksaimniecības kooperatīvu asociācija uzskata, ka Zemkopības ministrijai, pārstrādātājiem un ražotājiem būtu jāstrādā vienotā komandā, lai kopīgiem spēkiem sakārtotu Latvijas piena tirgu, jo tas ir pirmais solis, lai veiksmīgi konkurētu un attīstītos kopējā Eiropas Savienības tirgū.
Centrālā statistikas pārvalde informē, ka šā gada deviņos mēnešos Lietuvā ir pārdotas 79 937 tonnas Latvijā ražotā piena, kas veido 12,8% no visa mūsu valstī saražotā piena daudzuma.
Komentāri