Vācu varas laikā es strādāju Cēsīs, Gaujmalā, Sarkanā Krusta tuberkulozes sanatorijā. Vienu dienu mani izsauca uz darba dienesta iestādi ”Arbeitsam”, kas atradās tagadējā Raunas ielā 11 – 1 b, kur vēlāk pēc kara 37 gadus nodzīvoja arī mana meita. Atminos, tieši tai istabā sēdēja vācu virsnieks un viena sieviete – tulks. Prasīja man, vai es kafiju mākot vārīt un vai vācu valodu arī kaut cik mākot. Teicu, ka ēdu darba vietā un ar vārīšanu nenoņemos. Tad sieviete teica, ka mūsu gadagājuma cilvēki, 1921. gadā dzimušie, tiks izsūtīti visi prom darbā uz Vāciju. Atgriezos darba vietā un stāstīju, ko lai iesāk, jo man ir veca māte un žēl bija arī dzimtenes. Darba vieta uzrakstīja, ka es darbinieku trūkuma dēļ esmu nepieciešama, un tā mani nepaņēma. Kāds man bija prieks par to! Un es atceros, ka dzimtenē ūdeni labāk nest caurā vīzē nekā svešumā zelta traukā. Tagad es nesaprotu, kādi palikuši latvieši, kuri klīst un taisās vēl klejot pa pasauli, savu labumu meklējot, kuriem nav nekāda mērķa. Es apsveicu tos, kuri atgriežas dzimtenē un, ko nu kurš var, kādu labumiņu dod savai dzimtajai zemei. Ar avīzes starpniecību sūtu sveicienus un laba vēstījumu Evijai Derkusevai, Cēsu krodziņa ”Glendeloka” īpašniecei. Novēlu viņai sirds siltumu, veiksmi, izturību un ilgi, ilgi nest mīlestību sirdī pret savu tēvu zemi, dzimto pilsētu! 85 gadīgā ”Druvas” lasītāja Elza Āboliņa Baltiņos
