Kaivēniete Sandra Burjote šogad pabeidza studijas Rēzeknes augstskolā un atgriezās dzimtajā pusē. Sandra ir Kaives pagasta pašvaldības juriste un vismaz tuvākajā laikā nolēmusi neko krasi savā dzīvē nemainīt.
Sarunas sākumā Sandra stāsta, ka lielāko daļu bērnības pavadījusi tieši Kaivē, lai arī bijis laiks, kad ģimene dzīvojusi Priekuļos.
“Vecāki pārvācās uz Kaivi, un tā nu es te izaugu. Mācījos Skujenes pamatskolā, kā jau visi bērni pa laikam sadarīju blēņas,” par bērnību stāsta Sandra un atklāj, ka nekad nav domājusi, ka kļūs par juristi.
“Tā sanāca. Rēzeknes augstskolā tiku budžeta grupā, nokļuvu Latgalē. Sākumā bija grūti pierast. Tālu no mājām, daudz krievu. Tur jauniešiem citāds dzīves veids un ģērbšanās stils. Viņi ir temperamentīgāki. Apģērbs grezns, izšūts, man ikdienā patīk staigāt vienkāršākās drēbēs,” saka Sandra un piebilst, ka pēc studiju beigšanas tur palikuši labi draugi.
“Studēšanai Rēzeknē bija savi plusi. Tur nav tik daudz studentu kā Rīgas augstskolās, arī pasniedzēju attieksme ir personiskāka, vairāk tiek strādāts ar katru studentu individuāli. Tas man patika. Jā, grūtības sagādāja krievu valoda. Saprast sapratu visu, bet, kad bija jārunā, gāja grūtāk. Taču doma par palikšanu Rēzeknē man nebija nekad. Tad jau labāk Kaivē. Uztvēru to kā vietu, kurā jāizmācās, un pēc tam prom. Dārgo ceļa izdevumu dēļ studiju laikā katru nedēļu uz mājām nesanāca atbraukt. Braucu katru otro nedēļu. Svešā vide pamazām piegriezās. Studentu dzīve? Dažreiz aizgājām uz kādu klubu, bet pārsvarā ar to neaizrāvos. Jā, citi dzēra, tusējās, bet mani tās nodarbes nesaistīja,” atklāj juriste.
Jautāta, kādēļ Sandra nolēma strādāt pagastā, viņa atklāj, ka vietējie šādu priekšlikumu piedāvājuši, un viņai atlicis vien piekrist.
“Šī man ir lieliska iespēja, ka profesijā strādāt varu sākt pie savējiem. Ja nu gadās kādas kļūdas, savējie vienmēr sapratīs un piedos. Bet studiju laikā praksē biju arī Cēsu rajona tiesā un rajona padomē,” stāsta Sandra un turpina: “Man darbs nav grūts. Vismaz pagaidām. Redzēju, ka Cēsu dome izsludinājusi konkursu jurista amatam. Pārliecinājos, ka tur ir augstas prasības, nopietni darba pienākumi, un sapratu, ka man vēl vajag iegūt pieredzi un nostāties uz savām kājām. Jā, jāiegūst pārliecība, ka varu un spēju. Teorija ir, bet prakses vēl nav.”
Jautāta, ko Sandra dara pēc darba brīvajā laikā, viņa neslēpj, ka laukos īsti nav iespēju to daudzveidīgi aizpildīt. Viņas tuvākie cilvēki ir ģimene un darba kolēģi. Draugi dzīvo kur kurais.
“Izklaides iespēju te nav. Darbs, mājas, jānes malka un ūdens. Brīvdienās uz dārzu, un te jau klāt siena laiks. Protams, pietrūkst izklaides, draugu… Cēsis ir tālu no pagasta. Dažkārt uz Cēsīm aizbraucu reizi mēnesī, citreiz vispār neaizbraucu. Veikali un autoveikali nodrošina minimālu iztikšanu tepat, lai nebūtu jābrauc uz lielveikaliem ik dienu. Protams, arī sabiedriskā transporta satiksme ir slikta. Gribētos, lai ir ciešāka saikne starp laukiem un pilsētu. Taču diez vai ceļus tuvāko gadu laikā sakārtos,” domās dalās jauniete un piebilst, ka nav jau gluži nākotnē laukiem paredzama iznīcība.
“Domāju, ka vienmēr būs kāds, kurš gribēs dzīvot pie dabas un klusumā. Neteikšu, ka Kaive augs, bet domāju, ka nepazudīs. Runājot par novadu veidošanu, uzskatu, ka vienīgais ieguvums būs solītie 200 tūkstoši latu, par kuriem kaut ko varētu izdarīt. Taču kopumā nekas jau īsti nemainīsies,” prāto Sandra un stāsta, ka pati vēlētos Kaivē izveidot atpūtas vietu, uz kurieni braukt jauniešiem.
Atbildot uz jautājumu, vai nav garlaicīgi būt bez jauniešu kompānijas, viņa saka: “ Ir, protams. Arī tas ir iemesls, kāpēc nākotnē varētu doties prom no pagasta. Taču zinu, ka man vienmēr pietrūks dabas un svaigā gaisa. Arī Rēzekne man likās ļoti nesakopta, lai arī mums Kaivē pašiem nav viss ideāli. Tomēr salīdzināt nevar!”
Komentāri