Visbiežāk uz gadu atskatās laikā, kad tas tuvojas izskaņai. Tomēr, tā kā man nesen bija jāmeklē informācija par likumu, kas pieņemts pirms gada un iesaistīto pušu redzējumu šī gada laikā, izšķirstīju apmēram pusgada periodā izdotās avīzes. Un jāteic, ka kārtējo reizi pārliecinājos, cik ļoti daudz notikumu notikuši tādā it kā nelielā laika sprīdī.
Reizēm šķiet, ka dzīve plūst savu plūdumu un nemaz ne tik daudz kas notiek. Reizumis tā šķiet, arī uz novada dzīvi skatoties. Bet tad ir vērts tā pasēdēt, pāršķirstīt avīzes un saprast – notiek tik ļoti daudz, kaut kas jau tradicionāli, kaut kas pirmo reizi, kaut kas priecīgs un kaut kas pavisam ne tik priecīgs. Bet noteikti nav vienmuļības. Jāteic, visur pat nevar pagūt un visu pēc tam nevar atcerēties. Šķirstot avīzes numurus, aizdomājos, kāpēc viens notikums man ir labāk palicis prātā, bet cits pavisam piemirsies, kāpēc viena cilvēka teikto atceros kā šodien dzirdētu, bet pie citas sarunas jāpiedomā, par ko tā bija.
Man labāka redzes uztvere, tāpēc laiku pa laikam gatavoju foto albumu, kur vai nu salieku tematiskas fotogrāfijas, vai arī tiešām tajās atskatos uz aizvadīto gadu. Un īstenībā pat viedtālruņos pārskatot pēdējos mēnešos uzņemto, var secināt tieši to pašu – neticami, cik daudz kas notiek un cik daudz kas ir piedzīvots. Tikai daļa no tā piemirstas. Ir lietas, ko arī nevajag atcerēties, bet ir tādas, ko ir vērts ielikt savās atmiņās kā dārgumus ar sajūtu, cik jauki ir piedzīvot katru dienu, katru satikto cilvēku, sarunu, atklāsmi, notikumu. Katram ir sava dzīve, bet mēs visi savā veidā mijiedarbojamies. Strādājot avīzē, arvien novērtēju, cik daudz uzņēmīgu cilvēku ir novadā, kuriem pateicoties šī mijiedarbība ir patiesi brīnišķīga un iedvesmojoša.
Bet, kamēr rakstu šīs rindas, man pazīstams cilvēks ir publicējis pārdomas par rudeni, kas tuvojas straujiem soļiem. Ak, lai gan rīti arvien uzstājīgāk ar savu drēgno smaržu patiesi atgādina, ka rudens tuvojas, es dzīvoju vasaras sajūtā. Interesanti, ka rudens lielākoties nāk ar daudz smeldzīgākām sajūtām. Arī pārdomās cilvēks poētiski izsakās, ka rudens neteiks mierinošus vārdus, viņš nāks it kā nemanāms, bet ar katru brīdi piemājas ezers sāks samulst viņa vēsuma un klusuma varenības priekšā, sāks samulst putni, kuri vēl nebūs gatavi atlaist vasaru. Viņš retoriski apvaicājas, vai mēs šogad cīnīsimies pretī vai tomēr iekritīsim rudens plaukstās, kam galvā vējš, bieza šalle un modras, līdzjūtīgas acis. Un aicina aizdomāties, ka varbūt rudens vēlas pateikt, ka nevajag atcelt prieku, vien mēs paši piepildāmies ar skumjām un smeldzi, mēs paši apmaldāmies tumsā, līdz atrodam ceļu uz mājām.
Komentāri