Kamēr lielākā daļa skolēnu bauda vasaras brīvdienas, lielajā sportā iesaistītajiem atpūtai laika atliek krietni mazāk. Īpaši piepildīta šī vasara bija Cēsu sporta skolas basketbola audzēknēm Karlīnei Nīmanei un Ievai Krastiņai. Vispirms viņas Rumānijā aizstāvēja Latvijas krāsas Eiropas čempionātā U-18 grupā, bet tūlīt pēc tam pievienojās U-20 izlasei, lai startētu šīs vecuma grupas Eiropas čempionātā, kas risinājās Bulgārijā.
“Bija grūti,” atzīst K.Nīmane, “tikai vienu dienu starp turnīriem pabijām mājās, un atkal prom”. U-18 izlasē cēsnieces sevi pierādīja ļoti labi un tāpēc tika uzaicinātas uz U-20 izlasi. Kā vēl viens iemesls jāmin arī tas, ka Latvijā ir minētā vecuma spēlētāju deficīts. Kopā ar U-20 komandu bija arī Cēsu trenere Inese Briede, kura pildīja otrā trenera asistenta funkcijas.
“U-20 izlase ir tas laiks, kad sporta skola pabeigta, jaunietes mācās augstskolā vai strādā. Liela daļa spēlētāju dažādu iemeslu dēļ pārtraukušas spēlēt basketbolu un, lai nokomplektētu komandu, tika pieaicinātas jaunākas spēlētājas. Arī trenere Maija Kubliņa zināja Ievu un Karlīni no Cēsu komandas, kur spēlētājas sevi bija labi pierādījušas,” stāsta I.Briede.
Vēl U-20 izlasē spēlēja arī cēsniece Gita Grava.
Uzdevums izpildīts, bet varēja labāk
Nedaudz atskatoties uz abiem turnīriem, jāteic, ka izlases savus uzdevumus izpildīja, lai gan rezultāts varēja būt vēl labāks. U-18 ierindojās 4.vietā, kas skaitās sāpīga, jo ir tūlīt aiz godalgotā trijnieka, bet U-20 ierindojās 12.vietā. Varēja būt augstāk, jo netika pieveikta Bulgārija, bija ņemama komanda.
I.Briede: “Basketbola savienības uzstādījums bija – noturēties A divīzijā, un, pat paliekot 14.vietā, tas būtu izpildīts. Pie atbilstošiem apstākļiem varējām pat tēmēt uz četrinieku, bet liela nozīme ir sportiskajai veiksmei. Viss nav atkarīgs tikai no pašiem, bet arī no citu komandu veikuma. Nereti vājākie uzvar stiprākos un favorīti piedzīvo negaidītus zaudējumus. Mēs uzvarējām Turciju, kas cīnījās par medaļām, bet netikām pāri Bulgārijai, kas turnīrā izcīnīja tikai vienu uzvaru – pret mums. Likme bija ļoti augsta, uzvarot Bulgāriju, mēs būtu četriniekā. Iespējams, nenovērtējām pretinieces, varbūt psiholoģiski nenoskaņojāmies. Pēc spēles emocijas bija ļoti lielas – spēlētājas raud, treneri sagrauti, jo šādu iznākumu neviens negaidīja. Pēc tam vairs nevarēja saņemties, lai spēlēs par 9.-12.vietu rādītu labu sniegumu.”
K.Nīmane stāsta, ka arī U-18 turnīrā bija iespēja iekļūt godalgotajās vietās, bet to neļāvušas izdarīt Igaunijas vienaudzes: “Turnīrā divreiz spēlējām ar igaunietēm un abas reizes zaudējām. Acīmredzot nenostrādājām kā vajag, ar pilnu atdevi. Varējām uzvarēt, bet kaut kā pietrūka. It kā jau mums vajadzētu būt stiprākām, bet divi zaudējumi liek domāt par pretējo. Nevar visu novelt tikai uz veiksmi.”
Abas cēsnieces bija līderes komandā, kas savukārt uzlika lielāku atbildību. I. Krastiņa atzīst, ka zaudētajās spēlēs nācies uzklausīt pārmetumus par nepietiekamu atdevi: “Saprotu, ka tāds ir līderu liktenis, pret viņiem vienmēr izturēsies skarbi, vienmēr prasīs vairāk. Treneris grib izspiest maksimālo, bet jautājums, vai spēlētājas ilgi spēs izturēt šo psiholoģisko spiedienu.”
Karstums un slikta ēdināšana
Trenere atzīst, ka turnīrs bijis pārāk garš, jo izturēt 12 dienas ar treniņiem un spēlēm nav viegli. Un ja vēl viens turnīrs seko otram, tas no spēlētājām prasa īpašu izturību un sagatavotību.
“Visu laiku jābūt formā, jāuztur spriedze, un pat brīvdienās nevarēja atļaut komandai gulēt. Jo sekoja svarīga spēle, un, ja spēlētājas būs maksimāli atslābušas, vairs nevarētu dabūt nepieciešamo tonusu. Arī laika apstākļi Bulgārijā nebija latvietēm labvēlīgi. Ejot uz spēli, ārā bija pat + 40 grādi, bet vakara spēlēs arī zālē vairs nebija ko elpot, gaiss bija kā uzvārīts. Sviedri gāzās, pat neko nedarot, arī tas iespaidoja sniegumu,” stāsta I.Briede.
Vēl viens negatīvais faktors Bulgārijā bijusi ēdināšana. Tā kā ēšana ir pamatā visiem fizioloģiskajiem procesiem, arī tas ietekmēja spēles kvalitāti. Jo zināms, ka nepaēdis cilvēks ir neapmierināts. G.Grava norāda, ka izsalkumu spēlētājas centušās remdēt „Makdonaldā”.
“SK Cēsis” mājas lapā Gita bija pārmetusi, ka pārāk maz laista laukumā. Viņa stāsta, ka sajūtas, sēžot rezervistos, nav patīkamas: “Zināju, ka nebūšu pamatsastāvā, jo kā viena no pēdējām iekļuvu izlasē. Bet, kad pirmās četras spēles biju pilnībā nosēdējusi uz rezervistu soliņa, sajūta nebija pārāk laba. Šādos brīžos nejūties komandai piederīgs, ir pat vienalga, komanda uzvar vai zaudē. Kad spēlē pret Franciju tiku laukumā, spēlēju ar pilnu atdevi, lai pierādītu, ka varu būt līmenī.”
Šajā spēlē G.Grava laukumā pabija 15 minūtes, izceļoties ar produktīvu darbību. Viņa realizēja vienīgo divpunktu metienu, vienīgo tālmetienu, kā arī vienu no diviem soda metieniem, kopumā nopelnot sešus punktus. Vēl viņas kontā divas atlēkušās un viena pārtvertā bumba.
Treneris – tā ir liela atbildība
Trenere I.Briede norāda, ka viņai turnīrs devis ļoti daudz: “Visu laiku gribēju būt klāt šādā sporta notikumā. Redzēju A divīzijas spēcīgākās izlases, varēju vērot, kā strādā profesionāli treneri. Līdz šim augstākais, kur biju piedalījusies – Latvijas čempionāta augstākā līga. Dalība Eiropas čempionātā deva arī pārliecību, ka varu ko vairāk. Ja viss būs labi, iespējams, kandidēšu uz izlases trenera vieta. Bez pieredzes to nevar, bet, ja esmu sākusi šo augšupeju, ir jāturpina. Es apzinos, ka būt par izlases treneri – tā ir ļoti liela atbildība, liels emocionāls un psiholoģisks pārbaudījums. Lai cik grūti, jāmāk savākties, katrā spēlē jāprot noskaņot komandu, pārliecināt, ka katra spēle ir galvenā.”
Trenere stāsta, ka šo gadu nolēmusi veltīt sevis izglītošanai un pilnveidošanai. Mācīšoties svešvalodas, pilnveidošot trenera iemaņas. Viņa atzīst, ka noderīgi būtu aizbraukt uz īpašiem kursiem, ko sauc par treneru klīnikām. Bet, ja izdevumi jāsedz no savas kabatas, tas ir pārāk dārgi. Tur vajag arī ļoti labas angļu valodas zināšanas.
“Tāpēc veltīšu uzmanību tās apgūšanai, un tad jau raudzīsim, ko tālāk,” saka I.Briede.
Komentāri